Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Fotogrāfija Latvijas kultūras vidē, šķiet, ir viens no visiemīļotākajiem medijiem.
Kas nav paguvis, tas ir nokavējis, jo pirms pāris dienām tika slēgtas trīs izstādes trīs dažādās izstāžu zālēs, kurās varēja iepazīties ar vienu no spilgtākajām uzlecošajām zvaigznēm pie Latvijas fotomākslas debesīm — Ievu Jerohinu — un viņas darbiem.
Līdz 30. novembrim Ziemeļu Ministru padomes biroja telpās bija skatāma mākslinieces un fotogrāfes Ievas Jerohinas izstāde «I would like to be». Latviešu biedrības namā varēja aplūkot nekustamo īpašumu uzņēmuma «Latio» rīkotā konkursa «Gada balva fotogrāfijā» laureātu veikumu — tajā skaitā arī Ievas Jerohinas kā godpilnās otrās vietas ieguvējas darbus (no cikla «Satiktie», kas ir skatāms kā turpinājums projektam, kura pirmo daļu reprezentē iepriekšminētā «I would like to be»), kamēr «Satiktie/Encounters» pilno versiju personālizstādes formātā bija iespēja pieredzēt Andrejsalā, projektu telpā «Ēdnīca».
Es gribētu būt…
«I would like to be», kā vēsta informatīvais teksts, ir rezultāts autores divu mēnešu iedvesmai, meklējumiem un pētījumiem Islandē. Ekspozīcija bija iekārtota divās telpās — vienā rotājās 14 jauniešu portreti, kas papildināti ar īsiem intervijas tipa tekstiem — fotogrāfes jautājumiem par to, kas šie jaunieši vēlētos būt, kas viņus dara laimīgus, kādi ir viņu nākotnes sapņi un kas viņiem visvairāk patīk savā zemē, un attēlos redzamo personu atbildes. Otrajā telpā izkārtoti skati — ainavas un tas, ko nosacīti var dēvēt par cilvēka radītas telpas jeb interjera attēlojumiem.
Ignorējot pavadteksta virtuozi savērpto folkloru, pievēršamies tikai attēlam. Fotogrāfija kā tehnika, tehnoloģija Ievas Jerohinas izpildījumā parādās tās labākajās vēsturiskajās kvalitātēs, proti, attēli esot uzņemti ar filmas fotoaparātu, tātad bez ciparu tehnoloģijas piedāvātā mēginājumakļūdasdzēšanas glābšanas riņķa, attēli nav vizuāli papildināti ar efektiem — kolāžu, retušu u. tml.
Attēls
Tiek pieņemts, ka fotogrāfijas spēks slēpjas nevis tās tehnikā, bet gan attēlā. Attēla spēks savukārt ir tā spējā precīzi (tieši, izteiksmīgi, arī skaisti) reprezentēt esošo realitāti tās atpazīstamajās formās. Tātad, pievēršoties Ievas Jerohinas fotogrāfijām kā attēliem, ir skaidri redzams, ka tie ir portreti — kompozīcijas uzmanības centrā ir cilvēks, stāvošs vai sēdošs pusaudzis vai pusaudze, kas veras tieši objektīvā. Fons ir katra pusaudža personiskās telpas (istabas) kāds no elementiem (siena, durvis, skapis etc.). Lai gan fotografētā persona vienmēr atrodas priekšplānā, kā arī fotografēšanas asums ir iestādīts uz to, fonu atstājot nedaudz miglainu, tomēr figūras/telpas proporcijas attēla plaknē ir aptuveni puse uz pusi, kā rezultātā zūd uz kontrastiem balstītais estētiskais satricinājums. Proti, pusaudžu pozas un izteiksmes pašas par sevi nav sanākušas pārāk daiļrunīgas, lai neteiktu — vienmuļas, un fons šo situāciju tikai pasliktina, jo tā ir pietiekami daudz, lai piesaistītu skatītāja uzmanību, taču tam trūkst izteiksmīguma, lai pievērsto uzmanību attaisnotu.
Konteksts
Šinī mirklī ir īsti vietā izteikt kritiku vulgarizētajam pieņēmumam, ka fotogrāfijas vērtība ir atkarīga no tā, kas un cik skaisti ir redzams attēlā. Vienlīdz svarīgs, ja ne svarīgāks ir konteksts, kādā attiecīgā fotogrāfija ir tapusi, un konteksts, kādā tā tiek skatīta. Darbi tapuši, pateicoties Ziemeļvalstu Mūsdienu mākslas institūta un Ziemeļu Ministru padomes Baltijas Sleipnira stipendijai, kas ļāva māksliniecei divus mēnešus uzturēties Hafnarborgas mākslinieku rezidencē Islandē. Tātad redzamie darbi ir studijas — radoši, brīvi meklējumi, mākslinieces spēju un vides piedāvāto jaukumu izpētoši darbi. Šādā aspektā darbu izstādīšana ir vērtējama kā atskaite par paveikto, nenovīdīgi runājot — par iztērēto programmas naudiņu.
