Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Krietns draugs, labs sargs, labi saprotas ar bērniem un ir uzticīgs saimniekam (savam draugam). Apmēram tā FCI standartā aprakstīta Latvijā pagaidām mazzināma suņu šķirne – saluki jeb Persijas dzinējsuns. Īsteni arābiskas īpašības, vai ne?
Anubiss ir seno ēģiptiešu dievība, mirušo, kapeņu un balzamēšanas aizbildnis, parasti ticis attēlots kā cilvēks ar suņa galvu.
Šķirnes entuziasti mēdz uzskatīt, ka Anubisa galvas prototips ir tieši saluki.
Anubisa prototips?
Zināma līdzība šo suņu galvas profilam ar Anubisa tēlu patiešām ir (un ēģiptieši visbiežāk dažnedažādas būtnes zīmējuši, grebuši vai kā citādi attēlojuši tieši profilā). Turklāt arheoloģiskajos izrakumos atrastas no ziloņkaula darinātas gaužām līdzīgas suņu statuetes, kas datējamas ar 5000.–6000. gadu pirms mūsu ēras, kad faraonu kā dievu kulta vēl nebija. Tas liecinot, ka saluki esot supersena šķirne un tai, iespējams, esot dievišķa izcelsme. Ne tik ļoti apmāti šķirnes entuziasti gan piekrīt, ka saluki redzami uz ļoti seniem bareljefiem, taču ar dievišķīgumu viņiem nav nekāda sakara – atrastajos mākslas darbos šie suņi attēloti medījam gazeles, tātad esot kalpojuši cilvēkiem (bareljefi datējami ar 2000.–3000. gadu pirms mūsu ēras).
Par Tuvo Austrumu kalsnajiem dzinējsuņiem rodamas ziņas arī sengrieķu rakstos. Piemēram, tādus aprakstījis sengrieķu vēsturnieks un rakstnieks Ksenofonts (ap 430.–355. vai 354. g. p.m.ē.), kurš ceļojis pa arābu valstīm. Saluki mituši Tuvo Austrumu arābu pasaulē līdz pat Turcijai.
Arābu brīvais vējš
Par saluki saka, ka tie ir pats grācijas iemiesojums. Viņi ir strauji un nenogurdināmi, turklāt mērķtiecīgi – neatkāpsies, līdz nebūs sasnieguši savu mērķi. Viņi spēj dzīties pakaļ pat gazelei. Un nav svarīgi, vai pamats zem ķepām ir ciets kā klints vai irdens kā tuksneša smiltis.
Tuvajos Austrumos klimats un citi dabas apstākļi nebūt nav vienādi. Tā nu kopš aizlaikiem šajā reģionā attīstījušies dažādi dzinējsuņi. Un tos visus savulaik dēvēja par saluki. Protams, arābu zemju iedzīvotājus tas apmierināja – galvenais, lai suns būtu tieši viņiem noderīgs.
Eiropā pirmie šie arābu suņi nokļuvuši krusta karu laikā un īpašu popularitāti iemantojuši Itālijā. Taču pirmoreiz izstāžu ringā šie arābi kāju spēruši Vācijā. Taču par izslavētajiem perfekcionistiem vāciešiem suņu lietās vēl fanātiskākie briti, neapšaubāmi, vēlējās redzēt dzīvniekus, kuri, ja reiz vienā vārdā saukti, būtu mats matā līdzīgi. Tā nu salinieki ķērās pie saluki standartizēšanas. Pirmais eiropeiskais saluki standarts pieņemts Lielbritānijā, un tas notika 1923. gadā. Tiesa, tajā atradās vieta gandrīz visiem oriģinālajiem šo suņu tipiem – acīmredzot pat eiropieši nespēja pretoties šo arābu burvīgumam un brīvā vēja izjūtai... Mūsdienās atzīti ir gan pavisam īsspalvaini, gan dažviet apspalvojušies saluki.
Mednieki, ne mīļsunīši
Mājās saluki esot kā tādas mūsu pašu saulītes – te parādās, te atkal paslēpjas aiz mākoņa maliņas. Taču vienmēr mīļi un gaidīti. Nu īsteni sauļuki! Tiesa, tie nav no mīļsunīšiem, kuri ļaujas kuram katram paņurcīties un samīļoties. Arī pret savējiem viņi nav uzbāzīgi – izturas nevis kā arābu pilsētnieki, bet gan kā lepnie un neatkarīgie nomadi. Šie persieši ir suņi ar pašapziņu. Pret svešiniekiem viņi izturas, lai gan ne agresīvi vai nervozi, taču atturīgi gan.
Kopt šādus suņus (pat izstāžniekus) nebūt neesot sarežģīti. Reizi nedēļā vai pat 10 dienās mīlulis jānovanno, lietojot labu suņu šampūnu, pēc tam jāieziež ar padārgu balzamu, tad uz 20 minūtēm jāietin dvielī, bet pēc tam ar maigu suku liegi jāizķemmē spalva. Interesanti, vai arī tuksnešainajos apgabalos arābi tā ar saviem medību suņiem darās? Pamatojums tik biežai mazgāšanai – pilsētas apstākļi un pilsētas radītā draņķība, kas ieēdas ne tikai apmatojumā, bet arī ādā.
