Skaitļi par HIV un AIDS ļoti bieži ir bezkaislīgi. Kad mēs dzirdam, ka pasaulē ir vairāk nekā 40 miljoni HIV inficēto, mēs saraucam pieri un domīgi nosakām — jā, Āfrikā ir valstis, kur katrs trešais ir HIV inficēts.
Trīs sāpīgi burti
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mēs nepadomājam, ka HIV infekcija ir arī Latvijas lieta. Mūsu valstī ir vairāk nekā 3500 HIV inficēto, no tiem 440 ir AIDS. Lai gan HIV/AIDS tiek uzskatīts par 20. gadsimta mēri, HIV inficētie rosina izskaust šo stereotipu, jo viņi dzīvo, strādā, priecājas par dzīvi. Viņi ir MĒS.
Latvijā ir gandrīz 1000 HIV inficētu sieviešu, visvairāk vecuma grupā no 20 līdz 24 gadiem. Tieši šajā vecumā ar HIV inficējās Marina (vārds mainīts), lai gan uzzināja par viņas ķermeni un garu postošo infekciju tikai pēc vairākiem gadiem, kad ļoti smagā stāvoklī nonāca slimnīcā. Jaunā sieviete nevēlas, lai min viņas vārdu. Viņa mācās, meklē darbu un nevēlas, lai par viņu apkārtējie sazvērnieciski runātu kā par spitālīgo.
Tests negatīvs
«Strādāju un dzīvoju Rīgā, biju precējusies, un mums piedzima bērniņš, puisītis. Jau drīz pēc mazā piedzimšanas es atgriezos darbā, jo vīrs īsti negribēja strādāt par tik mazu samaksu, ko viņam tolaik piedāvāja. Viņš arī bija izmēģinājis darbu ārzemēs, bet parasti atgriezās mājās ne ar ko... Tad man draudzenes ieteica braukt uz ārzemēm strādāt. Vispirms strādāju vienā dienvidu valstī Eiropā trīs mēnešus, bet pēc tam Rietumeiropā — restorānā jau ilgāku laiku. Bērniņu audzināja vīramāte, bet mēs ar vīru principā jau bijām izšķīrušies. Ik pēc trim mēnešiem es atgriezos Rīgā gan formalitāšu dēļ, jo Latvija vēl nebija Eiropas Savienības valsts, gan aizgāju pie ārstiem... Protams, apmeklēju arī ginekologu, un vienreiz man ārste ieteica, vai esmu kādreiz veikusi HIV testu — teicu — neesmu. Viņa man piedāvāja, un es neatteicos, un tests neko neuzrādīja — pareizāk sakot, skaidri parādīja, ka neesmu inficēta, un es mierīgu sirdi devos atpakaļ uz ārzemēm. Mani ārzemēs gaidīja draugs, ar kuru pazināmies jau gadu un bijām nolēmuši sākt dzīvot kopā... Priecīga atgriezos un... tad man... vispār jau arī agrāk, man visu laiku bija tādas kā galvassāpes, dažreiz kļuva arvien stiprākas un ļoti smagas... Bija arī citas problēmas, laikam jau tad organisms bija novājināts, visādas infekcijas lipa klāt. Prasīju ārstiem, viņi man teica, ka varbūt organisms novājināts no biežajām saaukstēšanām vai antibiotikām, bet dziļāku cēloni neviens nemeklēja.»
Šoks slimnīcā
Kad Marina bija atkal aizbraukusi uz ārzemēm, kur viņu gaidīja mīļotais cilvēks, pagāja aptuveni pusgads, līdz ar Marinu notika liela nelaime. Viņu bezsamaņā un komā ievietoja slimnīcā. Viņai konstatēja smagu infekcijas slimību toksoplazmozi, infekcija bija skārusi arī galvas smadzenes, tāpēc bija jāveic operācija. Mēnesi Marina nogulēja komā, kad pamodās — divus mēnešus nevarēja pakustēties un parunāt. Lai gan ārsti jau zināja, viņi meitenei neteica neko par HIV infekciju, gaidīja, līdz viņa atlabs.
