Kādam manam paziņam, sauksim viņu par Valdi, ziemā vienmēr ir depresija.
Neviena sieviete nespēs pieskarties tik maigi kā... muša
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Tāpēc, ka nav mušu,» viņš nopūšas un grūtsirdīgi veras logā, «dažreiz man izdodas sakurināt māju tik siltu, ka dažas atmostas no miega un sāk lidināties pa istabu, taču tas nepalīdz — ziemas mušas ir pārāk miegainas.»
Toties vasarā Valdis ir ekstāzē. Kamēr citi centīgi aizplīvuro logu ailes ar tillu un kukaiņu tīkliem un slacinās ar dihlofosiem, mans paziņa dara visu, lai mušu viņa guļamistabā būtu pēc iespējas vairāk — tur vaļā logus un vaktē, lai nebūtu caurvēju, novieto uz palodzēm un galda īpašus trauciņus ar sev vien zināmiem šķīdumiem, kas «ļoti garšo manām mīlulītēm».
Visvairāk Valdim patīk silti vasaras rīti un pēcpusdienas nomidzis. Tad viņš atguļas gultā, iekārtojas tā, lai saule spīdētu tieši uz sejas, piever acis un gaida, kad... viņam uz sejas uzlaidīsies kāda muša. Tās nelielās, melnās un tramīgās, kuras, piemēram, mani var novest līdz histēriskam izmisumam rītos, kad esmu nolēmusi pasnauduļot ilgāk, Valdim tīk vislabāk.
«Viņas ir tik elegantas un jutekliskas — patipina, patipina un apstājas, patipina, patipina... Tieši melnās visvairāk iecienījušas lūpas — to izcilno, bālgano kantīti starp koši sārto un vietu, kur sākas ūsu līnija... Tici man, neviena sieviete nekad nespēs pieskarties tik maigi — patipina, patipina, apstājas... galvenais — neiztraucēt.»
Valda sieva ir gudra — viņa nerīko atklātas greizsirdības scēnas mušām. Viņa ir ietrenējusies pamosties īsi pirms saules — pieceļas sēdus, izvelk no spilvena apakšas smalkveļas mazgājamo maisiņu, uzmauc sev galvā un guļ tālāk, neviena netraucēta.
Neko dīvaināku un vienlaikus aizkustinošāku nav gadījies dzirdēt, taču izradās, ka kukaiņu izmantošana seksuāla uzbudinājuma sasniegšanai jeb entomotīrija pazīstama jau labi sen. Stāsta, ka Kleopatrai bijusi maza lādīte ar bitēm, kuru viņai paticis ievietot kājstarpē, lai izbaudītu sajūtas, ko sniedz bišu zumēšanas izraisītā vibrācija. Tāds kā mūsdienu vibratora priekštecis.
Tie, kurus uzbudina bailes, izvēlas biedējošākus kukainīšus — vispopulārākie laikam ir zirnekļi. Nezinu, neesmu mēģinājusi, bet vismaz pašreiz man jau no domas vien, ka kāds no tiem astoņkājainajiem briesmekļiem varētu rāpot pa vēderu, pazūd jebkāda vēlme turpināt ceļu uz baudu. Kaut gan, kas to zina, kā būtu, ja pamēģinātu — adrenalīns tomēr ir ļoti viltīga padarīšana.
Ir arī drastiskāki entomofīlijas paveidi, kuros tiek likti lietā tādi kukaiņi, kas spēj nodarīt sāpes — skudras, bites, lapsenes. Īpaši asu izjūtu cienītāji izmantojot bites dzēlienus viagras vietā — pampums turoties līdz pat divām dienām. Taču jāatzīst, ka šis ir ļoti bīstams seksuālo rotaļu veids. Gan tāpēc, ka vismaz 5 procentiem cilvēku ir alerģija pret bišu indi, gan tāpēc, ka neveiksmīgi izvēlēta dzēliena vieta var izraisīt nopietnus asinsrites traucējumus loceklī.
Tāpēc labāk atstāsim bites mierā un ļausim viņām nodarboties ar medus vākšanu... Jā, medus, puķes, vasara... Es negaidīti atcerējos, ka bērnībā diezgan bieži gulēju pļavā un vēros debesīs. Šad un tad uz manām kailajām kājām nosēdās pa kādam taurenim, sienāzim, spārei. Bija ari skudras. Tās melnās. Tās, kuras nekož. Nez kāpēc es toreiz nevēlējos dzīt projām nevienu pašu kukainīti — tikai gulēju, lūkojos zāļu smaržas aizvirmotajās debesīs un ļāvos pļavas iemītnieku glāstiem.