Jā, šie suņi ir brīvības plašumiem radīti mednieki, kurus mēdz turēt pilsētu dzīvokļos. Taču tādā gadījumā nepieciešamas regulāras pastaigas patiešām svaigā gaisā ārpus mūriem, kur dzīvnieks var no sirds izskrieties.
Tiesa, esot jāizvairās no vietām, kur suns varētu saost medījumu – lai gan daudzviet jau daudzās paaudzēs šie persieši radināti pie mājas mīluļa lomas, mednieka instinkts šīs šķirnes pārstāvjiem vēl aizvien esot saglabājies.
***
SALUKI
(Persijas dzinējsuns)
(Saluki, Persian Greyhound)
Izcelsmes reģions: Tuvie Austrumi
Augstums skaustā: 58–71 cm; kuces ir proporcionāli mazākas
Apmatojums: piegulošs, mīksts un zīdains
Krāsa: pieļaujama jebkura; biežāk sastopamās ir krēmkrāsa, balta, zeltaina, smilškrāsa, ruda; tīģerkrāsa tiek uzskatīta par nevēlamu
Nepieciešama
fiziskā slodze
Viegli kopjams
Medību suns
***
SAIMNIECES LEPNUMS
Pagaidām vienīgā saluki Latvijā
Vaila ir ārzemniece, atvesta no Somijas. Tur saluki šķirnes suņi ļoti populāri, Skandināvijā tie ir vieni no iecienītākajiem medību suņiem. Saluki saimniece Natālija Fedčenko stāsta:
"Saluki šķirnes suņus pirmoreiz ieraudzīju pirms 10 gadiem Somijā, izstādē. Man patika, ka viņi ir mazliet citādi nekā pārējie, pēc rakstura līdzīgi kaķiem – patstāvīgi, iet, kur grib, un tā tālāk. Piemēram, Vaila sēž uz dīvāna, pieeju klāt, bet tobrīd suns nealkst pēc manas uzmanības, viņai nevienu nevajag. Ja nevēlēsies, ka paglauda, aties nost. Kad gribēs uzmanības apliecinājumu, pienāks klāt, it kā mēģinot pielīst. Vailai nepatīk slapināt kājas, bet skrien un cenšas noķert visu, kas kustas. Gracioza, tāds kā mazs zirdziņš. Pēc standarta salukiem jābūt tādiem, kam nedaudz izspiežas pat kauliņi.
Ar suņu audzēšanu sāku nodarboties pirms 11 gadiem. Pirmie mani mīluļi bija amerikāņu kokerspanieli, tie man vēl joprojām ir – uzskatu, ka saluki šķirnes pārstāvji vairāk man piemēroti, tuvāki dvēselei.
Saluki ir nepārtraukti blēņdari – Vaila viena pati sastrādā tik daudz palaidnību, ka pat abi amerikāņu kokeri to kopā nespēj. Visu laiku ver vaļā durvis – jāliek cita veida rokturi, lai neiekļūtu tur, kur negribu viņu laist. Atver visas atvilktnes ar ķepām – visur lien. Droši vien ielīstu arī ledusskapī, mums gan ir tāds, ko Vaila nespēj atvērt. Ja tas būtu ar rokturi, noteikti iemācītos to nospiest uz leju.
Ziemā mums bija šāds gadījums. Pie sētas bija sakrauta malkas kaudze, sniegs sasnidzis, Vaila jau paguva uzrāpties uz kaudzes un lūkojās pāri sētai. Tur pīlītes staigāja, pēdējā mirklī paguvām notvert, lai nepārlēktu pāri. Kad viņu pasaucu, Vaila nāk pie manis. Regulāri braucam izskrieties pa mežu, tur Vailu palaižu vaļā, un, kad saucu, viņa skrien atpakaļ. Kad dzīvojām Ziepniekkalnā, vismaz divas reizes dienā gājām uz mežu, vienmēr palaidu vaļā un varēju sasaukt, viņa ir paklausīga un skatās, kur eju. Ar kokeriem ir savas attiecības, dzenā tos, viens no viņiem tam ļaujas, otrs ne, mašīnām arī pakaļ neskrien. Mežā ar citiem suņiem labi sadzīvo, nav kauslīga.
Pagaidām Vaila ir Latvijas un Lietuvas junioru čempione un Latvijas čempione, kā arī Latvijas klubu izstāžu uzvarētāja. Šai šķirnei raksturīgi, ka tā lēni attīstās: tad, kad viņa bija junioru vecumā, izskatījās kā kucēns. Plānojam, ka gada beigās izvēlēsimies savai mīlulei līgavaini – meklēsim vai nu Somijā, vai arī Igaunijā, kur arī ir labi šīs šķirnes suņi.
Pirms trim gadiem Vailu nopirku par 600 eiro, pašlaik cenas ir paaugstinājušās vismaz divreiz – pat līdz 1200. Tad, kad mums būs Vailas kucēni, izvēlēsimies cenu atbilstoši Latvijas tirgum. Parasti saluki dzimst no četriem līdz sešiem mazuļiem. Es vēlos, lai šī šķirne Latvijā attīstītos, jo pagaidām mana Vaila ir vienīgā. Daudzi nāk klāt un saka: "Cik smuks suns, cik smuks!""