«Kad mani atbrīvoja no sistēmām, ārsti uzreiz pateica, ka man ir HIV infekcija, turklāt esmu slima ar AIDS un jau ilgi..., kas nozīmēja, ka esmu inficējusies jau gadiem. Es biju šokā, teicu, tas nevar būt, man bija tests Latvijā. Ārsti vien grozīja galvas un teica: kļūdīties ir cilvēcīgi — to viņi teica par testiem. Pret mani izturējās ļoti labi. Lai cik tas smieklīgi izklausītos, bet slimnīcā pavadītais laiks bijis viens no jaukākajiem brīžiem manā dzīvē. Man arī rādījās halucinācijas, un ne pa jokam.... Uzreiz pateicu savam draugam, viņš arī bija šokā. Viņš bija gribējis bērnus, bet tagad jāsaka: paldies Dievam, ka nekas nesanāca. Viņš gan rūpējās par mani, nāca uz slimnīcu, bet attiecības mums jau bija pajukušas. Piezvanīju arī savam bijušajam vīram, lai pateiktu... un lai viņš arī aizietu pārbaudīties, bet viņš nebija inficēts. Jūs jautāsiet, vai zinu, kā inficējos...? Jā, zinu, tas bija sen — pirms gadiem sešiem mirkļa sakars, kad vēl dzīvoju Latvijā... Tā kā ne vīrs, ne ārzemju draugs nav inficēti, man nav šaubu, no kā es dabūju infekciju. Esmu meklējusi to vīrieti, bet neesmu atradusi... Jā, bet bijušais vīrs... viņam es zvanīju no ārzemēm un to pateicu, un lūdzu, lai nesaka maniem radiniekiem, bet viņš visiem izstāstīja un vēl sadomāja šausminošu stāstu. To es viņam nevaru piedot. Tagad viņš man ierobežo iespējas satikties ar dēlu.»
Pēc slimnīcā pavadītiem četriem mēnešiem un vēl gadu ārstēšanās ambulatori (katru mēnesi viena nedēļa bija jāpavada slimnīcā) Marina posās uz Latviju jeb, kā pati saka: tika izlemts viņas vietā, jo Latvijas valstij bija jāmaksā visu laiku par slimnīcu un zālēm, tas bija dārgi. Ārzemju ārsti parūpējās, lai Marinu sagaida un nodrošina ārstēšanos Latvijā.
Es jau biju mirusi
Kā daudziem cilvēkiem tolaik Latvijā, arī Marinai bija ļoti nepareiza informācija par AIDS. «Šausmas... Ja esmu HIV inficēts un ja dabūju klepu, tad mirstu. Ja sagriežu roku, no asins nomirstu. Ja peldos upē, tad visa upe ar HIV, un HIV inficētie dzīvo tikai gadu. Šie nepareizie priekšstati par infekciju, bailes no nākotnes, vispār neziņa noveda mani pie smagas depresijas. Jau ārzemēs — kad iedomājos, ka būs jāatgriežas Latvijā un man nebūs, kur dzīvot, kļuva slikti. Kad atgriezos, mani, protams, pārbaudīja Latvijas ārsti, viņiem vismaz bija labāki secinājumi, ka ar mani nav tik traki, ka varēšu staigāt. Ārzemēs teica, ka visu laiku klibošu. Vēl gan ir saglabājies nedaudz sejas nekustīgums toksoplazmozes dēļ, domāju, ka ar to saslimu tieši novājinātā organisma dēļ. Es no bērnības vispār esmu ļoti slimīga, varbūt tāpēc arī nepamanīju, ka visu laiku saaukstējusies, ka tas jau varēja būt HIV iespaidā. Ārsti ārzemēs man teica, ja es būtu bijusi Latvijā ar savu komu, mani, iespējams, vairs dzīvē neatgrieztu. Es interesējos, vai ir redzēti vēl kādi tādi pacienti kā es — neesot redzēti... Depresija bija arī no tā, ka nezināju, kur dzīvot. Radinieki man ir, bet katram savas problēmas (Marina nopūšas). Kā atšķiras HIV no AIDS? Nu, HIV ir infekcija, un organisms pats vēl cīnās ar to, bet, kad ir AIDS, tad principā organisms gandrīz vairs nespēj cīnīties, jādzer zāles, lai uzturētu dzīvību. Es gan īsti nejūtu šo atšķirību tīri fiziski, varbūt tāpēc, ka dzeru zāles, agrāk pat es vairāk slimoju nekā tagad.»
