Un vispār — pie visa vainīgs pilnmēness... Ar tādiem vārdiem Leonarda vakar mums beidza stāstīt Ievas stāstu.
Pilnmēness. Versijas
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Bet stāsts ir šāds: Ieva mīl citu, un viņas draugs (tikai draugs, bet ļoti, ļoti labs draugs, patiesībā — eņģelis!) mīl citu. Bet kādā pilnmēness naktī, kad viņa, kā parasti, dzēra ar draugu tēju, Ieva iemīlējās savā draugā. Tā pēkšņi — BANGŠ, un viss! Un Ieva to draugam arī pateica.
* * *
Vai tev ir versijas, kas notiks tālāk? Lūk, ko teica sievietes, kurām izstāstīju Ievas stāstu.
Sanita: «Šitā jau nu ir reālākā atruna — pilnmēness, pilnmēness, dvēseļu draudzība... Sen jau tā viņiem nebija nekāda dvēseļu draudzība, sen jau viņa viņā bija ieķērusies. Vienkārši gadījās brīdis, kad viss bija sakāpis kaklā un bija jāpasaka. Tādas lietas agrāk vai vēlāk vienmēr gribas pateikt.»
Liene: «Kāpēc mums vienmēr viss jāsabojā? Tiešām nevarēja nociesties? No stāsta taču var saprast, ka tam čalim viņa tiešām bija tikai laba draudzene. Nu, kāpēc viņai bija jāgrib vairāk? Laikam jau tiešām draudzība starp vīrieti un sievieti nav iespējama — vienmēr viens vai otrs aizvelk līdz seksam...»
Anita: «Nabadzīte. Man tās sievietes no sirds žēl. Zinu, kā viņa jūtas. Pašai tā vienreiz gandrīz bija — tik ļoti gribējās pateikt, ka... Noturējos, paldies dievam, noturējos...»
Marika: «Es jau nu gan ticu, ka tas tiešām bija pilnmēness iespaidā. Un tātad nenovēršami. Ir lietas, kas ir nolemtas, — tā tam bija jānotiek. Bet tas, ka viņi viens otram nav īstie cilvēki, tas jau skaidrs. Diemžēl. Vai nu draudzība, vai mīlestība un visas lietas... Abus kopā dabūt nevar, nestāstiet, nestāstiet, tas nav iespējams...»
Nomierinies
Pilnmēness, tas tikai pilnmēness. Viss pāries. Tikai — kā lai dzīvo tālāk pēc pilnmēness laikā pateiktā un izdarītā?
Kā tu domā?
Ievai šobrīd jautāt ir lieki — mēness jau sācis dilt, bet viņa joprojām karājas starp debesīm un zemi, te uzmirkšķinot, te nodziestot — kā tāda sabojājusies lampiņa...