T 21.10.2020.

Pilnmēness

Un vispār — pie visa vainīgs pilnmēness.

FOTO: Baiba Aprāne/Apollo

Avārijas uz ielām un cilvēku galvās, visi naži kļūst vēl asāki, gaišredzība sabojā dzīvi, tu satrakojies, pats nezinot, par ko, tu pēkšņi iemīlies, tu saproti, ka visam jābūt citādāk, tu eksplodē, kad pieskaras tauriņa spārns, sāc kašķi ne no kā, sāc raudāt no... Tu vispār nesaproti, no kā. No kā tas viss.

Nu jā, pilnmēness. No tā.

Varbūt iedomas?

Mums jau patīk meklēt aizbildinājumus. Visam. 13. datums un piektdiena, melnais kaķis... Un reizēm visur gribas redzēt zīmes — izlijis piens, saplīsis spogulis, uz grīdas nobirusi sāls šķipsniņa... No visām māņticības un «zīmju sistēmas» padarīšanām pilnmēness ir viena no skaistākajām un, iespējams, arī pamatotākajām parādībām.

Pilnmēness laikā tiešām notiek trakas un dīvainas lietas. Reizēm vienkārši jūtam un dzīvojam intensīvāk... Zinu, ka daži arī pilnmēness ietekmi uzskata par māņiem un kārtējo iespēju attaisnot savu slinkumu, uzvedību, neuzmanību, pārjūtību un visu pārējo, bet es, kā Zivs zīmē dzimusi, tomēr ticu, ka pilnmēness laiks uz cilvēkiem iedarbojas mistiski.

Lūk, viens pavisam svaigs stāsts no pēdējās pilnmēness laika nakts...

Ievas stāsts

Es iemīlējos. Nezinu, tagad man tiešām liekas, ka vainīgs bija pilnmēness. Jo patiesībā es iemīlējos pilnīgi nepareizajā cilvēkā. Es iemīlējos savā dvēseles biedrā, savā draugā. Man nevajadzēja viņā iemīlēties ne no viena aspekta.
Pirmkārt, es jau esmu iemīlējusies. Patiesībā. Tajā vīrietī, kurā es esmu iemīlējusies jau visu savu dzīvi un kuru mīlēšu mūžīgi.

Otrkārt, vīrietis, kurā es iemīlējos tikko, patiešām ir manas dvēseles radinieks, viņš mani jūt, un es viņu jūtu kā nevienu citu, es viņu dievinu, viņš ir eņģelis manā dzīvē, un es esmu viņa eņģelis, un viņš mani dievina. Nu, kurš iemīlas savā eņģelī kā vīrietī?

Treškārt, šis vīrietis jau ir nelaimīgi iemīlējies savā draudzenē, ko nespēj izmest no prāta, un visas pārējās sievietes ir tikai vājas atblāzmas un plāksteri, kas nekādi neturas uz viņa dvēseles brūcēm. Es esmu viņa eņģelis, ar mani ir citādi.

Bija.

Jo bija pilnmēness, es viņā iemīlējos. Tagad es laikam esmu kritis eņģelis. Jo es viņu mīlu nevis kā eņģelis, bet kā grēcīga sieviete. Es pēkšņi ievēroju, cik skaistas ir rieviņas ap viņa acīm. Es pēkšņi pamanīju, cik skaistas ir viņa rokas, un nespēju nedomāt, kā tās pieskaras. Es pēkšņi kļuvu greizsirdīga uz visām viņa bijušajām un esošajām un nākamajām sievietēm. Es pēkšņi gribēju viņu tikai sev.

Mēs sēdējām, dzērām tēju, un gaiss bija biezs, kaut kas tāds izmisīgs bija gaisā, bet es vēl neko nesapratu. Un tad, kad viņš paliecās uz manu pusi, lai tradicionāli nozagtu no manas tējas brūnā cukura standziņu, es pēkšņi... Tas bija tā: BANGŠ.

Es pēkšņi apstājos ar tējas krūzi pusceļā.

«Kas?» viņš jautāja. Un pēc viņa skatiena — nu, es taču viņu pazīstu! — es redzēju, ka viņš jau ZINA, kas.

Neko nedomājot, es atbildēju: «Es tevi mīlu.» Es vēl nekad mūžā nebiju viņam samelojusi.

«Opiņā,» viņš klusi teica. Un paskatījās uz mani nevis kā uz eņģeli, bet kā uz sievieti. Tad mēs gājām mājās, šķīrāmies pie trolejbusa pieturas, un pēkšņi vairs nelikās dabiski vienam otru nobučot uz vaiga.

Šorīt es sēžu un neko nesaprotu, un visu saprotu, un man galvā ir pilnīga putra. Galīgs pilnmēness.

Es nesaprotu, vai es viņu tiešām mīlu. Man šķiet, ka jā. Es nesaprotu, kā gan ir iespējams mīlēt divus, jo to otru es arī mīlu. Pilnīgi noteikti jā.

Es saprotu, kāpēc man ir tik sāpīgi ap sirdi. Jo es tikko ar savu roku esmu nolidinājusi no debesīm divus eņģeļus. Jo to jau es saprotu, nekas vairs nebūs kā agrāk. No vienas puses, ir tik sāpīgi un žēl. No otras puses, es nesaprotu, kāpēc joprojām jūtos laimīga. Tāpēc, ka iemīlējusies? Tāpēc, ka beidzot tas ir pateikts? Tāpēc, ka sen jau esmu viņu mīlējusi?

Es nezinu, ko viņš tagad domā. Es viņu tik ļoti gribu redzēt. Tik ļoti. Gribu redzēt, gribu sajust viņa zamšādas žaketes smaržu, gribu, lai viņš mani paņem padusē un... Es nezinu, ko tālāk. Es baidos, ka esmu galīgi pazaudējusies — karājos starp debesīm un zemi. Viena daļa mani sauc atpakaļ — tur, pie eņģeļiem, kur dvēseļu tuvība, nevainīga apkampšanās un tēja. Bet otra daļa mani velk pie zemes, un es viņu iekāroju — es iekāroju savu dvēseles biedru tā, kā vien sieviete var iekārot vīrieti.

Un vispār — pie visa vainīgs pilnmēness.