Otrā tipa cukura diabēts ir viena no tā dēvētajām civilizācijas slimībām, kas draudīgi vēršas plašumā visā pasaulē. Vainīga gan pārmantota nosliece uz diabētu, gan tas, ka, ceļoties labklājības līmenim, mēs diemžēl kļūstam mazkustīgāki, vairāk lietojam uzturā neveselīgus ātros ēdienus, tāpēc daudziem cilvēkiem ir liekais svars un aptaukošanās.
Viena no civilizācijas slimībām — diabēts
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Lai gan diabētu iespējams atklāt ļoti agrīnā stadijā, Latvijā to daudziem konstatē novēloti, jo cilvēki nepārbauda savu veselību gadiem ilgi un dzīvo neziņā par paaugstināto cukura līmeni asinīs. Kas jādara, lai nekļūtu par vienu no viņiem, — to jautājām medicīnas doktorei, Diabēta centra direktorei Indrai Štelmanei.
— Vai tiešām paaugstinātais cukura līmenis asinīs ir tik nejūtams, ka ar to var dzīvot ilgu laiku, pat nenojaušot?
— Cukura līmeņa paaugstināšanās agrīnajā stadijā parasti notiek lēni un pakāpeniski, ja vien pacientam negadās kāda cita problēma, piemēram, akūta infekcija, kas izprovocē strauju cukura līmeņa kāpumu. Par lēnu paaugstināšanos tiešām var neliecināt nekādas sajūtas. Pēdējos gados samērā reti redzam klasiskos diabēta simptomus, ko agrāk aprakstīja grāmatās: slāpes, nakts urinācija, biežas strutainas ādas infekcijas, nieze, sagurums utt. Pat ja simptomi kaut kā izpaužas, cilvēks ikdienas steigā nepievērš tiem uzmanību. Ja ir nogurums, viņš domā — tas tāpēc, ka esmu pārstrādājies un neizgulējies. Ja gribas dzert, tad padzeras un nemaz neievēro, ka pēdējā laikā slāpst biežāk.
— Kāpēc ir tik svarīgi atklāt otrā tipa cukura diabētu laikus?
— Ja cukura līmenis asinīs ir paaugstināts, bet cilvēku neārstē vai arī ārstē nepietiekami un atstāj šo līmeni kaut nedaudz virs normas, tad piecu, desmit vai piecpadsmit gadu laikā tiek bojāti lielie un mazie asinsvadi un rodas komplikācijas. Ja bojāti lielie asinsvadi, tā var būt stenokardija, infarkts, smadzeņu asinsrites traucējumi ar insultu, kāju asinsrites traucējumi, kas var novest pie čūlām un citām problēmām. Sīko asinsvadu bojājumi, kas ir specifiski tikai cukura diabēta gadījumā, skar acs tīkleni (retinopātija), nieru asinsvadus — rodas diabēta nefropātija, kas izpaužas ar paaugstinātu asinsspiedienu un izmaiņām urīna analīzē un var novest pie tā, ka nieres strādā arvien lēnāk un sliktāk. Raksturīga arī neiropātija — izmaiņas perifērajā nervu sistēmā, gan tajā daļā, kas regulē iekšējo orgānu darbību, gan tajā, kas atbildīga par jušanu rokās un kājās. Es gribu uzsvērt, ka šie bojājumi rodas vienīgi tad, ja diabētu neārstē pietiekami intensīvi, lai sasniegtu normālu cukura līmeni asinīs. Ja ārstēšanas rezultātā cukura līmenis asinīs ir tuvu normas robežām, tad nav jāuztraucas par diabēta vēlīnajām komplikācijām. Un tāpēc ir svarīgi pēc iespējas ātrāk to atrast. Tad, kad cukura līmenis ir paaugstināts tikai nedaudz, ir vieglāka ārstēšana.
— Cik liela ir varbūtība, ka tad, ja kādam no vecākiem ir otrā tipa cukura diabēts, arī bērniem tas būs?
— Es gribētu teikt tā: ja ģimenē kādam ir otrā tipa diabēts un ja kādam no jaunākās paaudzes ir lieks svars un mazkustīgs dzīvesveids, tad agri vai vēlu diabēts viņam būs. Statistika liecina, ka liekais svars ir 90 procentiem cilvēku, kuri slimo ar otrā tipa cukura diabētu. Liekā svara problēma kļūst arvien izplatītāka, un paaugstinātu cukura līmeni asinīs atrod arvien jaunākiem cilvēkiem. Pat bērniem ar lieko svaru jau konstatē cukura vielmaiņas traucējumus un otrā tipa diabētu, kas pirms gadiem desmit mūsu valstī būtu bijis pilnīgi neiedomājami.
— Vai savu lomu otrā tipa diabēta attīstībā spēlē arī stress un kaitīgie ieradumi?
— Sava nozīme, protams, ir arī tiem, tāpat kā dažādām blakusslimībām, piemēram, paaugstinātam asinsspiedienam, izmainītam tauku saturam asinīs, kas arī ir saistīts ar nepareizu uzturu un mazkustīgumu. Šie faktori cits citu pastiprina, un iznāk kā tāds kā apburtais loks.
— Reizēm tiek runāts arī par prediabēta stāvokli — kas tas ir un kā izpaužas?