Cita izstādes dimensija atklājas, ja ievērojam, ka māksliniece rezidences laikā ir mērķtiecīgi realizējusi konceptuālu programmu — fotografēt Islandē sastaptos jauniešus. Ņemot vērā fotogrāfiju oriģinalitāti un daiļrunību, rodas jautājums: kāda jēga? Kāda jēga radīt, izstādīt? Līdzvērtīgus eksemplārus katrs varētu atrast savā mājas foto albumā vai vismaz portāla «draugiem.lv» 783 tūkstošu lietotāju profilos. Vienīgā apmierinošā atbilde ir, ka autore ir Ieva Jerohina. Proti, fotogrāfija Latvijas kultūras vidē, šķiet, ir viens no visiemīļotākajiem medijiem, un arī 2006. gads paiet diezgan intensīvā fotomākslas popularizēšanas zīmē. Otrkārt, māksliniece ir viena no spilgtākajām uzlecošajām zvaigznēm Latvijas fotomākslas debesīs — šajā straujajā un veiksmes piesātinātajā procesā ir zināmas līdzības ar mākslinieka Andra Vītoliņa triumfu Latvijas mūsdienu glezniecībā, tamdēļ jāsecina, ka ir interesanti sekot līdzi viņas radošajiem meklējumiem, veiksmēm un neveiksmēm.
Koncepcija
Otru atbildi uz jautājumu «kāda jēga» sniedz pati autore un izstādes veidotāji. Pirmkārt, tas ir bijis interesanti autorei, otrkārt, fotogrāfijām pievienotie teksti kopā ar tīņu portretiem konfrontē skatītāju, liekot domāt par to, kā ir būt jaunam (specificējot: kā ir būt jaunam Islandē)? No vienas puses, nav jau nemaz tik slikti papildināt redzamo ar lasāmo, īpaši, ja tas palīdz realizēt konceptuālo uzstādījumu.
No otras puses, šīs pieejas negatīvie aspekti parādās koncepta realizācijas otrajā etapā — vāciešu jauniešu foto sērijā «Satiktie» un tās saspēlē ar pirmo — Islandes — daļu. Mākslinieces intervijā «Neatkarīgajā» lasāms: ««Satiktie» ir tapuši Diseldorfā, uzreiz pēc atgriešanās no Reikjavīkas sekojis uz Rīgu atbraukuša kuratora piedāvājums divus mēnešus padzīvot Diseldorfā, un fotogrāfe tam ar prieku piekritusi: «Izdomāju, ka man būtu interesanti to pašu turpināt arī Vācijā [..]»» Rezultāts ir padsmit bildes — atkal jaunieši savās istabās. Atšķirībā no Islandes daļas veiksmīgāk izdevušās kompozīcijas. Jaunieši šķiet brīvāki, tamdēļ to mīmika ir daiļrunīgāka par Ziemeļu vienaudžu saspringti nogaidošajām sejas izteiksmēm. Attēlus atkal papildina pavadteksti, atbildes uz jautājumiem «kas tevi dara laimīgu?» un «kāds ir tavs sapnis par nākotni?». Pastiprināta ir arī koncepcijas artilērija: kontemplēšana par «mīklaināko, spilgtāko un arī sarežģītāko posmu cilvēka dzīvē — pusaudžu vecumu» jāpapildina ar pārdomām par atšķirībām starp Islandes, Vācijas (jā — arī Latvijas) jaunajiem cilvēkiem, kā arī sabiedrību kopumā.
Viss būtu labi, ja vien uz šīm domām skatītāju vedinātu paši attēli. Proti, portreti šajā gadījumā nav jēgveidojoši — tie ir kvalitatīvi, vizuāli tīkami attēli, kas kā salonfoto lieliski iederētos uz naktsskapīša vai kamīna dzegas (šo tēzi apstiprina šīs pašas sērijas fotogrāfijas, kas Latviešu biedrības namā bija skatāmas bez jautājumu/atbilžu tekstiem). Virsvērtība tiem pievienota koncepcijas formā, kas ir jāielasa attēlā; interpretācija ir iespējama tikai šā piedāvātā koncepta robežās. Tādējādi projekts mazāk atgādina mākslu, vairāk kādu ilustrētu socioloģisku vai antropoloģisku pētījumu.
Spriedums
Laikmetīgās mākslas centrā Viļņā bijušas vairākas tematiski līdzīgas izstādes. 2005. gadā Darjus Žūra prezentēja lauku meitenīšu attēlus, ko viņš bija safotografējis laikā, kad ceļoja pa Lietuvu. 2006. gadā tajā pašā centrā bija skatāma izstāde (tehniski nekvalitatīva iekārtojuma dēļ mākslinieka vārds nebija uzzināms), kuru veidoja vidēji liela formāta fotogrāfijas — pusaudžu portreti, kas uzņemti lielveikalos un iepirkšanās centros. Attēlus papildināja klausāmas atbildes uz jautājumiem par viņu sapņiem, cerībām, dzīves izjūtu, esot šā laika, šis pasaules daļai...
Kopumā Ievas Jerohinas fotogrāfijas un to koncepcija nav oriģināla — attēlu estētiskās un saturiskās kvalitātes, skatītas bez pavadteksta, nerada nekādas īpašas asociācijas un interpretācijas. Turpretī teksta koncepcija, kas pamato visa pasākuma jēdzīgumu, izmanto socioloģisko un antropoloģisko pētījumu metodes, taču dara to haotiski un bez motivācijas. Jāatzīst, ka autorei nāktu par labu izsvērt, ko viņa īsti vēlas panākt — pētnieciski pamatotu konceptuālu projektu vai mākslinieciskas, daiļrunīgas fotogrāfijas (vai arī abus kopā). Jo pašreiz ir tikai mīņāšanās pa vidu un vārds Ieva Jerohina kā vienīgais iemesls izstādes apmeklējumam.