Dzelzītis. Tendēts uz briljantiem

FOTO: «Apollo»

Viņš ir Mārtiņš, Silvijas draugs, desmit gadu par viņu jaunāks. Mācījies konservatorijā, nepabeidzis. Spēlē ģitāru, komponē. Tas notiek Intas Gorodeckas režisētajā Latvijas Televīzijas vērienīgākajā oriģinālseriālā «Neprāta cena».

Ārpus TV ekrāna viņš ir Lauris Dzelzītis (28), jau ceturto sezonu Dailes teātra aktieris. Viņam ir augums 176 cm, blondi mati, pavedinošs acu skatiens, trīs dienas neskūta bārda, un viņš dažādu preses izdevumu aptaujās ierindots Latvijas seksīgāko aktieru topa augšgalā. Neprecējies.

– Mārtiņš televīzijas ekrānā un Lauris reālajā dzīvē – esat līdzīgi?

– Aktierim Laurim Dzelzītim ir tikai ļoti liela vizuāla līdzība ar Mārtiņu... (Smejas.) Tās problēmas, kas ir Mārtiņam, es principā risinātu citādi. Man nav raksturīga tāda baigi konkrētā izrunāšanās – jo laiks ir dzīvē visa mērs, vairāk vai mazāk. Laiks ir mans sabiedrotais, tas parāda, kas ir kas. Nav ko saspringt. Protams, Mārtiņam ir sarežģītāk: kad Silvija paziņo, ka viņam būs bērns, ir ātri jādomā, kā rīkoties tālāk.

– Tev tāda situācija ir bijusi?

– Nē. Bet ir baigi smieklīgi: mani arodskolas biedri, ar kuriem kādreiz kopā mācījos galdniecību, skatās Neprāta cenu un tad zvana man un saka: «Silvija taču gaida, nu piezvani viņai...«

– Mārtiņam ir attiecības ar sievieti, kas ir par viņu desmit gadu vecāka. Tev ir bijusi šāda pieredze?

– Nu jā, ir. Visi taču zina, ka ir, ko tur liegties... (Smaida.)

– Vai vīrieša un sievietes attiecībās gadiem ir nozīme? Vecums ir šķērslis?

– Divu cilvēku attiecībām ir milzīgi daudz variantu, kur galējie punkti ir vienas nakts romāns un kopdzīve. Bet pa vidu taču ir neskaitāmi varianti. Un, protams, atsevišķos variantos vecumam nav nozīmes. Bet... visādi var būt.

– Vai attiecības, kuras gribi izbeigt, proti, līdz galam izrunāt, vai, līdzīgi kā Mārtiņš, mēģini no tām aizbēgt, neko nepaskaidrojot un neatbildot uz telefona zvaniem?

– Jāatzīst, ka nekāds baigi drosmīgais attiecību risinātājs neesmu. Bet ir situācijas, kad es jau uzreiz saprotu: ir lieki runāt un virpināt šo tēmu. Ja attiecībās kaut kas ir ne tā, nez kāpēc visi no malas vienmēr var pateikt, kā jārīkojas, visiem tā shēma ir skaidra. Bet, kad pats esi emocionāli piesaistīts kādām attiecībām, kad esi viens no tiem diviem, kaut kā tās loģiskās spriestspējas baigi pazūd... Jā, es saprotu, ka vajadzētu distancēties, paņemt to emocionālo nost un tad izdiskutēt radušos situāciju, taču esmu pārliecinājies, ka labāks rezultāts ir, kad pats pasēdi un padomā, nevis diskutē vēl ar kādu, jo īpaši ar sievieti... Bet vispār man sieviete ir... nu jā, sieviete ir viss. Tu vari sasniegt dzīvē da jebko, bet, ja neesi blakus sievietei, kuru dievini, nevienam tavam sasniegumam nav nozīmes. Nu kam tad tas viss? Priekš sevis? Ģimenes? Kā vārdā? Nu nav, nu nav tam nozīmes! Bet ko nozīmē līdz galam nokārtot attiecības? Pateikt: nu viss, čau? Bet varbūt tu no rīta pamodīsies un domāsi citādi. Tā nevar nokārtot attiecības, tādā veidā tu tās brutāli piežmiedz. Nekad nevar zināt, kā viss vēl var pagriezties. Man bieži bijis tā, ka es izdomāju vienu, bet notiek pavisam citādi – dzīve apstrīd manus pieņēmumus. Nu jā, bet es jau arī vienmēr esmu skatījies no tāda skatu punkta, ka es esmu sliktāks.

