Mīlestību. Neko citu

Vai Ziemassvētku fiška?

Protams, mīlestība nav tikai Ziemassvētku fiška. Lai gan varbūt tomēr? Ziemassvētku laikā izsalkums pēc mīlestības saasinās kā nepārejoša dvēseles kuņģa čūla. Pat lielākie ciniķi — kā zināms, viņi ir vājais ķēdes posms, jo cinisms ir vājo bruņas, — smilkst pēc mīlestības.

Mīlestības nekad nevar būt par daudz. Jā, es zinu, ir pat tādas grāmatas un psihologu palīdzība «sievietēm, kuras mīl par daudz».

Nav sieviešu, kuras mīl par daudz. Ir vīrieši, kuri mīl par maz. Vai vispār nemīl. Un otrādi.

Bet jautājumā par mīlestību neviens neko nevar pārmest. Jo mīlestību jau nevar izmērīt, nosvērt, konvertēt, ielikt kaut kādos rāmjos, mērvienību sistēmā vai kaut kā tā. Un mīlestību nevar ne nopelnīt, ne pieprasīt, ne izpelnīties, ne saņemt kā ordeni, ne kā upuri un pat nopirkt nevar. Kā zināms.

Es nezinu

Es nezinu, kāda ir mīlestība. Es mīlu, es esmu mīlēta, bet... es nezinu, kāda ir mīlestība. Un reizēm es mazliet ienīstu šos svētkus, jo nez kāpēc tieši šajā laikā mīlestība mēdz saplīst kā tāda Ziemassvētku mantiņa, ieduras pēdā, kad uzkāpj, un sāp, un ārā nevar dabūt to sīko mazo šķembu. Nu, kas tur var sāpēt, tāds mazs nieks. Bet sāp.

Varbūt mīlestība tiešām ir mazs, trausls, skaists, bet potenciāli tik bīstams Ziemassvētku rotājums — izkritīs no rokām, saplīsīs gabaliņos, pirksti būs asinīs, mēģinot salasīt, un varbūt ne tikai pirksti.

Varbūt mīlestība ir tas mazais, smieklīgais stikla eņģelītis, ko uzsprauž egles galotnē, neiedziļinoties anatomiskās detaļās, jo eņģelīši jau nav zemes būtnes, tātad tiem ne anatomija, ne fizioloģija nepiestāv un nepiederas. No otras puses, kāpēc tad eņģelīši tomēr ir attēloti kā seksuāli radījumi — es domāju, ar dzimumu? Nu, eņģelīšiem tak ir krāniņi!

Nē, viss, es turu muti, ka neiznāk aizmuldēties par tālu. Vārdu sakot, es nezinu, kāpēc eņģelīšiem ir krāniņi un kas ir mīlestība. Es tikai izjūtu vispārēju mīlestības badu, un kaut kādā ziņā tas TOMĒR ir saistīts ar Ziemassvētkiem, eglēm un eņģelīšiem. Un pat tie, kas nejūtas saistīti ar kūtiņas un tajā dzimušā bērniņa mistēriju, nez kāpēc mīļu prātu akceptē eņģelīšu institūciju. Un par mīlestību vispār nav ko runāt — tur jau visi ap Ziemassvētku laiku kļūst rāmi kā jēri, es domāju, tā pasaules daļa, kas laiku skaita pirms un pēc Bērniņa.

Kā tāda Amēlija

Runājot par mīlestību, es šogad iemīlējos papjēmašē (vai tā sauca to tehniku?) figūriņā. Nu, ne tā, ka iemīlējos, bet sajutu tajā koncentrējamies visu mīlestības esenci. Iedomājies, tāda sievieškārtas rūķenīte, saulaini un sirsnīgi smaidoša rūķu meitenīte ar sirsniņu rokās. Mazliet gaumīgāka par dārza rūķiem, bet tikai mazliet.

Es viņu nopirku kādā lielveikalā. Laikam jau saredzēju sevi. Vai vismaz savu kompanjoni. Nu, vārdu sakot, darbs psihologiem — mīlestības trūkums vai neaizsargātības sajūta vai vēl kas briesmīgāks.

Nu, nopirku. Noliku mājās uz klavierēm. Koridorā. Jēziņ. Maza, sirsnīgi un stulbi smaidoša lakota rūķu meitenīte ar zeltītu sirsniņu rokās. Nu, kam tāda var ļaunu nodarīt. Atklāti sakot, es cerēju, ka to vispār neviens nepamanīs. Ka mēs abas kopā dzīvosim svētku laiku, kaisīsim mīlestības fluīdus un gādāsim par priecīgajiem un mīlestības pilnajiem Ziemassvētkiem. Vārdu sakot, es uzvedos kā tāda Amēlija. Vai man tas tika piedots? Figuški.

Stāsts par Džonu

Mana meita pārgrieza acis pret debesīm sava tēva manierē un izteiksmīgi jautāja: «Mamm, mums ar Džonu nepietiek?!»