Marina, meklējot informāciju par HIV, nokļuva DIA+LOGS atbalsta centrā visiem, kurus skar HIV/AIDS. Atšķirībā no ārzemēm Latvijā vairākums HIV inficēto ir narkomāni. «Man nepatīk ar tādiem... Ja vienīgais, kas mūs vieno, ir HIV, tad man nav pa ceļam ar narkotiku lietotājiem. Daudzi mani ārzemju draugi ir HIV inficētie, visi normāli cilvēki, nelieto narkotikas. Daži no viņiem dzīvo ar HIV jau 20 gadu. Laikam tāpēc, ka stipra imūnsistēma.» Ik pēc trim mēnešiem Marinai ņem asins paraugu analīzēm, pēta, kā mainās asins sastāvs. Ja pasliktinās, tad maina medikamentus.
Kas ir jaunās sievietes atbalsta punkts tagadējā dzīvē? «Esmu pati sev tā pateikusi: tajā dienā, kad es nokļuvu slimnīcā, es jau biju mirusi, man nebija pulsa, sirds lēni strādāja... Ārsti vēl šaubījās. Nu tagad esmu dzīva, bet ar AIDS, bet par to domāju tagad citādā kvalitātē.»
Ar mums visiem eksperimentē
Veselības problēmu dēļ Marina nevar strādāt, vismaz ne fizisku darbu vai darbu, kur vajadzīga piepūle. «Tāpēc mācos, jāpiebāž galva taču ir ar kaut ko... Es varētu strādāt un gribētu kādu mierīgu darbu, kur nevajag ar cilvēkiem pārlieku kontaktēties, jo pēc slimības slikti runāju. Cenšos nepanīkt un meklēju mazas laimītes. Esmu ļoti laimīga, ka esmu atbrīvojusies no visiem vīriešiem. Dzīvoju pati sev. Kaut kā man tā sanācis, ka vīrieši vilka mani lejup, un, tā kā pati neesmu stipra savā būtībā, es arī kritu līdzi. Skumji man ir tāpēc, ka sarežģījušās attiecības ar bijušo vīru, kas man neļauj tikties ar dēlu. Ceru sadraudzēties ar HIV inficētajiem no visas pasaules, jo Latvijā ļoti grūti ir atrast kontaktus. Latvijā arī nevar tik brīvi runāt cilvēki. Es šeit nedomāju atklāties sabiedrībai, bet gan kaut vai savā starpā. Neatļaujas. Protams, nākotnē gribētu attiecības ar kādu cilvēku, bet domāju — tad jau labāk ar ārzemnieku un... HIV inficētu. Lai arī daudzi saka, ka nav Latvijā diskriminācijas, bet es domāju, ka ir, un tieši tāpēc neviens atklāti par to nerunā. Cilvēki nesaka, ka ir inficēti, jo tad viņus noteikti neņemtu darbā!»
Marina cer uz visu to labāko, kaut vai uz labākām zālēm, kas paildzinātu cilvēka, kuram ir HIV vai AIDS, mūžu. Raidījumā par HIV Krievijā reiz teica, ka Krievijā tiek izmantoti vecās paaudzes medikamenti, tāpēc ne tik efektīvi, Eiropā tiek izmantoti vidējās paaudzes medikamenti, bet ne paši jaunākie, savukārt Āfrikā cilvēkiem dod visādas zāles, arī tādas, kas vēl nav sertificētas. «Uzskatu, ka patiesībā jau ar mums visiem eksperimentē, jo īstās zāles jau vēl nav atrastas...» sarunas beigās saka Marina.