– Kāpēc?

– Grūts jautājums, nevaru atbildēt. Nu jā, man parasti šķiet: nu ko tad es... Ja es kādu dievinu, man laikam ļoti vajadzīga tā sajūta, ka arī es esmu īpašs.

– Tev nav tādas sajūtas, ka esi īpašs?

– Nu tas jau tāds psiholoģisks jautājums: aizej piecas reizes pie psihoterapeita, un tu būsi sev īpašs. Protams, ja runājam tādās kategorijās, ka katrs cilvēks ir īpašs, tad – jā, es pievienojos šim viedoklim. Bet man vajag, lai šo sajūtu manī rada tas cilvēks, kurš man ir īpašs. Atceros, reiz ar mehāniķi Ģirtu runājām par sievietēm, un viņš man jautāja, ko mana draudzene darīs, ja es vairs... nu neko... Uz ko atbildēju, ka pie viņas taču rindā stāv! Viņš mirkli padomāja un tad teica: «Kam tev tāda, pēc kuras stāv rindā, bet kura nestāv rindā pēc tevis?"

– Tu taču esi viens no Latvijas seksīgākajiem džekiem... pēc tevis sievietes noteikti stāv rindā...

– Pēc katra kāds kaut kur stāv kādā rindā. Tā jau arī ir sen uz riņķi griezta tēma – paņemšanas problēma: ļoti daudzus vīriešus un sievietes vajag vienkārši paņemt. Es cenšos kļūt par paņēmēju, bet problēma ir tā, ka esmu tendēts tikai uz briljantiem. Principā. Taču es nejūtos tāds, kas varētu paņemt to briljantu. Ir jābūt kaut kādam adekvātumam, objektīvam situācijas izvērtējumam, citādi sanāk tāda baigā disonanse. Bet laikam jau visa vaina ir tikai smadzenēs...

– Bet to, ka esi pievilcīgs, to taču apzinies?

– Nu ir man tā teikuši, ka neesmu gluži pēdējais...

– Ko tev pašam nozīmē fiziskais skaistums?

– Ļoti daudz.

– Bet ar gadiem tas mazinās... līdz pazūd pavisam.

– Mēs visi pazūdam: zārkā iekšā un – bliukt! – vāks virsū! Tādās kategorijās nevar domāt. Tas ir tāpat kā domāt, ka katra diena ir pēdējā. Skaisti jau izklausās, ka tu dzīvo katru dienu kā pēdējo, bet kaut kāda perspektīva arī jāatstāj. Un baigi jāmāk nesačakarēt to, kas tev ir. Agrāk daudz ko sačakarēju tikai tāpēc, ka jau attiecību sākumposmā domāju: kā tās veidosies, kā dzīvosim, kādi būs bērni... Divdesmit gadu vecumā tas man bija stipri izteikts.

– Bet tu taču jau 16 gados precēties gribēji?

– Jā! Un man bija pilnīga pārliecība, ka tā ir jādara. Vēl tagad domāju, ka varbūt nebūtu kļūdījies...

– Vai tā meitene to zina?

– Jā, protams, mēs joprojām sazvanāmies.

– Kāpēc neapprecējāties?

– Ai, tas ir skumjš stāsts: ģimenes traģēdija ar vecāku bojāeju, kaut kāds pilnīgs ārprāts. Viņa pārcēlās dzīvot citur, es citur sāku mācīties, tāpēc tas viss pārtrūka.

– Tagad esi iemācījies nedomāt pārāk tālu uz priekšu un nesačakarēt attiecības?

