Reizēm man šķiet, ka iesūnoju. Rudens ieildzis, laiks ne silts, ne auksts, darba pietiek, bet nekādu «čē pē» arī nav, viss tāds pūkains, mierīgs, lēns... Tāds mazliet nekāds. Atcerējos, kā agrā jaunībā šādos nekādos brīžos mēs ar draudzeni viena otru uzmundrinājām, izmēģinot kaut ko jaunu. Nu jā, reizēm arī traku — šausmas pārņem atceroties... Ko tu dari, lai neiesūnotu?
Zaudēju asumu?
Cik nav redzēts un dzirdēts — cilvēki dara trakas lietas! Lec no klintīm un tiltiem, piedalās visādās izdzīvošanas spēlēs, brauc uz pasaules malu un galu... Vienmēr esmu domājusi: kādēļ viņi to visu dara? Laikam jau dzīvē pietrūkst asuma un traku emociju... Kaut arī es, man šķiet, nemūžam negribētu doties ceļojumā, kurš sola grūtības, dubļus, nenormālas pūles un traku risku (pārāk jau nu mīlu komfortu, esmu sliņķe un nekad neesmu bijusi fizkultūras ģēnijs) — es šos trakos saprotu, vismaz man liekas, ka saprotu. Reizēm ir jāsaņemas un jādara trakas lietas, lai izkļūtu ārā no mierpilnā un pūkainā sastinguma, kas ietin kā mīkstā vatē, samazina dzīves ātrumu un liek apresnēt — kā fiziski, tā garīgi...
Šobrīd man šķiet, ka es arī zaudēju asumu. Un tas mani mazliet biedē. Viss liekas pārāk... perfekti. Pat ne perfekti. Ja būtu perfekti, tad jau man negribētos atkal sākt prātot par ekstrēmo lietu topu, kādu kopā ar draudzeni ik pa laikam veidojām trakajos studiju gados...
Ekstrēmo lietu tops
Ne mirkli netaisos, kā mēdz teikt, nodot savus jaunības ideālus, taču jāatzīst, ka, pārskatot studiju gadu ekstrēmo lietu un ieceru topu, dažas lietas izklausās patiešām dīvainas... Savukārt dažas nemaz neliekas ekstrēmas.
Lūk, kādu sarakstu atradu to gadu (negribas teikt — tālo, tāpēc par gadskaitļiem ne vārda! Un tam arī nav nekādas nozīmes.) dienasgrāmatā. Nedaudz rediģējot un saīsinot, tas izskatās, lūk, kā.
Nu tā kaut kā. Īsumā.
Ja tā paskatās ar svaigu aci — nu kas tur ekstrēms? Kā to ņem, protams... Patiesību sakot, no šā «varonīgo» un «ekstrēmo» — kā toreiz likās — lietu topa esmu īstenojusi tikai pāris.
Par dažām, ko neesmu izdarījusi, man ir pilnīgi skaidrs, ka tās darīt nevajag. Piemēram, sekss lidmašīnā. Zinu, ka eksistē pat tāds klubiņš, kurā var iestāties visi, kuri nokniebušies lidmašīnas tualetē. Kopš esmu redzējusi lidmašīnu tualetes, man tā vairs nešķiet milzu izprieca. Bet katram savs.
Par dažām, ko neesmu izdarījusi, ir pilnīgi skaidrs, ka darīt vajadzēja. Pati vainīga. Dažas es esmu nokavējusi. Un žēl. Dažas es, iespējams, vēl izdarīšu.
Kāpēc es neko vairs negribu?
Lai gan katram dzīves posmam laikam gan ir savs ekstrēmo lietu tops... Starp citu, kāds ir tavējais?
Šobrīd gan man liekas, ka ekstrēmās lietas vienmēr nav tikai tās, kas ekstrēmi izklausās. Lai gan ir jau, protams, arī man joprojām savi ekstrēmie sapņi... Pārgulēt ar lidmašīnas pilotu, piemēram! Un tas jau ir milzu progress — kopš sapņa par ātru kniebienu lidmašīnas tualetē. Jo es ar savu pilotu pārgulētu viesnīcā tajā pilsētā, uz kurieni viņš mani aizvizinātu ar savu lidmašīnu. Jo vecāka tu kļūsti, jo vairāk pieaug prasības pēc komforta, romantikas un tādā garā...
Ja tā pavisam nopietni — baidos, ka ar katru gadu es kļūstu arvien neekstrēmāka. No vienas puses, tas ir normāli. No otras puses, tā iesūnošanas sajūta tomēr traucē un kaitina. Neesmu jau nekāda tante vai ome galu galā! Tad kur mani trakie sapņi? Kāpēc es vairs negribu braukt uz Āfriku mācīt bērniem lasīt un rakstīt? Kāpēc kļūt slavenai vairs nešķiet gana labs izaicinājums? (Hmm, varbūt tāpēc, ka, pat saņemot nelielu gabaliņu atzinības vai atpazīstamības, tu saproti, ka nezini, ko ar to iesākt, un ka tas tev nedod nekādu prieku...)
Ak dievs, reizēm es jūtos pārāk pareiza un mierīga kā akmens... Un visļaunākais — neko jau īsti negribas. Negribas nekādu pārmaiņu, jo liekas, ka ir labi tāpat... Kaut arī mana dvēsele kliedz — nav labi! Bet mans ķermenis savukārt saka — ir, ir, liecies mierā, apsēdies ērtāk uz sava jaunā, foršā dīvāna un esi laimīga ar to, kas ir... Neesi jau arī vairs nekāda studente!
Es baidos iesūnot. Patiešām baidos. Man šķiet, pienācis laiks veidot jaunu ekstrēmo lietu, sapņu un plānu sarakstu... Vārdu sakot — laiks jauniem izaicinājumiem!