Ne velti ap ballīšu laiku Rietumu pasaules presē parādās brīdinoši raksti par tēmu «Kā sabojāt Ziemassvētku ballīti», «Nekad tā nedari» un tā tālāk. Nu tad lūdzu — īss kopsavilkums par kļūdām, ko pieļaujam.
Ko labāk nedarīt ballītē
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pirmkārt, pārāk liels alkohola patēriņš. Kā tas, sasodīts, nākas, ka pēc pirmās glāzes aizmirstas visi labie padomi? Tas, ka jāizdzer glāze ūdens pēc katras glāzes alkohola, ka jāturas pie viena dzēriena visu vakaru... Nekas nevar būt ļaunāks par «welcome drink» vakara sākumā. Vai boli, kurā parasti tiek saliets sazin kas, tā sakot, publikas atraisīšanai. Nu tad atraisāmies arī... Starp citu, lai cik tas netaisnīgi arī būtu, priekšniekam tiek ieteikts nedzert — un ne jau tāpēc, lai slepus noklausītos, ko par viņu domā iereibušie darbinieki, bet tāpēc, lai pieskatītu sievietes un bērnus, tas ir, jaunākos darbiniekus. Kā liecina pieredze, tie parasti noreibst pirmie.
Otrkārt, trakākā lieta — tā laikam visai cieši saistās ar vienas glāzes izdzeršanu par daudz —, protams, ir sekss darbavietā. Pilnīga relaksācija un pāris kokteiļu saved kopā visneiedomājamākos pārus. Iespējams, arī tos, kas viens uz otru «uzlikuši aci» jau sen. Bet...
Kaut arī maigošanās vakarā — cssst, par pārējo ne vārda! — šķiet dabiska, tomēr nākamajā rītā tas var novest pat pie īstām drāmām, ja runa ir par precētiem cilvēkiem vai lauztām sirdīm un tamlīdzīgi... Vai arī vienkārši ir baisa neērtības sajūta — viena lieta ir plikiem iet pirtī un vārtīties pa sniegu (šogad laikam nedraud), otra — nākamajā rītā apģērbties un strādāt vienā darbavietā (daudzu ieinteresētu un smīnīgu skatienu pavadībā). Jo būsim atklāti — neba nu aizturētās un gadiem lolotās jūtas izlaužas ārpus mūsu kontroles Ziemassvētku ballītes laikā. Drīzāk jau savu visuvareno triku nospēlē seksualitāte, normāla, saprotama vēlme izlādēt seksuālo un visa cita veida enerģiju. Bet ne jau ar kolēģi, dieva dēļ!
Treškārt, lai visa komanda nekļūtu par nodeguša teātra aktieriem, jāizvairās no svecēm un citām atrakcijām, kas saistās ar uguni. Nekas nav tik bīstams kā bars iereibušu un atslābušu cilvēku, kas lej laimes... Katrs izlej savu laimi un dodas atpakaļ dejot, bet pēdējais izlej laimi un nodedzina ofisu, jo arī viņš dodas uz deju zāli... Un atstāj laimes lejamo aparātu — jebkāda veida sildāmo — tur, kur tas ir.
Runājot par inventāra bojāšanu, gadiem ilgušais Ziemassvētku ballīšu triks — plika dibena kopijas —, šķiet, strauji izgājis no modes, Latvijā tā arī par modes kliedzienu nekļūstot. Jo labāk kopējamām mašīnām. Lai gan vispār jau ir daudz citu lietu, ko sabojāt biroja Ziemassvētku ballītē. Tas laikam ir viens no iemesliem, kāpēc tās bieži vien tiek rīkotas ārpus biroja telpām...
Ceturtkārt, ļoti svarīga lieta, par ko katram jāparūpējas vai nu pašam, vai arī vakara vadītājam, vai priekšniecībai, proti, jāatceras, ka visiem jānokļūst mājās. Tāpēc laikus jāsaprot, kurš ar ko, bet savas personiskās automašīnas atslēgas jāatstāj mājās uz plaukta.
Starp citu, pēc visām šīm pamācībām, ko nākas lasīt, var rasties jautājums: kam tas viss domāts? Vai tad mums darīšana ar bērnudārzu, alkoholiķu vai izvirtuļu baru, kam jāatgādina normālas, parastas patiesības?
Protams, ne. Skaidrs, ka mēs visi esam jauki un pieauguši cilvēki, morāli noturīgi, pieklājīgi un visādi citādi samērā nekaitīgi sev un apkārtnei. Bet... Tas nu laikam pieder pie Ziemassvētku laika burvības: mēs atlaižam grožus, gribot negribot mentāli atgriežamies bērnības bezrūpībā, arī stress un gada laikā uzkrātais nogurums dara savu, un tad... Un tad notiek brīnumu lietas. Ne vienmēr tik patīkami brīnumainas, kā varētu vēlēties...
Kas bijis — bijis
Kāda mana draudzene par Ziemassvētku ballīšu tēmu man atrakstīja: «Lai ko tu rakstītu — nesāc moralizēt! Atceries, ka visļaunākais, kas var notikt ar jebkuru Ziemassvētku ballīti, ir garlaicība. Ballīte, kurā tu visu atceries, neko nenožēlo, ne par ko nesarksti pēc tam. Nu, kuru tas interesē? Ziemassvētku ballīte darbavietā ir domāta tieši tam, lai visi sadzertos un izplosītos, lai visi, kas grib, beidzot var nesodīti un netraucēti pabučoties un varbūt arī nokniebties, lai visi var izdejoties un izauroties karaokē uz nebēdu...»
Vai man' dieniņ, nu jau ir par vēlu, bet es laikam tomēr esmu «nomoralizējusi» vesela rakstiņa garumā. Bet tu vismaz nevarēsi teikt, ka neesmu tevi brīdinājusi... Man ir tikai viens attaisnojums: visu, no kā tevi brīdināju, esmu piedzīvojusi pati uz savas ādas (izņemot laimes liešanu — biroja virtuvi mēs nodedzinājām, slepeni pīpējot, nevis lejot laimes).
Bet fakts paliek fakts — pēc jebkuras Ziemassvētku ballītes nākamajā rītā ir jāsatiekas ar tiem pašiem kolēģiem un to pašu priekšnieku, ar ko vakar tu esi bijusi kopā ballītē. Ko tad, ja kauns nākt uz darbu?
Uz to mana draudzene atrakstīja: «Mazliet veselīga kauna un nožēlas pēc ballītes — tas ir tikai normāli! Kopīgas biroja paģiru brokastis nākamajā rītā ir vislabākais veids, kā atkal kļūt par vienotu kolektīvu. Tā sakot, kas bijis, bijis — uz to arī iedzeram, priekā!»