– Īstenībā domāju jau tāpat. Ļoti bieži neprotu izbaudīt to, kas ir, bet peros pa situāciju: kā varētu būt... ko viņa... cik pats esmu tam piemērots... Man visu laiku ir sajūta, ka dzīve kaut kad vēl tikai sāksies, it kā neaptveru, ka nē, jau tagad tā iet uz pilnu klapi, vecais! Tagad!

– It kā jau divdesmit astoņu gadu vecumā šādai sajūtai vajadzētu parādīties...

– Bet es nejūtu tos savus divdesmit astoņus! Divdesmit astoņi gadi?! Man? Nekad dzīvē! Mēs ar Subi [kursabiedru un kolēģi Lauri Subatnieku] spriedām, ka kaut kādam briedumam laikam jau vajadzētu būt. Viņš stāsta, ka viņa tēvs jau divdesmit gados bijis tāds nopietns vecis, māte jau stāvoklī. Man ne tuvu nav tam. Ne tuvu! Iedomājies, man jau drīz trīsdesmit, bet es nākamvasar gribu moci nopirkt...

– Un nevis dibināt ģimeni, radīt bērnus?

– Ja tagad vairāki mani draugi apprecētos, nezinu, varbūt es arī sekotu viņiem. Nevaru saprast, cik ir mana brīvā griba, cik daudz mani dzīve aizrauj un cik daudz es, kaut kādu kanonu ietekmēts, ļaujos kaut kādiem priekšstatiem. Ja varētu noņemt visus tos priekšstatus, kā vajadzētu būt, pēc kādām shēmām jādzīvo... Nu protams, mani jau arī tie ietekmē.

– Tu meklē kādu īpašu sievieti? Ideālu? Vai vienkārši baidies no neveiksmes, ka nesanāks?

– Jāatzīst, riska moments attiecību veidošanā nav mans sabiedrotais. (Ilgi domā.) Ai, zini, gribas būt baigi godīgam tomēr. Tā jēdzīgākā atbilde, ko sev esmu noformulējis, ir tā, ka man vajadzīgs cilvēks, ar kuru es gribētu kopā novecot. Tas, man liekas, ir galvenais jautājums, uz ko jāatbild. Un tad jau vairs nav svarīgi, kas notiek pa vidu – kaut kādas sociālās figņas, greizsirdība...

– Greizsirdība? Reiz atzini, ka gribi tikt vaļā no greizsirdības, jo dažkārt šādu emociju iespaidā vari rīkoties ļoti galēji un pilnīgi neadekvāti, dažu sekunžu laikā sačakarējot pilnīgi visu.

– Tā pat nav greizsirdība, tā ir paranoja! Tāda kā inde!

– No kuras nekādi nespēj atbrīvoties?

– Uz vienu psihoterapijas seansu jau biju... (Smaida.) Tā gan bija bišķiņ globālāka tēma, taču man ārsts pateica: ja neko nedarīšu lietas labā, es kādu dienu vienkārši nošaušos. Un viss. Bet vispār jau pats nesaprotu, kas tas ir: greizsirdība vai seksuāla skaudība. Saproti?

– Saprotu, ka greizsirdība traucē veidot attiecības.

– Šī īpašība vairāk iederas tai topikā, kurā runāju par mirkļa nesačakarēšanu. Bet, ja varēšu atbildēt, ka gribu ar šo cilvēku kopā novecot, ceru, ka tad mana greizsirdība bišķiņ zaudēs savu spēku.

– Attiecību jomā dzīve tevi vairāk lutinājusi vai situsi?

– Nu tad jau es baigi spļautu Dievam acīs, ja teiktu, ka esmu neveiksminieks. Jā, tad gan bārdainais tur augšā ļoti grozītu galvu un teiktu: nu, vecais, nu bļin... Jo tomēr esmu taču lutināts un esmu arī mīlēts...

– Vai šobrīd tev ir nopietnas attiecības? Vai esi brīvs kā putns gaisā, un meitenes var stāties rindā?

