Man patīk mana darbavieta. Kopā ar kolēģiem esam radījuši tādu kā savu republiku, kur valda savi likumi, sava hierarhija, savs slengs, savi jociņi...
Par ģimenes jokiem un darba ballītēm
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kāda jauna darbiniece tikai nesen atzinās, ka, pirmās pāris dienas ar mums strādājot, viņai licies, ka mēs vai nu esam galīgi ķerti, vai arī — viņu ienīstam... Viņai licies, ka nekad neiemācīsies runāt «mūsu valodā». Iemācījās, protams! Tagad viņa ir viena no mums.
Tā bija pēdējā reize!
Tagad, kad tuvojas svētku ballīšu laiks, man atkal jādomā par to, kādi mēs katrs izskatāmies no malas citu cilvēku acīs. Štrunts pat to, kā izskatāmies (lai gan reizēm tas tomēr ir svarīgi), — galvenais, kā citi cilvēki jūtas mūsu sabiedrībā.
Zinu, ka daudzām sievām, draudzenēm un mīļotajām sievietēm došanās uz mīļotā vīrieša darbavietas ballīti ir viens no lielākajiem svētku sezonas stresiem. Protams, ir traka ņemšanās ar garderobi — nekas taču nevar būt labs diezgan! — un visu pārējo. Bet pats trakākais ir — tur aiziet un mēģināt saglabāt mieru, izskatīties droši un pārliecinoši.
Kāda mana draudzene katru gadu pēc šādas ballītes paziņo: «Viss! Tā bija pēdējā reize!» Nezinu, kādi gan briesmoņi ir viņas vīra darbabiedri — izklausās jau nu pēc ļoti reprezentablas iestādes —, bet šķiet, ka darbavietas balles viņai tiešām ir šausmīgi liels pārbaudījums. Sīkums par to, ka balle esot līdz nāvei garlaicīga. Pats trakākais ir tas, ka — apkārt visi runājot ķīniešu valodā! Un nav jau tā, ka viņas vīrs strādātu Ķīnas vēstniecībā. Vienkārši viņas vīra kolēģi nespēj atturēties un arī svētkos runā tikai par darbu... Bet darbs viņiem sarežģīts, jādomā — arī termini sarežģīti. Skaidrs, ka cilvēkam no malas pagrūti tos aptvert...
Jājautā — vai tiešām gada lielākajā ballē jārunā tikai par darbu?
Kā tu, tā pret tevi
Kādai manai paziņai ir šāds viedoklis. «Nav jau tās darba ballītes nemaz tik šausmīgas. Protams, ir stress. Tu zini, ka tev jāizskatās tā — «ef-ef». Bet arī te ir mazas viltības — piemēram, esmu sapratusi, ka, ja nevēlies, lai tava vīra kolēģes tevi ar acīm apēd un ar skatienu nogalina, nedrīkst arī pārāk sapucēties un izskatīties pārāk labi, jājūt tā smalkā robeža. Tas ir tāpat kā, uz kāzām ejot, — nedrīkst izskatīties labāk par līgavu! No otras puses, protams, jābūt līmenī, jo vīrs grib ar tevi palepoties kolēģu, īpaši vīriešu acīs. Nu, tur ir tā baigi gudri jāizdarās...
Bet pats galvenais ir — kā tu uzvedies. Es domāju, ka te darbojas vecais labais princips: kā tu izturēsies pret citiem, citi izturēsies pret tevi... Ja tu aukstu seju stāvēsi kā miets, stūrī iestutējusies, un savu vīru arī nelaidīsi ne apli apmest bez tevis, tad skaidrs, ka neviens tev klāt nenāks un attiecīgi arī izturēsies. Bet, ja būsi normāla, tad arī citi pret tevi izturēsies normāli. Galu galā darbavietas balles no citām ballēm neko daudz neatšķiras.»
Un vēl kāds padoms, ko mana paziņa var ieteikt visām sievām: «Ja gribat, lai pret jums izturas labi Jaungada ballītē, tad pārējās sava vīra darbavietas ballītes un pirtis vienkārši ignorējiet! Katrs mēs zinām, ka iekšējās lietas ir iekšējās lietas — lai tur tās arī paliek! Tici man — gan vīrs, gan viņa kolēģi novērtē to, ka tu nejaucies pa vidu tur, kur darīšana ir tikai ģimenei...»
Vispār jau darbavietas kolektīvs tiešām līdzinās ģimenei. Tāpēc — es arī esmu par to, lai ģimenes joki paliek ģimenē! Bet, kad pie ģimenes ierodas viesi — nu, piemēram, mūsu kolēģu sievas —, laipni lūgtas, jūtieties kā mājās! Tikai neaizmirstiet, ka esat ciemos...