O 27.10.2020.

Sievietes — sporta fanes?

Vai tu neietu līdzi savam vīrietim uz futbola spēli, ja tu zini, ka viņam tas sagādā prieku?

FOTO: EPA - AFI

Nezinu, vai ir kāda sieviete, kurai par sava vīrieša kaislību pret sportu būtu tikai jūsmīga attieksme.

Kāpēc nefanot?

Man ir laba draudzene — vienīgā, ko zinu, kas tiešām fano par sportu; viņai ir mīļotās un nemīļotās komandas, viņa saprot dažādu spēļu noteikumus un tamlīdzīgi. Vai tiešām viņu tas viss tik ļoti interesē?

«Skaidrs, ka sākumā man no tā visa nebija ne mazākās jēgas. Bet sports manam vīram, kā jau visiem večiem, ir ļoti svarīgs. Man vienkārši vajadzēja saprast, sākt iedziļināties... Un ar kādu prieku un baudu viņš man skaidroja visus noteikumus, savus sportiskos uzskatus, kā iepazīstināja ar saviem favorītiem! Pilnīgi aizkustinoši — brīžam man likās, ka esmu kaut kādā bruņinieku brālībā ievesta! Un zini, jo vairāk tu saproti, jo pašai vairāk sāk interesēt... Ja tev ir svarīgs otrs cilvēks un viņa kaislības — kāpēc gan nemēģināt vismaz saprast? Un kāpēc nefanot par foršiem sportistiem?

...Kad esam sastrīdējušies, es viņam par spīti fanoju par otru komandu! Un, nedod, dievs, ja viņa komanda zaudē... Kā viņš ārdās! Bet kāds sekss toties ir pēc tam... dievīgs!»

Meitenes tikai mānās!

Meiteņu fanošana klubos man vienmēr likusies tāda mazliet... glaimīga nodarbe. Tāda, lai tikai būtu kopā ar puišiem. Lai viņi redz, cik viņas sportiskas. Un, ja vēl glīti saģērbjas, koķeti uzkrāso Latvijas karogu uz vaiga... Nu, nespēju es noticēt, ka meitenēm tik ļoti patīk hokejs un sēdēšana paprastā alus krogā visu vakaru! Ja vēl spēlē mūsējie — nu... tad varbūt. Un tomēr man ir aizdomas, ka meitenēm ir dziļi vienalga, par ko fanot — futbolu, hokeju, kērlingu vai galda tenisu...

Bet te mani eleganti atsēdināja kāds mans labs draugs. Viņš teica aptuveni tā: «Kāpēc tu iedomājies, ka visas sievietes ir tik nesportiskas kā tu? Nespēj pieņemt, ka ir normāli interesēties ne tikai par augstām sfērām un slavenībām, bet arī par sportu? Starp citu — sievietes ne tikai skatās. Tavai zināšanai, ir sievietes, kas arī sporto!»

Njā, sāpīgā vietā viņš gan man ieknieba — manā nesportiskajā dibenā... Vispār jau viņam ir taisnība. Kāpēc gan mēs par visu spriežam pēc sevis? Jāteic, bija visai veselīgi to atcerēties...
Tomēr, protams, izmantoju izdevību mazliet pakašķēties un jautāju viņam: «Ha, un tu tiešām tici, ka visas tās «fanes» sēž krogos — un līdz nesenajam smēķēšanas aizliegumam tie bija šausmīgi piepīpēti krogi — un iet uz sporta sacīkstēm tāpēc, ka viņām neprātīgi interesē sports, nevis čaļi?»

Uz to viņš atbildēja: «Dārgā, ir taču pasaulē arī sievietes, kuras vīrieša dēļ spējīgas upurēties... Bet ja nopietni — kāpēc ne? Vai tu neietu līdzi savam vīrietim uz futbola spēli, ja tu zini, ka viņam tas sagādā prieku?»

Nu jā... Vispār... Kāpēc ne?

Mana līdzšinējā pieredze gan liecina, ka vīrietis, skatoties sportu pie televizora vai, vēl trakāk, stadionā, izslēdzas, pareizāk sakot, ieslēdzas tikai vienā režīmā. Viņš taču mani ne redz, ne dzird!

«Sieviete, tu esi bezcerīga...» teica mans draugs. Un es varu zvērēt, ka visu laiku, kamēr sarunājāmies, viņš ar vienu aci visu laiku skatījās virs bāra letes novietotajā televizorā, kura ekrānā pa lielu zaļu laukumu bez skaņas skraidīja bars čaļu.