Te man ir jāpastāsta par Džonu. Džons ir plastmasas fazāns. Es viņu ieraudzīju kādā dārza piederumu veikalā, un viņš nemaz nebija no plastmasas, viņš bija pat ļoti dzīvs, reinkarnējusies tā fazāna dvēsele, ko mēs reiz notriecām Anglijā ar mana mīļotā vīrieša mašīnu. Ai, tas ir garš stāsts. «Fazāni ir tik stulbi putni!» mans draugs teica, kad mēs bijām notriekuši to stulbo putnu, bet man bija žēl, un es redzēju, ka arī viņam ir žēl, un vēl es kā par nelaimi atcerējos Morisa Karēma dzejolīti par to, ka «Ak, nezin', nezin' to neviens, ka mazais fazāns miris, viņš, mākoņtaurēs klausoties, no dzīves ātri šķīries» un...

Nu, vārdu sakot, kad Latvijas dārza piederumu veikalā ieraudzīju šo fazānu, man bija pilnīgi skaidrs, ka tas ir TAS fazāns, ko mēs nogalinājām uz Anglijas klusā lauku ceļa. Es viņu aiznesu mājās, noliku pļaviņā un nosaucu par Džonu.

Un viņš iemantoja manas ģimenes neslēptu nepatiku. Tāpēc, ka latvieši neliek savās pļaviņās visādus fazānus. Un tāpēc, ka Džons acīmredzot zināja kaut ko tādu, ko nezināja viņi. Un tāpēc, ka es Džonu mīlēju — savā veidā —, bet jāmīl tos, kas ierakstīti manā pasē un dzimšanas apliecībā, un āmen. Un ne jau kaut kādus plastmasas Džonus; nē, nu var jau saprast, ka viņiem šķiet — es esmu nojūgusies, ja no rīta sasveicinos ar Džonu.

Es izturēju spiedienu, un Džons visu vasaru pavadīja manas mājas zālienā, un tagad tas kopā ar vasaras krēsliem ir vasaras mājiņā un gaida sezonu. Es viņu noliku pie loga, lai viņš redz, kas notiek. Visu laiku kreņķējos, ka viņš tā arī neuzzinās, kas tas ir  — sniegs, bet šajās dienās snieg, un man prieks par Džonu. Viņam tas noteikti ir liels brīnums.

Vēlreiz par rūķu meitenīti

Vārdu sakot, ja ar Džonu visi šķietami samierinājās, tad ar rūķu meitenīti bija citādāk. Mana meita tātad uzskatīja, ka es esmu pilnīgi... pilnīgi traka.

Tad mājās atnāca mana māte. Un pilnīgi solidarizējās ar manu meitu. Vārdu sakot, tika diezgan nežēlīgi jokots par tik sirsnīgi smaidošo rūķu meitenīti.

Es kādu brīdi mēģināju piespēlēt līdzi, sakot, ka tā ir Džona draudzene. Bet skaidrs: viņām likās, ka tā figūriņa uz klavierēm koridorā — kur to uzreiz ierauga jebkurš, kas ienāk mūsu mājās, — ir kaut kāds manas bezgaumības un vispār bezgaumības kalngals.

Un tad mājās atnāca mans vīrs, kurš vispār... Kurš vispār pateica tikai vienu frāzi: «Kas, tu esi galīgi stulba?» Nu jā, pēc tam izrādījās, ka viņam šogad nemaksās prēmiju, ka viņš neko nav ēdis visu dienu un tamlīdzīgi.

Nu, vārdu sakot, mana māte ēdināja manu vīru, mana meita izklaidēja viņus abus, bet es... Bet es uzdevu. Pareizāk sakot, nodevu. Es nodevu savu rūķu meitenīti. Es nodevu visu, kam es ticēju šajos Ziemassvētkos. Es uz brīdi pārstāju ticēt mīlestībai.

Piedod

Es paņēmu rūķu meitenīti, aizgāju uz lodžiju, pavēru logu un izsviedu ārā. Laukā. Tumsā. Sniegā.

Piedod, mazā rūķu meitenīte. ...Kāda mīlestība. Mīlestības nav.

Naktī

Naktī es piegāju pie loga. Kāds manu rūķu meitenīti bija pacēlis un nolicis uz kājām. Viņa tur stāvēja, droši vien smaidīja un drosmīgi apsniga.

Es viņu biju nodevusi, vienkārši nebiju izturējusi spiedienu, kaut gan varēju taču viņu nobēdzināt, kā kara laikos slēpa ebrejus un spiegus, zem sava rakstāmgalda, piemēram. Bet, nē, es viņu emociju uzplūdā izsviedu pa logu.

Bet visdrausmīgākais bija tas, ka es JUTU, ka viņa mani joprojām mīl. Ar to pašu mīlestību, ar kādu viņa mīlēja, tad, kad es viņu paņēmu no plaukta.

Šorīt

Šorīt es ilgi negāju pie loga. Es zināju. ...Nu, jā. Tā arī bija. Mana rūķu meitenīte bija pazudusi. Es ceru, ka viņa ir nokļuvusi pie kāda, kas viņu mīl.

Tas jau neko nepalīdz. Man. Es viņu iemīlēju, un es viņu nodevu šajos Ziemassvētkos. Patiesībā Ziemassvētki pat nebija pienākuši.

Priecīgus svētkus, mana mīļā rūķu meitenīte! Es pēc tevis skumšu vienmēr.

Ko nu? Es joprojām mīlu savu ģimeni. Kaut arī viņi nepieņēma manu rūķu meitenīti. Viņi droši vien... nobijās. Nobijās no tā, ka viņiem varētu iet secen kāda daļa manas mīlestības.

Muļķīši. Mīlestība taču ir bezgalīga.