– Lai šis jautājums paliek neatbildēts. (Smaida.) Ai, nu tas par to stāvēšanu rindā ir vien mīts... Nu kam tāds aktieris ir vajadzīgs? Nu jā, varbūt ir interesanti, ka esi pazīstams, bet tā pa lielam – nu simt gadu foršai sievietei nav vajadzīgs aktieris!

– Kāpēc tu uzsver tieši aktieri? Varbūt viņai vajadzīgs vienkārši foršs vīrietis...

– Bet aktieris – tā jau ir diagnoze, ar visām no tā izrietošajām sekām! Ļoti egoistisks, kas kaut kādos radošos uzplūdos kļūst neciešams, ne viņam arī piķis ir jēdzīgs. Kad tikko iestājos Teātra studijā, pirmos gadus šķita: o, jā, tas ir forši! Vēl kaut kur parādies presē, televīzijā... Nu jau to sajūtu, ka esmu aktieris, neuztveru publiski. Jo šī profesija ir mana zemapziņas izvēle, kā izrādās. Pats sev ilgi nevarēju atbildēt uz jautājumu, kāpēc esmu kļuvis par aktieri. Ka gribēju mācīties augstskolā un meklēju specialitāti, kur nav jāzina matemātika? Ka skatījos teātra izrādi un domāju, ka es arī tā gribētu un varbūt pat varētu? Bet vai šie divi komponenti noteica manu izvēli? Kad aizgāju pie attiecīgās profesijas pārstāvja, uzzināju, ka tā ir mana zemapziņas izvēle. Man pret aktieri manī ir ļoti personiska attieksme, tas vienkārši ir veids, kā kaut ko izdarīt. Man nevienam nevajag neko parādīt. Tāpēc varbūt arī ir bišķiņ problēmas ar kolēģiem, režisoriem. Nu jā, mans raksturs ir ļoti nepiemērots tam, ko es daru. Kad iet izrāde, viss ir okei, tas process man baigi patīk, bet domāju, ka pārējā laikā režisoriem ar mani ir ļoti grūti. Jo es esmu garastāvokļa cilvēks un dažkārt speciāli uz kaut ko provocēju. Jā, mana piemērotība teātrim ir tas grūtākais jautājums.

– Bet vai tas, ko dari teātrī, vismaz piepilda tavu dzīvi?

– Nu jā, tas ir tas, ko gribu darīt. Taču bieži aizdomājos, ka aktieris ir mazliet pazemojoša profesija: tu esi tik ļoti atkarīgs. Šogad kādu laiku, kamēr teātri remontēja, mēs bijām brīvi. Tad atnācām atpakaļ, un, protams, bija baigais atkalredzēšanās prieks. Taču tad tu, aktieris, sāc strādāt un atkal kā cilvēks kaut ko ļoti pazaudē... Jā, kaut kādā ziņā tas grauj tevī to vīrieti, tavu es. Tu atkal te esi nekas, atkal sāc visu no jauna. Un, kā savu jauno lomu uztaisīsi, tāds tu būsi. Ne mirkli nav stabilitātes apziņas. Piemēram, es taču biju foršs Noliņš [R. Blaumaņa Indrānos]! Bet tad man iedod Billiju [R. Paula un J. Petera jaunajā mūziklā Cits Šerloks Holmss] un jāaizmirst viss, kas bijis! Tas, ka visu laiku kaut kas jāsāk no sākuma, arī dod to nestabilitātes sajūtu – tā kā kraties pa bruģainu ceļu, nevis iekāp mersī un brauc pa gludu šoseju. Visu laiku tāda drebināšanās. Un tā atstāj iespaidu uz tavu raksturu, uz tavu dzīvesveidu.

– Kurā brīdī tad ir gandarījums par to, ko dari teātrī?

– Man visu vajag ļoti daudz, es esmu nepiesātināms. Man visās jomās visu vajag ļoti daudz. Tāpēc gandarījums ir tajā komunikācijā ar skatītājiem, kad izej viens pret viņiem visiem. Tā enerģija, kas nāk no tā pūļa atpakaļ, tā mani uztur.

