Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/9024352t1hd3bc.jpg)
Tātad, [s:15120] (Vēstulei jābūt bez pārmetumiem, bez vardarbīgas piespiešanas, no tās ir jāstaro dvēseliskai mīlestībai, pie kuras varēs pieķerties partneris, lai atgrieztos ne tikai garā, bet arī ar visu miesu un asinīm.)
«Uzruna vārdā!
Tu pareizi dari, ka nevēlies dzīvot ar mani (tieši tā un nekā citādi, jo tā ir mīkstinošā frāze). Vairs neesmu tik jauna, mana figūra nav tik slaida, arī saimniecību es vadu ne pārāk veiksmīgi, un – galvenais – es nebiju laba intīmajās attiecībās, centos arī tevi pāraudzināt. Neesmu arī vairs tava kaziņa un pelīte (jāuzraksta viss, kas ir ar negāciju, kaut arī tas būtu jāpalielina apmēros, jo tieši tad partneris domās sāks to pārcilāt un apstrīdēt, un bez šaubām, ka kaziņas un pelītes vietā ir jāraksta tikai sev vien zināmie jaunības mīļvārdiņi).
Rakstu tev ne tādēļ, lai tu atgrieztos, bet gan tāpēc, ka vēlos tev pateikties par to laimi, kuru tu man esi sniedzis, un lūgt piedošanu par to, ka neesmu spējusi tev dot to pašu. Tagad es saprotu, cik tev tas bija grūti – nemīlēt mani, bet tik labi izturēties.
Saka, laiks dziedē visas brūces, bet man pagaidām ir grūti tam noticēt (vārds pagaidām norādīs uz to, ka atpakaļceļš vēl ir brīvs, bet tā nebūs vienmēr). Par mani neraizējies. Es centīšos ar laiku nomierināties un dzīvot laimīgi, ja vien, protams, tas būs iespējams.
Rakstu tādēļ, lai tu palīdzētu man atradināties no tevis, tāpēc nesatiksimies. Ja tev mājās kaut kas ir vajadzīgs, pasaki bērniem, viņi mani pabrīdinās, un es iziešu no mājas (aizliegums redzēties var radīt vēlēšanos satikt).
Un vēl viens lūgums. Pasaki, kādas īpašības man būtu jāapgūst un no kādām jāatbrīvojas, lai iepatiktos tādam vīrietim kā tev (tas ir situācijas mīkstināšanai un netiešs piedāvājums izrunāties vai uzrakstīt atbildi). Es saprotu, ka tādu vīrieti kā tu es vairs nesatikšu, taču, ja satikšu kādu, kas kaut mazliet atgādinās tevi, es savu iespēju nelaidīšu garām.
Vēlot laimi – paraksts.»
Pārlasiet šo vēstuli, tekstu iekavās izlaižot. Iedomājieties, ka esat to saņēmuši paši. Vai jūtat, ka no tās staro mīlestība, piedošana un vēlēšanās laboties? Un nav neviena pārmetuma. Taču viens ir uzrakstīt pēc šā parauga, bet pavisam cits – sākt tā domāt un izturēties tieši tā. Šāda vēstule liek krietni aizdomāties par savu partneri un būt dvēselē kopā ar viņu. Tieši tāpat, kā lasot šo vēstuli, arī viņš savā dvēselē būs kopā ar jums. Un tad var sākties dzīves izmaiņas.
Tikai neizdariet kļūdu, ko pieļāva viena dāma, kurai viss izdevās pēc viņas iecerēm. Vīrs laimīgi atgriezās pie viņas – augstsirdīgās un piedodošās, mīlošās un maigās, bet viņa savu lācīti un pūpēdīti sagaidīja ar vārdiem: «Nu, vecais muļķi, izblandījies! Pie vecās sievas un ierastās pusdienu bļodas ir labāk!» Viņš paņēma savu koferi, pagriezās un vēlreiz aizgāja – šoreiz uz neatgriešanos.