O 27.10.2020.

Ballīte! Ballīte! Ballīte!

Kaut kur lasīju, ka Ziemassvētku ballīte ir laiks, kad visvienkāršāk tikt vai nu pie paaugstinājuma, vai arī pie atlaišanas...

FOTO: EPA - AFI

Sācies Ziemassvētku baļļu un ballīšu laiks. Pirms kāda laiciņa runājām par problēmu — ņemt vai neņemt līdzi otrās puses, bet dievs ar viņām, tām otrajām pusēm. Skaidrs, ka ballīte būs šā vai tā. Vai tu atceries savu pagājušā gada ballīti darbavietā?

Vai atceries?

Nezinu, kā tev, bet man ir dažas Ziemassvētku ballītes, kuras es atceros ar grūtībām, un vispār dažas vietas es labprāt aizmirstu... No vienas puses, skaidrs — kad tad vēl atlaist grožus vaļīgāk, ja ne Ziemassvētku ballītē, no otras puses, dzīve jau ar Ziemassvētku ballīti nebeidzas...

Nesen kaut kur lasīju, ka Ziemassvētku ballīte ir laiks, kad visvienkāršāk tikt vai nu pie paaugstinājuma, vai arī pie atlaišanas (vai atlūguma). Ballītē tu vari tā brīvāk parunāties ar kolēģiem un priekšniekiem un likt viņiem sevi ieraudzīt jaunā gaismā, te var gadīties arī labas izdevības palielīties ar kādu projektu vai «nejauši» uzsvērt savu lomu tajā — kas zina, kādi plāni ir priekšniecībai nākamajā gadā... Bet skaidrs, ka ballīte ir arī laiks, kad tu vari izgāzties kā veca sēta — gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Es neesmu piedzīvojusi atlaišanu pēc Ziemassvētku balles, bet kāds mans draugs gan. Mēs saistām viņa atlaišanu ar faktu, ka viņš, tā vairāk iedzēris, sāka runāt pārāk skaļi un atklāti, šķiet, viņš saukāja bosu par «oldskūlu», pareģoja iestādes drīzu galu, ja vecais «frīks» nesāks iet laikam līdzi un tā tālāk... Diemžēl boss stāvēja viņam aiz muguras... Starp citu, tipiska kļūda ballītē: sadzerties un sākt «drosmīgi» klāstīt savus «revolucionāros» uzskatus...

Taču arī man ir, par ko pakaunēties, atceroties dažu labu Ziemassvētku ballīti. Piemēram, togad, kad, sadzērusies džinu un toniku, uzkāpu uz galda un acīmredzot gribēju kļūt par «Mis Karaoki»... Kā tas beidzās, vari iedomāties. Klasiska situācija. Neesmu nekāds Igijs Pops, lai manu kritienu uzķertu simtiem roku pāru...

Kādā citā ballītē es iekniebu dibenā vienam no bosiem, kurš bija atbraucis supervīzijā no «centra». Atceros, kā mēs abi rāpojām pa grīdu, lai atrastu manus stringus — vismaz tā es centos paskaidrot manam tiešajam priekšniekam, ko mēs abi darām zem klavierēm. Jēziņ, kā mans boss ārdījās — es esot piedzirdījusi nabaga trauslo rietumnieku... Vispār jau tā nebija, bet mazliet vainīga es jutos. Nākamajā rītā, kad satikāmies ar manu «partneri», viņš mani apskāva ar priecīgām gavilēm un joprojām smirdēja pēc šņabja. Bet brāzienu no bosa es jau biju dabūjusi, un man pašai bija drausmīgas paģiras, un kurš gan ar to lepojas...

Vispār izskatās, ka sadzeršanās ir galvenā kļūda, ko iespējams pieļaut biroja Ziemassvētku ballītē. Un no tās izriet visas nākamās.