/nginx/o/2018/07/14/9021111t1he4e8.jpg)
Ja ir sajūta, ka dažbrīd kuņģī plosās kūlas ugunsgrēks un pakrūtē braukā asfalta rullis, iespējams, tie ir signāli par kādu ļoti nepatīkamu kaiti, proti, čūlu. Tieši vīrieši, kā liecina statistika, ar to slimo divreiz biežāk nekā sievietes. Tātad kas būtu jāzina par kuņģa čūlu — fakti un pieņēmumi.
1. Čūla — vainīgi nervi.
Taisnība. Nemitīgs stress var būt viens no čūlas ierosinātājiem. Jēlums rodas, sālsskābei (un citiem spēcīgiem gremošanas fermentiem) kairinot kuņģa gļotādu. Vienkārši runājot, pārslogotā nervu sistēma aizmirst laikus dot vadošus norādījumus skābi amortizējošo gļotu izstrādāšanai. Bieži gadās, ka pie čūlas tiek arī jauni cilvēki. Pubertātes vecums taču ir lielāko pārdzīvojumu un kaislību laiks!
2. Opītis nomira ar kuņģa čūlu. Mani gaida tāds pats liktenis.
Nav taisnība, kaut gan iedzimtības faktoru, protams, nevajag ignorēt. Pierādīts, ka I asinsgrupa un rēzus negatīvais faktors būtiski palielina draudus saslimt ar čūlu. Taču predispozīcija ne vienmēr nozīmē nolemtību. Tieši pretēji, zinot par risku, var izvairīties no šīm nepatikšanām. Piemēram, laikus stājoties gastroenterologa uzskaitē.
3. Ar čūlu var inficēties.
Nav taisnība, kaut arī viens no čūlas iemesliem var būt slimību izraisošā Helicobacter pylorilori. Šīs baktērijas mīt zem gļotādas un producē aizsargfermentus, kas ļauj tām izdzīvot stiprajā kuņģa vidē. Baktērijas rada gļotādas iekaisumu (helikobaktēriju gastrītu).
4. Čūlā var iedzīvoties, lietojot uzturā pārāk daudz sviestmaižu.
Nav taisnība, pat ja pusdienas pārsvarā sastāv no līdzpaņemtās maizes un kūpināta speķa, ko ēdot vēl pārlej ar čili mērci. Tas vien nekļūs par slimības iemeslu. Vesels kuņģis šādu pārtiku pārstrādā bez problēmām. Iemesls ir cits. Visticamāk, ka pilnvērtīgas pusdienas tiek aizstātas ar tradicionālajām sviestmaizēm tāpēc, ka darbs trakā steigā dzen uz priekšu (labi, ja vispār atliek laika kaut ko ieēst, neatejot no datora). Tomēr atcerieties: iekraujot kuņģī šādu sausu un asu pārtiku, organisms ir spiests palielināt gremošanas fermentu izstrādi. Tikmēr «nesnauž» arī helikobaktērijas — tās gļotādā urbj vienu caurumiņu pēc otra. Kāds brīnums, ka kuņģis drīz vien pārvēršas par caurduri, kurā var makaronus kārst...
5. Nelieto alkoholu un nepīpē!
Taisnība. Alkohols (tāpat kā asa pārtika) palielina kuņģa sulas sekrēciju. Nikotīns savukārt sašaurina asinsvadus, tādējādi traucējot normālu kuņģa gļotādas apasiņošanu. Līdz hroniskam gastrītam ilgi nav jāgaida. Lūk, viens no iemesliem, kāpēc saslimst tieši jauni cilvēki!
6. Vispirms gastrīts — pēc tam čūla.
Nav taisnība, kaut arī statistika liecina: 50–70% cilvēku, kam konstatēta čūla, pirms tam slimojuši ar gastrītu. Tomēr ne katrs gastrīts (kas pareizi ārstēts) noved pie čūlas.
7. Čūla — mokoši sāpīga.
Taisnība, jo sālsskābe izēd trauslās un iekaisušās kuņģa sieniņas. Tas rada spiedošu dedzināšanas sajūtu pakrūtē (citreiz sāpes izstaro visa barības vada garumā).
8. Lai sāpes pārietu, jāiedzer sodas ūdens.
Nav taisnība. Pat ja ir parasta dedzināšana, soda nav labākais ārstniecības līdzeklis. Vislabākie preparāti ir tie, kas satur alumīnija–magnija antacīdu. Tie neitralizē lieko sālsskābi un nomierina sāpes (magnijs iedarbojas ātri un efektīvi; alumīnijs — lēnāk, bet ilgāk). Turklāt šie preparāti paaugstina kuņģa aizsargspējas, veicinot gļotu izstrādāšanos un audu reģenerāciju.