– Kādā intervijā lasīju, ka sevi sauc par īstuma meklētāju. Kur ir tava īstā dzīve? Teātrī?

– Dažreiz uz skatuves tiek izdzīvotas tādas epizodes, kas ir īstākas par īstu. Bet dzīvē jau gandrīz visi ir aktieri, un, manuprāt, tieši aktieri dzīvē ir vispatiesākie. Jo viņi, ikdienā darbojoties ar skatuves valodu, saprot to atšķirību, un tad gribas dzīvot ļoti patiesi. Kur ir tā īstā dzīve? (Domā.) Uz skatuves aktieris ir vairāk vai mazāk kings pār to dzīvi, kaut tā ilgst varbūt tikai divas stundas. Īstā dzīve... Nosaucot to par īstu, es uzlikšu tam ideālam jumtiņu, bet man gribas uzcelt vēl vairākus stāvus, varbūt pat debesskrāpi uzsliet. Es ceru, ka šī vēl nav tā īstā vienīgā... tādā nozīmē, ka gribas vēl turēt visus logus vaļā...

– Pirms iestājies aktieros, esi arodskolā apguvis galdnieka profesiju – taisījis gultas, galdus, krēslus... Vai pašlaik, paralēli darbam teātrī, šī prasme tiek likta lietā?

– Pašlaik ne, bet es domāju, ka šī prasme man vēl būs vajadzīga. Un jau pat zinu, kur tai būs pielietojums: es esmu praktisks čalis, un es zinu, ka šodien man patiktu tādas bišķiņ lielākas lietas, būvniecība no kokiem. Pašam sava mājiņa, piemēram. Domāju, ka kādreiz to arī realizēšu, jo šī tēma man nav sveša – man ir sapratne par to, kā to vajag darīt, man tā ķīmija ir skaidra.

– Kad būsi sastapis cilvēku, ar kuru kopā gribēsi novecot, tad jau varēsi arī ķerties klāt savas sapņu mājiņas būvei?

– Tas būtu skaisti, vai ne? Es zinu, ka mājiņu gribētu Alojā – tā ir mana dzimtā vieta, un jūtu, ka tikai tur varētu kaut ko tādu darīt. Un ap mājiņu es gribētu daudz, daudz, daudz rožu. Dievs pasarg», tikai neko praktisku, nekādus kartupeļus un burkānus! Kaut gan... tomātus gribētu. Nekur vairs nevar nopirkt tādus tomātus, kādi bija manā bērnībā – tāda garšu buķete! Nu jā, siltumnīciņa arī tur būs.

– Vai tu esi laimīgs?

– Brīžiem – ļoti.

– Tie brīži ir teātrī vai ārpus tā?

– Teātrī maz... Uz skatuves no tā īsā mirkļa var gūt vien baudu, un to, protams, vajag izbaudīt. Bet laime ir citur.

– Kādas ir trīs pamatvērtības tavā dzīvē?

– Tūlīt pateikšu.... (Brīdi domā.) Divas es atdodu mīlestībai, vienu – neprātam. Kaut kā tā. Jā!

– Ir klāt Ziemassvētku brīnuma gaidīšanas laiks. Ģimenes svētki. Kā tu jūties šajā laikā?

– Baigās pārdomas tas viss manī raisa, mazliet tāda jocīga sajūta uznāk. Un ir mazliet bail no tām domām, kas varētu būt Ziemassvētku vakarā. Jo mazlietiņ nepiederīgs tam visam jūtos...

P.S. Ziemassvētku vakarā jābrauc uz mežu, tur jāizpušķo eglīte, jāsaliek zaķiem burkāni un jāiedod aļņiem siens, – Lauris teica pērn īsi pirms Ziemassvētkiem, Rīgas Bērnu un jaunatnes teātrī gatavojoties Kraukšķīša lomai Marata Samauska un Nika Matvejeva muzikālajā ziemas pasakā bērniem. Arī šogad, gaidot Ziemassvētkus, viens no Latvijas seksīgākajiem aktieriem pārtaps par mazu piparkūku cilvēciņu... Saldu un kraukšķīgu.

Uz augšu