Reizēm liekas — nu jau ir par traku! Pašai kā pa mazo ellīti, sirdslietās vētra, neko nevar saprast... Draudzenēm arī trakums pēc trakuma, vētrainas skaidrošanās un attiecību peripetijas.... Liekas — nu, nē, tad jau labāk dzīvot mierīgi...
Par tējkannu un jaunību
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kā labāk?
Katrs no mums dzīvē piedzīvojis dažādus kāpumus un kritumus. Un katram no dzīves posmiem ir sava labā un sliktā puse. Kad kaislības sit augstu vilni, gandrīz vai gribas raidīt lūgšanas pret debesīm: «Par ko man tas viss? Pietiek, gribu mieru...» Kad dzīve kļūst rāma un mierīga, tas garlaiko. Un tāds kā aizvainojums: visiem viss notiek, bet man — nekā, tukšums un klusums...
Nekad nevar saprast, kā labāk — dzīvot nemitīgos emociju virpuļos vai mierīgi, droši un klusi, tā sakot, baudot sasniegto. Kāds iebildīs, ka dzīvē jau nav tikai melns un balts — ir arī citas krāsas. Nu, bet tur jau tā lieta, ka visas pārējās liekas tādas mazliet... blāvas. Kā saka mana draudzene Māra, vai nu elle vai paradīze — viss pārējais ir tikai pelēkā ikdiena!»
Neviens, protams, nevēlas elli — taču bez tās paradīzi arī nepiedzīvosi... Kā labāk — mutuļos un virpuļos vai pelēkajā ikdienā?
Sākšu vēl svilpt...
Kādai manai draudzenei VIENMĒR ir attiecību peripetijas. Piemēram, viņas jaunais mīļākais ir sportists, kurš viņu treniņnometnē piekrāpis ar kādu vietējo līdzjutēju — un tad ir puņķi un asaras un vietējo misis mārplu (tās, protams, esam mēs!) iesaistīšanās. (Nekad nespētu noticēt, ka esmu spējīga kopā ar trim tikpat vājprātīgām sievietēm slepeni ložņāt gar kotedžas tipa mājiņas logiem sešos no rīta! Draudzības dēļ mēs reizēm sajūkam prātā, goda vārds...)
Citā dzīves periodā viņa ir aizrāvusies ar kādu jauno aktieri — bohēma līdz rītam, ballītes un intrigas, un kaislības...
Un, ja vēl gadās kāds greizsirdīgs bijušais, tad, man liekas, šī mūsu draudzene izbauda dzīvi un situāciju pilnībā! Jo tad vēl bez viņas pašas un uzticīgajām draudzenēm iesaistās arī vīrietis!
Šajos kaislību un ciešanu — bez ciešanām nu nekādi! — periodos viņa vienmēr dramatiski nokrītas svarā (skauž skatoties!), izskatās dramatiska un pārdabiski skaista, atsāk pīpēt (protams) — nu, vispār parādība.
Skatoties uz viņu, pārņem dažādas jūtas. Dažas no mums domā, ka tā viņas regulārā «nojūgšanās» ir tiešām skaista — un tā labdabīgi skauž, ka viņa prot ar tādu ātrumu un pašatdevi atrauties no zemes... Kā retoriski teica viena no mums: «Nez kā ir labāk? Vai tad, kad mūžīgi ir kāds vīrietis un mūžīgi sirdēsti viņa dēļ, vai arī tā, kā man? Sēžu mierīga kā tējkanna... Sākšu vēl svilpt!...»
Kāda cita — draudzeņu lokā pazīstama ar iesauku Lielā Mamma — gan šādos brīžos par mūsu draudzeni tikai šausminās. Pie šitām histērijām viņa negrasoties pierast, kāda velna pēc tā jāmokās pašai un — cita starpā — jāmoka visi pārējie? Lielā Mamma saka — nē un nē. Viņa jau nenoliedz, ka pašai jaunībā gadījies arī pa straujākam pagriezienam, bet tagad — tagad tikai mājas, kaķis un mīļotais Jānis. Nekādu vētru — un kurš gan viņai teiks, ka viņa dzīvo nepareizi?
Vai tas, ka cilvēks novērtē mieru mājās un vīrieti, uzticīgu un stabilu kā bruņumašīnu, ir kāds grēks? Taču ne! Starp mums runājot, vienīgais, kas man liekas skumīgi, ka sieviete, kurai vēl nav pat četrdesmit, runā par trakulībām «jaunībā»...
Vai tiešām nav iespējams kāds dzīves modelis pa vidu? Tāds — kad ar katra jauna vīrieša parādīšanos nav jāiet bojā, bet tāds, ka nav arī jāapsūno pie televizora blakus vīrietim rūtainā kreklā? Mani, ja godīgi, nedaudz šausmina abi varianti. Bet kur ir tas vidusceļš?
Vai tiešām par tām harmoniskajām, savstarpējas sapratnes, miera un prieka pilnajām attiecībām raksta tikai pašpalīdzības grāmatās?
Protams, ne!
Bet jāatzīst, ka tas ir retums. Un, ja arī tādas attiecības ir, par tām jau neviens neuzņem filmas, — un arī draudzenēm nav ko pastāstīt vai pažēloties. Izklausās tā neinteresanti, vai ne?
Pati pūtu, pati degu
Reizēm tieši vēlēšanās, lai dzīve kļūtu interesantāka, noved pie trakākajām un reizēm arī visstulbākajām izdarībām mūsu dzīvē. Runājot, piemēram, par to mūsu trako draudzeni — zinu, ka ir daudzas sievietes, kuras viņu necieš ne acu galā un sauc par aktrisi. Viņa pati izdomājot savas kaislības — un tad mokās pati un moka arī citus.
Kas liek dzīvot kaislībās, ciešanās, lidojot un krītot? Tiekšanās pēc lielā notikuma savā dzīvē? Uzmanības trūkums? Patiesības trūkums?
Vispār jau nav labi, ka pieaugusi sieviete savā dzīvē regulāri iesaista piecas draudzenes. Mazliet atgādina tādu «pati pūtu, pati degu» variantu. Un, atklāti sakot, ja tā ar skaidru galvu padomā — vairākas no viņas «traģēdijām», «liktenīgajiem notikumiem» un citām lietām varētu novērst, ja vien viņa pati tik aktīvi, tā sakot, neuzprasītos uz nepatikšanām. Piemēram, ja tu nezini, kas tev nav jāzina, tu dzīvo daudz mierīgāk — bet, ja tu nebrīdinot ierodies pie vīrieša treniņnometnē, ja tu okšķerējies pa vīrieša telefonu, tad... Nu tad gatavojies atrakcijām — vismaz dažādiem krāšņiem pārpratumiem! Tas nekas, ka beigās izrādās, ka viss ir tiešām pārpratums — toties skandāli un ciešanas nodrošināti!
Kāda cita mana draudzene saka — viņa to mūsu trakuli pilnīgi saprotot. «Ja dzīvē nav atrakciju, tad tās ir jāizdomā!» viņa saka. Un, tā kā viņa ir daudz «klusāks ūdens» par daudzām no mums, tad varu tikai iedomāties, kā viņa izrotā savu dzīvi mums, pārējām nezinot...
Rīkot publikas scēnas, mirt un dzimt un atkal mirt katru otro dienu — vai arī būt mierīgai un drošai kā tējkannai uz siltas plīts? Kā tev šķiet?