9. Reizēm čūla nesāp.
Taisnība. Dažreiz tā norit bez sāpju simptomiem. Tas parasti tiek novērots, runājot par stresa čūlām pubertātes gados (slimību atklāj tikai tad, kad pēkšņi sāk asiņot kuņģis). Tieši šāda veida jēlumus, sākot ātru un pareizu ārstēšanu, izdodas sekmīgi novērst.
10. Kuņģa čūlas diagnosticēšana ir ļoti sāpīga.
Nav taisnība. Tomēr jāņem vērā, ka bez gastroskopiskās (endoskopiskās) izmeklēšanas neiztikt. Tikai tā ļaus precīzi noteikt diagnozi, čūlas lokalizāciju, formu, izmēru un, ja vajadzēs, paņemt arī nepieciešamo materiālu izpētei. Protams, baudu šī procedūra nesola, tomēr tā nav arī tik sāpīga, lai kristu ģībonī. Modernās endoskopiskās kameras, salīdzinot ar padomjlaika «kobrām», ir miniatūras. Turklāt tās ievada, lietojot vieglu anestēziju vai īslaicīgu vispārējo narkozi.
11. Lai noteiktu helikobaktērijas, jāpūš «trubiņā».
Taisnība. Baktēriju klātbūtni kuņģī nosaka ar elptestu, kas ir absolūti nesāpīgs, bet precīzs. Iespējams, ka pirms tam vajadzēs iedzert speciālu šķidrumu. Ja helikobaktērijas jau ir spēcīgi savairojušās, tās atbrīvo iezīmētu oglekli, kurš viegli tiek konstatēts izelpotajā ogļskābajā gāzē.
12. Ja ir čūla, nedzeriet alu!
Taisnība. No alus nāksies atteikties, jo tas palielina skābes līmeni kuņģī (kas jau tāpat ir augsts). Tas pats attiecas arī uz citrusaugu sulām.
13. Čūla izvēlas labākos «sugas brāļus».
Taisnība. Tipisks «čūlinieks» — vīrietis pašos spēka gados, kurš dzīvo lielpilsētā un parasti ieņem vadošu amatu. Kā liecina pētījumi, pilsētnieki no čūlas cieš aptuveni divas reizes vairāk nekā laucinieki. 70–80% gadījumu slimība viņiem tiek atklāta jau 40 gadu vecumā. Attiecībā pret vīriešiem un sievietēm reproduktīvajā vecumā proporcionāli saslimstība izskatās šādi: 3:1 (līdz pat 10:1).
14. Čūlu var izārstēt ar antibiotikām.
Taisnība, tomēr ar antibiotikām vien cauri netikt. Tā kā čūlu izraisošo faktoru ir daudz, arī zāles nāksies lietot vairumā: lai pazeminātu kuņģa sulas sekrēciju; lai paaugstinātu gļotādas aizsargspējas (iespējams, būs pat jādzer antidepresanti).
15. Melni izkārnījumi — brīdinājums par nopietnām problēmām.
Taisnība. Darvai vai kafijas biezumiem līdzīgi izkārnījumi (ar asins piejaukumu) liecina, ka asiņo kuņģis. Tas nozīmē, ka stāvoklis ir kritiski saasinājies un organisms regulāri cieš no asins zuduma. Pazīmes: reiboņi, vispārējs vājums, bālums. Smagākos gadījumos — sirdsdarbības traucējumi vai pat pēkšņa nāve.
16. Agri vai vēlu čūlas slimnieks nonāk uz operāciju galda, paliek bez kuņģa un mirst bada nāvē.
Nav taisnība. Zem skalpeļa pārsvarā nonāk tie, kas ielaiduši čūlas perforāciju tādā pakāpē, ka pa caurumiem orgāna sieniņās vēdera dobumā sāk ieplūst kuņģa saturs. Lielākoties tie ir cilvēki, kuri ignorējuši ārstēšanos un piekopuši kaitīgu dzīvesveidu. Tad nu slimajam atliek divas iespējas — nomirt no peritonīta vai ļauties operācijai. Bieži vien tiek izņemts tikai neliels kuņģa segments, taču gadās, ka šis orgāns jālikvidē pilnībā. Tomēr pat tad vēl nav beigas. Jau pēc gada organisms ir piemērojies jaunajiem apstākļiem un, ievērojot pareizu uzturu, bada nāve noteikti nedraud.