Daudzu iemīļotā latviešu dziedātāja un septiņus mēnešus vecās Elīzas mamma Ance Krauze neaplūko cilvēkus, ar kuriem sarunājas, jo galvenais neesot cilvēka izskats, bet gan sarunas saturs. Dziedātāja nevēro uz ielas cilvēkus, jo ejot ir aizņemta ar savām domām — viņai varot pat trīs reizes uzsaukt, taču Ance nedzirdēs.
— Kas ir tas, ko tu uzreiz pamani vīriešos?
— Svarīgi, kā viņš apģērbies, turklāt drēbēm jābūt tīrām un smaržīgām. Īpaši nešķiroju, vai tie ir vīrieši vai sievietes, uz ko atskatos. Vienmēr paskatos uz cilvēkiem, kuru drēbes ir košās krāsās. Par to gan reizēm brīnos, bet atceros, ka savulaik pati nēsāju apģērbu tikai un vienīgi košos toņos. Tagad mana gaume ir mainījusies, taču nenosodu tos, kuri uzdrīkstas šādā veidā izcelties — ne tikai spilgti ģērbjoties, bet arī nokrāsojot košās krāsās matus. Man patīk. Es pat gribētu, lai Latvijas vīrieši vairāk uzdrīkstas un apģērbu izvēlas spilgtākos krāsu toņos. Aplūkojot veikalos pieejamo apģērbu klāstu, sievietes vēl var atrast kaut ko spilgtu, bet vīriešiem nekā tāda nav. Acīmredzot kāds pieprasījums, tāds piedāvājums. Uzskatu, ka vīrieši ir «apdalīti», jo viņi nevar valkāt svārkus.
— Bet ir taču arī tādi vīrieši, kas tomēr uzdrīkstas svārkos iziet uz ielas…
— Jā, bet tādu ir ļoti maz. Līdz šim uz ielas neesmu redzējusi nevienu vīrieti, kas ikdienā staigātu svārkos.
— Kā tu raksturotu Latvijas vīriešu ģērbšanās stilu?
— Lielākoties viņi ir lietišķi, ģērbušies uzvalkā. Tas noteikti saistīts ar darba pienākumiem. Man ļoti nepatīk nevīžīgi ģērbti vīrieši. Redzot tādus, sanāk pavīpsnāt.
— Zīmolam ir kāda nozīme?
— Ja man uz ielas pretī nāk cilvēks, es nevaru pateikt, vai viņam mugurā ir zīmola drēbes. Man brends nav noteicošais. Ļoti interesantu apģērbu var pašūt pats vai arī pasūtināt to pie šuvēja.
— Ja cilvēks pienācis tuvāk klāt, kādai viņa ķermeņa daļai pievērs uzmanību?
— Man var būt ļoti maldīgs uzskats. Parasti man pirmais iespaids par cilvēku rodas tāds, ka viņš noteikti ir iedomīgs. Es gan to skaļi nevienam nesaku. Vēlāk, iepazīstot cilvēku, šis priekšstats mainās. Iespējams, daudzi tieši tāpat domā par mani. Varbūt tas notiek mūsu drūmā acu skatiena dēļ?
— Kā tev šķiet, vai intelekts ir svarīgāks par vīrieša ārējo izskatu?
— Jā. Es nesarunājos ar cilvēku tikai tāpēc, ka viņš uzvilcis dārga zīmola drēbes, man svarīgāks ir intelekts. Ja, iepazīstoties ar cilvēku, izveidojas pozitīva komunikācija, tad arī turpinu ar viņu sazināties. Reizēm ir tā, ka, telefoniski sazinoties ar cilvēku, lai pārrunātu lietas, kas saistītas ar koncertu organizēšanu, saruna izvēršas ļoti interesanta. Tādos gadījumos pat baidos no mirkļa, kad man šo cilvēku vajadzēs satikt klātienē, jo sarunas laikā esmu uzbūrusi viņa vizuālo tēlu. Sastopot šo cilvēku, viņš izrādās pavisam citādāks. Tiesa gan, sarunāties ar viņu tāpat ir patīkami.
Jāpiemin, ka izskats var būt maldinošs. Komunicējot ar cilvēku, es viņu nepētu, jo svarīgāka ir saruna. Piemēram, mana māsa Liene, pirmo reizi sarunājoties ar pretējo dzimumu, skatās, kādi viņam ir zobi. Tiem jābūt baltiem un ar pareizu formu. Zinu, ka citi pirmajā reizē novērtē cilvēka acis, rokas vai kājas, bet man nav tādas lietas, ko es īpaši izceltu.
— Sievietēm patīk vīriešu dibeni?
— Uzkrītoši uz tiem neesmu skatījusies. Kādreiz ar draudzenēm vai māsu pasmejoties aplūkojam kāda vīrieša dibenu. Saka jau, ka vīriešiem nedraud dibenu korpulence, jo viņiem viss tuklums koncentrējas uz vēderu, bet ir redzēti atsevišķi eksemplāri, kuriem tie dibeni ir lieli.
— Tavuprāt, vīrieša nagiem jābūt manikirētiem?
— Tas katram individuāli jāizlemj. Kādam ļoti patīk iet pie manikīra, bet cits saka, ka tas ir «fui» un vīrietim nav jāizmanto manikīra pakalpojumi.
— Un kā tu izturies pret kosmētiku?
— Piederu pie tām sievietēm, kas uzskata, ka ikdienā kosmētika nav jālieto biezā slānī. Ikdienā izmantoju tikai pašus nepieciešamākos kosmētikas līdzekļus. Taču ir darbavietas, kur sievietei ikdienā noteikti nepieciešams lietot skropstu tušu, tonālo krēmu un lūpukrāsu. Tas pat ir skaisti. Savukārt, ja sievietei paredzēts kāds vakara pasākums, tad gan ieteicams vakara grims.
— Esi sevi iedomājusies lietišķas sievietes tēlā?
— Dažreiz domāju, kā būtu, ja man visu laiku vajadzētu strādāt noteiktas stundas dienā. Es to nevarētu izturēt. Mans darba laiks tomēr ir mobils, pati varu izdomāt, kad gribu iet uz darbu un kad ne.
— Tā kā Latvijā tevi pazīst, esi pamanījusi, ko cilvēki tevī vēro?
— Grūtniecības laikā un tagad, kad man ir mazulis, esmu pamanījusi, ka vīrieši pievērš uzmanību manām krūtīm. Pirms tam nesapratu sieviešu runas, kad viņas stāstīja par pārlieku lielu uzmanību, ko vīrieši velta viņu krūtīm. Jā, tagad es to izbaudu, jo man tas vēl nav apnicis