Nu jau viss aiz muguras. Līdz nākamajam gadam. Kaut arī šīs dažas dieniņas līdz Vecgada vakaram vēl nav jaunā gada un jaunās dzīves sākums. Tikai tāds gaidīšanas starplaiks. Gremdēšanās atmiņās (ja labas) par svētkiem un nākamo plānošana. Ar cerību, ka būs labāk. Nu, vismaz citādi...
* * *
Ja paklausās, ko tauta runā, vai arī ja palasa interneta komentārus — tas gan, manuprāt, nav prāta darbs, bet, no otras puses, kur gan vēl var sastapt gudrākos, skaistākos, veiksmīgākos un cēlākos tautas priekšstāvjus ja ne tikai Saeimā un internetā, fakts! —, tad ir divas lielas viedokļu grupas: «mīlu Ziemassvētkus, zvaniņš skan» un «ienīstu, stulbie veikali, stulbie tingeļtangeļi»... Tomēr šķiet, ka šogad ir kāds vēl aktuālāks jautājums, proti, arvien biežāk dzird jautājam: kāpēc šogad nav svētku izjūtu? Vai tiešām tāpēc, ka nav sniega?
Vai tev, piemēram, ir Ziemassvētku sajūtas? Ar mani vienmēr ir tā jocīgi — ap Ziemassvētkiem man uznāk kaut kāds depresijas un histērijas sajaukums.
No vienas puses, gribas ar maigu smaidu uz lūpām dekorēt māju, ar pašcieņu izvietot rotājumus. Vienugad uzliku vainagu pat uz ārdurvīm — protams, līdz vakaram tas jau bija nosperts! —, cept piparkūkas, gādāt pārdomātas dāvanas, rakstīt vēl sirsnīgākus apsveikumus, domāt gaišas domas, klausīties Latvijas Radio... Organizēt, aktivizēt, meklēt, atrast un rūpēties par šīm Ziemassvētku izjūtām.
No otras puses, mani pārņem neizprotama depresija — saules, seksa un naudas trūkums? —, gribas nolīst maliņā un ignorēt ballītes un pat jaukās kaktu iedzeršanas. Jūtos nelaimīga un neiederīga ar savu nelaimīgumu. Un, jāteic, pilnīgi nepamatoti! Un tad vēl tāds histērisks dzinulis: paspēt sapirkt, sacept, sadāvināt, sasūtīt, apciemot, paspēt pie reizes arī novājēt, uzlikt sejas masku, aiziet pie manikīra, atcerēties simt lietu, kas šķiet bezgalīgi svarīgas...
Fakts: ja tev joprojām šķiet, ka automātiski, ka tev viss ir jāpaspēj un vēl jāsaglabā labā eņģeļa smaids un miers — kādas vēl tad var būt svētku izjūtas, tikai bezgalīga vilšanās. Ne tu visu paspēj, ne rodi sevī spēkus pēkšņi kļūt par eņģeli...
Pie svētku aksesuāriem ir mazliet jāpiestrādā, bet ar tām svētku izjūtām — es personiski esmu nolēmusi nemocīties. Nepratināšu citus un sevi — ir tās svētku izjūtas? Nav?
Pretīgā komercializācija...
Starp citu, kāpēc gan lai Ziemassvētku izjūtas nevarētu atrast lielveikalā? Kņada, burzma, Ziemassvētku melodijas, smieklīgas figūriņas...
Tas gan ir viens no Ziemassvētku nīdēju spēcīgākajiem trumpjiem — «pretīgā Ziemassvētku komercializācija», obligātās dāvanas, Ziemassvētku melodijas visās malās...
Nezinu, kā tev, mani tas tikai priecē. Un vaimanāšana par svētku komercializāciju man šķiet muļķīga. Kas gan liek tev iepirkties, ja reiz tik ļoti nepatīk? Un dāvanas dāvināt nav spiesta lieta! Ja tā dziļāk padomā — kas tad tev riebjas? Tas, ka sava nauda jātērē citam? Un negribas izskatīties slikti citu acīs, nedāvinot neko? Nu tad neņerksti un dāvini, ja reiz gribi izlikties par labāku nekā esi!
Saņemt dāvanas gan ir patīkami, vai ne? Bet te jau atkal nākamais arguments — nevēlamās dāvanas. Apsmietie ķiņķēziņi un sveces, ko pēc tam nav, kur likt... Man šķiet, nav nekā pretīgāka kā pirms Ziemassvētkiem ilgi un gari izvērst dažādu slavenību aptaujas: ko viņi vēlētos vai nevēlētos saņemt Ziemassvētkos. Čības nedāviniet, vāzītes mums riebjas, krūzīšu jau pilna māja... Ak, Jēziņ, metiet ārā, ja nepatīk!
Perfektie Ziemassvētki
Zini, man šķiet, ka lielākā kļūda, ko bieži pieļaujam, ir tā, ka mēs dzīvojam klišejās un stereotipos par pareizajiem, ideālajiem, perfektajiem Ziemassvētkiem.
Perfektajos Ziemassvētkos viss ir kā reklāmās: bērni, skaisti kā lelles, inteliģenti draiskojas ar savām dāvanām; pīrāgam nabagam nav abi gali apdeguši; zoss nav izjukusi pa gabaliem; eglei galotne nav bijusi jāapzāģē; vīrs ir uzdāvinājis pareizo dāvanu ar pareizo izmēru un vēl vienu dāvanu ar pareizajiem karātiem — un nekādas multifunkcionālās sulu spiedes! —; viss ir skaisti kā pasakā, tīrs, kārtīgs. Ak, jā, dīvāns ir liels un balts, un nevienam neienāk prātā sadzerties un apliet to ar sarkanvīnu; radi un vīra vecāki parādās un pazūd tieši tad un tā, kā paredzēts scenārijā...
Katram jau, protams, ir sava idilliska ainava un savs sapnis par Ziemassvētkiem. Bet, protams, gadās, ka Ziemassvētkos viss nojūk. Kam piparkūkas nevis piedeg, bet sadeg, kam vīramāte atbrauc un māca taisīt «pareizu» rasolu, kam vispār nav ne vīra, ne vīramātes, bet uzgāžas uz galvas radi ar visiem saviem neuzvedīgajiem, skaļajiem bērniem — lai gan bija doma mierīgi noskatīties TV un iet gulēt —, kam mīļotais vīrietis uzdāvinājis acīmredzami no «Statoil» atnestu izmisumā salasītu komplektu, ieskaitot siltumkrūzi — kaut cerēts bija uz mazu gredzentiņu un lielu bildinājumu...
Tu visu perfekti izplāno — bet viss nojūk! Kāds nepareizā vietā prasās uz poda, kāds pieprasa dāvanu pirms pantiņu skaitīšanas, kāds aplej galdautu, kāds... Un tu esi tā rūpējusies, tā gādājusi, tā centusies! Bet atkal viss aiziet parastajā ņigu ņegu... Bet... Varbūt tieši Ziemassvētku jampadracis izplānoto perfekto Ziemassvētku vietā ir labākais, kas var notikt?
Tas ir tikai jautājums. Man nav atbildes. Jo gan «perfektie Ziemassvētki» ar pareizās krāsas eglīti un izcilu stilu visās vietās, gan īsts Ziemassvētku sajukums ar tūkstoš neuzvedīgiem radiem un piedegušu cepeti ir tikai stereotipi. Jo viss notika tā, kā notika. Un tas arī bija Ziemassvētku brīnums...