— To sauc arī par metabolo sindromu, bet agrāk dēvēja par X sindromu. Cukura līmenis asinīs ir normāls, bet daži bioķīmiskie parametri jau liecina par to, ka aizkuņģa dziedzera beta šūniņas, kas ražo insulīnu, strādā ar lielu pārslodzi. To var konstatēt izmeklējumos. Prediabēta stāvoklī vai diabēta sākuma stadijā aizkuņģa dziedzera ražotā (endogēnā) insulīna daudzums ir pietiekams, bet insulīns ir mazaktīvs, un cilvēka šūnas neatsaucas uz insulīna signālu, vārdu sakot, insulīns ir, bet tas nedarbojas — to sauc par insulīna rezistenci. Vēlāk, ja ļauj diabētam progresēt, beta šūniņu izmaiņas kļūst izteiktākas un nākas organismam palīdzēt ar tabletēm vai ar insulīna injekcijām. Bet sākumā insulīna rezistenci var samazināt, normalizējot svaru, uzsākot regulāras piemērotas un tīkamas fiziskas aktivitātes, normalizējot holesterīna un citu tauku līmeni asinīs, atmetot smēķēšanu, noregulējot asinsspiedienu.
— Tātad tas saistīts ar pamatīgām dzīvesveida un uztura izmaiņām?
— Kādreiz cilvēkiem, kuriem draud vai ir jau attīstījies diabēts, patiešām rodas iespaids: es taču nevaru mainīt visu savu dzīvi, tas ir bezcerīgi. Bet tas viss nav jāizdara vienā dienā. Ir lietas, ko cilvēks var pieņemt un paveikt jau tūlīt, piemēram: no šodienas vairs nelietot cukuru, bet aizstāt to ar vienu vai otru saldinātāju. Kad viņš ir pieradis, tad var spert nākamo soli, piemēram, olīvu eļļu salātos vairs neliet no visas pudeles, bet iemērīt ar karotīti. Veselīga uztura principi patiesībā strikti nenosaka lietas, kuras nekādā gadījumā nedrīkst ēst, turklāt tie jāievēro nevis kampaņveidīgi, bet pastāvīgi. Ja cilvēks vairāk seko līdzi tam, ko un cik viņš apēd, un vairāk ieklausās savā organismā, tad saprot, ka gandrīz pēc katras maltītes organisms mums sūta savus signālus: vai jūtamies labi vai varbūt ir tikai pilnuma un smaguma sajūta pakrūtē, vai varam skaidri domāt pēc tam, kad esam paēduši. Ēst veselīgi — tas nozīmē ikdienā ēst daudz dārzeņu un pietiekami daudz augļu, no ogļhidrātu produktiem izvēlēties pilngraudu un rupja maluma miltu izstrādājumus, lietot piena produktus ar samazinātu tauku saturu, kvalitatīvus un iespējami liesus gaļas un zivju produktus, uzņemt pietiekami daudz šķidruma. Labāki ir sautēti, grilēti vai vārīti, nevis taukos vai eļļā cepti ēdieni.
Ja ārsts iesaka pacientam būt fiziski aktīvākam, tas nenozīmē, ka noteikt jāapmeklē sporta nodarbības, kas maksā naudu. Pati vienkāršākā, katram vispiemērotākā un es pat atļaušos teikt — vislabākā aktivitāte, ja to veic regulāri un tehniski pareizi — tā ir pastaiga. Tā neprasa speciālu sporta tērpu un inventāru, vienīgi jābūt ērtiem apaviem. Vismaz 5 reizes nedēļā jādodas vismaz 40 minūtes ilgā pastaigā; protams, pirms un pēc pastaigas nevajadzētu pieēsties.
— Vai pacienti ir apzinīgi un gatavi to visu darīt?
— Pēdējos gados arvien vairāk sastopu jaunus cilvēkus, kuri interesējas par savu veselību, nopietni grib zināt, kas ir veselīga ēšana, grib, lai izrēķina, cik kaloriju ir jāpatērē dienā un kā tās sadalīt. Viņu vidū — arī tādi, kuriem ir diabēts un kuri ir gatavi pārkārtot savu dzīvi, lai cukura līmeni asinīs normalizētu. Daļa gan visu grib uzkraut ārsta pleciem — lai izraksta tableti, tad atliks tikai to iedzert un viss automātiski atrisināsies. Bet diemžēl tablete šajā procesā ir tikai trešais posms, pirmais ir uzturs, otrais — aktivitāte un tablete bez šiem diviem posmiem nedarbojas.
— Vai diabēts nozīmē, ka cilvēkam turpmāk būs jādzīvo ļoti ciešā kontaktā ar ārstiem?
— Es teiktu — nē, ne tik ļoti. Protams, diabēta pacientam ir vajadzīgas mācības, lai vairāk uzzinātu gan par slimību, gan par iespējām to kontrolēt. Ir personīgi lietojami aparātiņi, ar kuriem katrs pats var ļoti ātri jebkurā laikā izmērīt cukura līmeni asinīs, ir vajadzīgs tikai mazliet izpratnes, kā rīkoties saskaņā ar aparāta radījumiem, kā veidot ēdienkarti. Arī insulīna ievadīšana, ja tāda nepieciešama, ir vienkārša un nesāpīga. Mēs rosinām cilvēkus saskatīt sakarības un mācīties no savas pieredzes.