Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Incis, pincis, peļu junkurs, mincis, munčuks... Septiņus gadus vecajam bezšķirnes runčukam Marsim ir desmitiem mīļvārdiņu. Tipisks lauku minka. Tipisks latvietis. Ja vien tādus arī gribam atrast starp kaķiem. Marsis ir melns ar baltām ķepiņām. Par šādiem minkāniem pasakas un teikas, mīklas un nostāsti sacerēti. Un tie iet, pasaulē palaisti, no mutes mutē.
Marsis savai saimniecei, par viņu desmit reižu vecākajai Mildai Vīksnai, ir vienīgais līdzgaitnieks ikdienā. Kas teicis, ka kaķim pie astes ir slikti dzīvot, kas sūrojies, ka tāda vientuļa dzīve ir... ai, tikai priekš kaķiem. Kad dvēselē kaķis skrāpējas, vienīgais glābiņš ir mincis. Bet varbūt laba saimniece pati ir kā glābiņš kaķa dvēselītei? Miers un labestība staro no Mildiņas un viņas minča. Liekas, tieši tā izskatās baltā pasaku māmiņa. Ar minci, kas glaužas pie kājām. Saimniece un viņas kaķis – divas dvēselītes viena otrai. Un – miers mājās.
Ir dabiskais sildītājs
Marsis. Marsītis. Kā viņš guļ saimniecei uz kājām, siltumu meklējot? Kā dakteris vai kā lietuvēns? Gan viens, gan otrs! "Es viņu mēdzu pasaukt pie sevis, lai paguļ uz kājām, uz krūtīm. Saku: "Marsīti, nāc, noņem man sāpīti!" Tā jau nenotiks, ka saukts nāks. Tā nebūs, ka noliksi un gulēs. Kad gribēs pats atnāks," stāsta Milda. Kaķis esot labu labais dakteris. Siltumu meklējot, pats silda. Taču jāņem vērā, ka viņš ir un paliek zvērs, plēsoņa un iedomības iemiesojums – iet un nāk, kad grib. Un staigā jau arī, kur iegribas!
Ja sirmai sieviņai mājās nav nevienas dzīves dvēselītes blakus, izņemot kaķi, viņai ir divas iespējas. Vai nu viņa jūtas kā Dieva ausī, vai kā raganas mājā. Omulīgajā Mildiņas namā Marsis ir nemiera gars, dīdītājs. Ja murrātājs istabā, tad arī dzīvība ir mājās. Saimniece smej, ka runčuks miltus maļ kūku cepšanai. Zina taču, ka Mildiņa ir savā apvidū – Naglenes pusē – izslavēta kūku cepēja. Cepusi vai 50 gadus pēc kārtas! Gan radi, gan draugi, gan kaimiņi un tuvi un tāli paziņas ir viņas kūkas baudījuši.
"Nu vairs nav spēka, rokas neklausa," kūkām ar roku atmet Milda, bet sava baltķepīša malējiņa dziesmā gan ar prieku klausoties. Maļ dienu, maļ nakti, ne miltu, ne pelavu! Jau nu vēl saņemtos un tomēr saceptu kūkanu? Ja Marsis nāktu talkā un vēl kāda jaunāka saimniece, piemēram, Ingūna, piepalīdzētu, par visiem to varētu paveikt! Ingūna ir tā, kas Marsi savulaik atnesusi uz Mildas mājām. Jauna meitene, kas te, pie Mildas, kādu laiku mitinājusies. "Viņa minci paglāba no nāves," stāsta Mildiņa. Nu itin nemaz viņa nepiekrīt tautas parunai – glāb vien kaķi no nāves, gan ieplēsīs rokā! Ieplēsīs? Nu un? Ingūna atstājusi Mildiņai peļu junkuru par kompanjonu savā vietā, iemācījusies no Mildas kūkas cept un pati aizbraukusi peļņā uz Īriju. Milda ar Marsi gaida, kad brauks atpakaļ.
Diriģē runču kori
Par Naglenes kārtībnieku Mildiņa mēdz dēvēt Marsi. Un vēl saka, ka viņš "man smuki diriģē, vada Naglenes paklīdušo runču kori". Nu īsts Marseljeto! "Kā redz kaķus pie viena loga, aizskrien atkal uz otru logu. Vaktē. Un tad pa durvīm vai pa logu laukā. Brēc kā traks. Tas nozīmē, ka man ir jāiet palīgā svešos runčus no pagalma padzīt. Kārtībai mājās jābūt!" smej saimniece.
"Kaķu man daudz ir bijis. Šitais ir gudrs. Viņš neies uz ielas. Un tālāk par mūsu vārtiem mūsmāju pagalmā viņš neies nevienu soli. Bija man vienu laiku uzreiz trīs kaķi. Taču neviens no tiem nav tik mīļš kā šis. Kā mans Marsītis," stāsta Mildiņa. Kaķītis – mīksts, apaļš, pūkains un izlutināts kā mazs bērns. Tā jau nebūšot, ka Milda viņu dancināšot. Drīzāk gan būšot otrādi.
Pie saimnieces viņš nonācis pavisam maziņš – kamoliņš. Sākumā pieradināts dzīvot tikai istabā, vajadzības kārtot kastītē. Bet, kā Marsis ticis pagalmā, tā tagad valdot un saimniekojot tur. Kaķis tualeti istabā – kastītē – vairs neatzīstot. Ierādīti arī kaķu čipsi. Tā Marsim ir ikdienas maltīte. "Lepns viņš man," bilst saimniece. Kaķuks gribot smalku un dārgu kaķu barību. Nav jau žēl.
Ar minci kopā kaut uz nirvānu!
Vēlme nobildēt Mildiņu kopā ar viņas Marsi izrādās grūti realizējama. Mincis ir saniķojies un nedodas rokās. Bet noķerts laužas brīvībā. Sieviņai grūti pamatīgo minkānu noturēt. Ja notiek cīņa – kurš kuru –, tad skaidrs, ka Marsis ir uzvarētājs. Mildiņa par to nebēdā, tik smej vien.
Ziemā Mildiņas mājās bijis briesmīgi auksti. Dēls... aizvedis mammu ar visu kaķi pie sevis, siltumā. Padzīvojusi Milda ar Marsi tur dēla maizē, un... runcis tur nav pieradis. "Uzlēca uz skapja, apgāza zāles un kafiju – visu. Nav pieradis! Teicu – lūdzu, dēls, tūlīt mani vediet atpakaļ! Atveda. Tā mēs dzīvojamies – paši savās mājās. Divatā," stāsta Milda.
Kamēr tā runājamies, Marsis ir iekārtojies savā mīļākajā vietā. Uz sava paša krēsla istabā! Mildas acis glāsta minku, viņa saka: "Viņš vispār klēpī ne. Neatkarīgs." Milda saka, ka viņa ar savu kaķīti ir saradusi kā roka ar cimdu. Gribētu arī mūža mājās būt kopā. Arī nirvānā! Re, paziņa Sarmīte tā arī aizgājusi pie dieviņa kopā ar savu kaķi. "Man būtu žēl, ja Marsis paliktu viens. Viņš nedzīvotu ne ar vienu svešu kopā," kā pa jokam, kā nopietni saka Mildiņa. Un... izskatās tik godīga kā kaķis, kad saimniece klāt.
***
VIZĪTKARTE
Vārds: Marsis
Šķirne: lauķis, latviešu prastais
Vecums: septiņi gadi
Dzimums: puika (kastrāts)
Īpašas pazīmes: melns ar baltām ķepiņām
Pieder: 70 gadus vecajai Mildai Vīksnai