/nginx/o/2018/07/14/9021010t1hd589.jpg)
Gada beigas ir dīvains laiks. No vienas puses, mēs gatavojamies lielajai laimes vēlēšanas kampaņai visā gadā, no otras — daudzi simtkārt asāk nekā parasti sajūt, ka ir nelaimīgi, un Ziemassvētku depresija noindē prieku. «Daudz laimes!», «Laimīgu!» — visdažādākajās versijās mēs cits citam vēlam laimi, un, jādomā taču, no sirds. Bet reizēm nevar saprast, kas tad vispār ir tā laime.
Laimes formula
Tikai mieru, tik traka vai augstprātīga es neesmu, lai, Ziemassvētku zvaniem zvanot, es te lepni paziņotu, ka, balstoties uz personisko pieredzi un savu draudzeņu viedokļiem, beidzot varu pavēstīt laimes formulu.
Ir tādas lielās lietas, par kurām nevienam nav nekādu šaubu, ka tās pieder pie laimes nerakstītajiem likumiem, — veselība, miers, jumts virs galvas, maizīte uz galda, visi dzīvi un vakarā nāk mājās... Tas ir pašsaprotami. Bet... Bet vienmēr jau gribas kaut ko vēl. Un reizēm, kad tev viss ir, tu — lai cik tas arī grēcīgi, nepieticīgi un nepateicīgi izklausītos — tu neesi laimīgs. Liekas, nu ko vēl, ko vēl vajag? Bērni veseli, tēvs, māmiņa dzīvi, vīrs mīl un nekrāpj, kredītus vēl var samaksāt...
Laime, laime, kur tā laime?
Laimes nav. Vai tad jābūt?
Uz dažādiem problemātiskiem jautājumiem kāds mans draugs filozofiskā mierā parasti atbild: «Kurš tev solīja, ka būs?»
Arī par laimi. Nu jā, varētu domāt — vai kāds man solīja, ka es piedzimšu, dzīvošu un nomiršu laimīga?
Zini — jā.
Es ticu un esmu pārliecināta, ka mēs visi esam pelnījuši būt laimīgi. Cita lieta — ko katrs saprot ar laimi. Vēl bez tām pašsaprotamajām lietām.
Vai tu esi laimīgs?
Tādu jautājumu uzdevu saviem «daudz cietušajiem» draugiem. Daudz cietušajiem tāpēc, ka esmu viņiem jau uzdevusi dažnedažādus jautājumus, lai pati kaut ko saprastu, lai gūtu pieredzi un varētu tev pastāstīt par dažādajām pieredzēm, ar kādām mūs apvelta dzīve. Taču man jāteic, ka šis jautājums par laimi izrādījās viens no grūtākajiem.
Kas gan būtu vienkāršāk kā atbildēt ar «jā» vai «nē», vai ne? Izrādās, nav tik viegli pateikt, vai esi vai neesi laimīgs. Lūk, dažas atbildes.
«Es nezinu. Laikam jau jā, ja reiz nezinu. Ja būtu baigi nelaimīga, tad jau es to zinātu, vai ne?»
«Tas ir tik tipiski latviešiem — mocīties ar jautājumu par laimi vai nelaimi. Tipiski! Un, tikko mēs sākam šito visu analizēt, tiešām rodas visādi iemesli, kādēļ būt nelaimīgam. Un tad sākas... Kā mani tas «besī"! Es esmu laimīga! Tā arī uzraksti!»
«Kā es varu pateikt, vai esmu laimīga? Tas taču var mainīties simt reižu dienā.»
«Tu neticēsi, bet es esmu laimīga tad, kad nokārtoju praktiskas lietas — kad samaksāju rēķinus un nopērku ēdamo nedēļai. Tad es tiešām izjūtu tādu baigo laimes sajūtu. Viss pārējais ir tikai tādi emociju virpuļi!»
«Es neesmu laimīga. Un reizēm kaunos par to. Un izliekos, ka esmu. Jo būt nelaimīgam mūsu laikos nav modē. Stilīgi ir visu laiku būt foršam un laimīgam, vēlams, arī veselam un bagātam... Es izliekos, bet patiesībā man tas dziļi riebjas. Varētu domāt, ka tas tāds pienākums — būt laimīgam.»
«Lielos vilcienos, protams, esmu laimīga. Mani bērni neslimo, mans vīrs joprojām ir kolosālākais čalis — nu saki, vai man ir tiesības justies nelaimīgai? Uznāk jau reizēm kaut kādi melanholijas periodi, kad tā sievišķīgi gribas kādam paraudāt uz pleca, bet tas ir tikai normāli. Un vispār — par ko tad raudāt? Ka dzīve paiet? Ka gribas kaut ko nezin ko? Krieviem ir tas labais teiciens: «S žiru besitsja...».»
Un tu — kā ar tevi? Laimīga? Laimīgs?
Varbūt tiešām nevajag par to daudz domāt?