Rēzija Kalniņa: «Šogad esmu ļoti lutināta»

Bez meikapa

Pagājušajā sezonā režisore Gaļina Poļiščuka uzaicināja Rēziju Kalniņu ielēkt Nacionālā teātra izrādē «Pūt, vējiņi», atveidojot Baibas lomu. Tā viņai (komplektā ar lomu izrādē «Naži vistās») atnesa labākās aktrises balvu Spēlmaņu naktī. Trešo balvu sešu gadu laikā. Sadarbība ar Poļiščuku un Nacionālo teātri turpinās «Spītnieces savaldīšanā» – iestudējumā, kas Rēzijai Kalniņai pašai «uzdod jautājumu – kāpēc cilvēki izvēlas aktiera profesiju? Iespējams, ka par šo jautājumu būtu ko teikt psihologiem un psihoterapeitiem, sociologiem un nezin kam vēl, bet... Es gan zinu, ka dažādos dzīves periodos atbildes mainās. Šobrīd es uz šo jautājumu no jauna neesmu sev atbildējusi. Starp citu, mani pēc otrā kursa gribēja mest ārā, jo dzīve man bija daudz svarīgāka nekā tēlošana. Šīs profesijas kaifu sāku sajust tikai trešajā kursā – to, ka sanāk, ka ir ko teikt, ka nav sajūtas – ātrāk tikt prom no skatuves, bet ir sajūta – ātrāk tikt uz tās».

Toties viņa skaidri zina atbildi uz jautājumu, kāpēc viņai liktenis piespēlēja iespēju strādāt kopā ar Gaļinu Poļiščuku, jo par to ne reizi vien esot domājusi un atbilde ir: «Lai es spētu novērtēt to, kas man ir. To, kas man ir bijis, kas pati esmu bijusi un esmu, un vēl to, ka nekad nav par vēlu atgriezties pie pamatiem, jo, strādājot pie šī iestudējuma, es vēlreiz izgāju cauri aktiermākslas pamatiem. Nekas nevar būt gatavs, cilvēks nekad nav gatavs, aktieris nekad nav gatavs. Pats galvenais, ko Gaļina man ir devusi, lai gan... ne tik daudz man, bet teātra sabiedrībai, viņa ir parādījusi un atklājusi (negribas lietot vārdu pierādījusi), ka es varu vairāk, nekā man piedāvā. Ka es neesmu tikai liktenīgais vamps – sieviete – sekss... [gara pauze]. Man patīk uz skatuves, ne dzīvē, neizlikties un būt bez grima, lai gan precīzāk būtu teikt – bez meikapa. Gaļina man šo iespēju dod – gan dvēseliski būt bez meikapa, gan fiziski – bez maskas.»

Uzlidojums

Pirms neilga laika Rēzijai Kalniņai bija vēl viena pirmizrāde – viņa debitēja arī kā režisore izrādei «Alu sieviete». Tomēr tas gan nenozīmējot, ka pievēršanās režijai ir nopietna un tālejoša izvēle. «Par režisoru, tāpat kā par aktieri, ir jāmācās. «Alu sievietē» es sevi nosaucu par palīgu Santai Didžus, par cilvēku ar skatu no malas. Savukārt Ziemassvētku koncertu man piedāvāja veidot, un piedāvājumu pieņēmu, jo man bija ideja par to, kādam Ziemassvētku koncertam jāizskatās un par ko tajā jārunā. Bet tas vēl nenozīmē, ka es esmu režisore; tas nozīmē – esmu koncerta veidotāja,» apgalvo Rēzija Kalniņa. Kuras tad ir aktuālās Ziemassvētku tēmas? Attiecības starp cilvēkiem – vientulība, liekulība, tumsa un gaisma, paralēlās pasaules... Savukārt pati sev šajā laikā viņa vēlas «iekšēju mierus. Skaidrību. Tas gan nenozīmē, ka man ir nemiers un apjukums. Nē. Lai gan šobrīd dzeltenā prese ir pilna... Kā uzlidojums man! Cilvēki, kā zināms, ienāk modē – ja raksta par kādu, tad visi un pēc tam ķeras klāt nākamajam. Man žēl, ka cilvēkus interesē ne tās lietas, kuras cilvēkiem vajadzētu interesēt par otru cilvēku. Īstenībā man nekad nav bijis būtiski, ko par mani domā. Tas, kas notiek ap manu personu ārpus manis, uz mani neattiecas. Tas ir mākslīgi radīts tēls, ko kā tādu lelli pārmet no viena izdevuma uz citu. Bet labvēļu un labo gariņu manā dzīvē ir vairāk.»

Daudz ūdens

Pēc pirmizrādēm Rēzija Kalniņa varēs nodoties atpūtai. Pagaidām dienas plānu vēl nav, bet aktrise zina, ka tās noteikti būs ļoti daudzas ūdens procedūras. «Ūdens attīra, un man ir skaidrs – ja ir reinkarnācija, tad es noteikti esmu bijusi zivs. Ūdens ir mana stihija, tas harmonizē un dod mieru. Es nevaru iedomāties vakaru bez vannas, es nevaru iedomāties dzīvi bez pirts, baseina un vannas.»

Lai arī Ziemassvētki tuvojas ar joni, Rēzija Kalniņa dāvanas vēl neesot sapirkusi un mājās neesot pat adventes vainaga, jo mājās viņa ir rets viesis – agri no rītiem un vēlu vakaros. Un dāvanas viņa allaž pērkot pēdējā brīdī, turklāt tas esot gluži kā rituāls – vienatnē, nesteidzīgi un nežēlojot līdzekļus. «Man ārkārtīgi patīk apdāvināt. Ļoti. Īpaši patīk apdāvināt māsas un brāļa bērnus. Man vispār ļoti patīk dot un rūpēties.»

Pēdējos gados viņas rūpes ir Ziemassvētku svinību rīkošana pie sevis, tādējādi savai ģimenei sagādājot atpūtu un iespēju svētkus izbaudīt. «Kopš mans brālis Krists ar ģimeni aizbrauca uz Čikādu, ģimene pulcējas pie manis. Tad esmu rūķis... Un pirms tam – maltītes gatavošana. Un vispār – var nebūt nekā, bet ir jābūt pašceptām piparkūkām ar mandelīti viducī un mandarīniem. Mandarīnu smarža – tie ir Ziemassvētki.»

Savukārt par gadumijas svinībām nekādas skaidrības nav, pat plānu nav, jo tos parasti regulējot spontāna izvēle. «Ir bijis tā, ka jauno gadu es sagaidu viena pati mājās pie televizora. Un tas nav atkarīgs ne no dvēseles stāvokļa, ne no piedāvājumu trūkuma, tas atkarīgs no tā, ko pati izvēlos,» uzsver Rēzija. Viņa arī nepievērš uzmanību ticējumam – kā gadu sagaidīsi, tā nodzīvosi. «Laimes arī neleju un aizvadīto gadu domās nerevidēju. Par savas dzīves jēgu un pavadīto laiku es domāju biežāk nekā reizi gadā. Un vispār es dzīvoju ar apziņu, ka laiks ir ļoti relatīvs jēdziens un mums katram ir savs laiks. Neba nu gada maiņa mainīs dzīvi. To maina notikumi, un šis gads man ir bijis profesionāli grūts, bet skaists un bagāts. Man ir sajūta, ka šajā gadā esmu tikusi ļoti lutināta. Tā jau ir – ja pats dod, tad tev arī dod.»