Dodoties baudīt atvaļinājuma priekus uz Barselonu, nolēmu apvienot patīkamo ar lietderīgo — tikties ar multimākslinieku Kasparu Bindemani, kas Katalonijas galvaspilsētā studē režiju. Aizrakstīju viņam elektronisko vēstuli ar vēlmi satikties un aprunāties par dzīvi, un tās pašas dienas vakarā Kaspars man atbildēja: «Jā, varam satikties.».
Randiņš pie strūklakas
Iebraukusi Barselonā, aizrakstīju Kasparam īsziņu, atgādinot par ieceri tikties. Taču atbilde nepienāca. Pēc pāris dienām piezvanīju. Izrādījās, multimākslinieks par sarunāto tikšanos nav aizmirsis, taču neesot naudas, lai papildinātu telefona kredītu, tādēļ arī nav varējis atbildēt uz īsziņu. Sarunājām tikties nākamajā dienā, pareizāk sakot, vakarā. Tikai viens noteikums — nekādas fotografēšanas!
Randiņu sarunājām «Placa Reial». Bindemanis sēdēja uz strūklakas malas, viņu bija apskāvusi skaista blondīne — Kaspara mīļotā sieviete Agnese Čivle. Turpat pie kājām novietots maisiņš, kurā stikla pudele ar caurspīdīgu šķidrumu (visticamāk, šņabi) un pudele ar rūsganu dziru. Pēc Agneses teiktā, sapratu, ka abi svin Jaungadu, dzerot šņabi ar burkānu sulu. Turpat, sēžot uz strūklakas maliņas, sākām sarunu.
«Stārs» jau pēc pusgada... Būs
Izrādās, izdzīvot Barselonā nav nemaz tik vienkārši. Pēc abu stāstītā izriet, ka nauda tērējas krietni ātrāk un vairāk, nekā plānots. Proti, visi līdzekļi, kas bija paredzēti gadam, izkusuši divarpus mēnešos, kas pavadīti Katalonijā. Abi īrējot nelielu trīs reiz trīs metru istabiņu, par kuru mēnesī jāmaksā vairāk nekā 400 eiro. Ar šādu summu viņi nebija rēķinājušies. Sastādot aptuveno izdevumu tāmi gadam, Kaspars teic, ka tā veidota pēc Latvijas cenām. Tagad abi esot iemācījušies dzīvot taupīgāk — atraduši veikalu, kur kilograms rīsu maksājot 45 centus un arī vīns tikpat. Bet sākumā patiesi nav bijis viegli, jo nezināšana maksā naudu.
Tagad Kaspars gribot sakārtot savu dzīvi, pelnīt. Un jau pēc pusgada viņš Barselonā būšot «stārs». Apsolīju pēc pusgada atgriezties Katalonijas galvaspilsētā, lai par to pārliecinātos.
Agnese vēstīja, ka Kasparam esot daudz darba piedāvājumu — viņam klāt nākot cilvēki klubos un piedāvājot iespējas sadarboties. Vaicāju, vai Bindemanim grūti atkauties no darba piedāvājumiem? Tā gluži vis neesot, taču cilvēki jūtot Kaspara harismu; to jūtot ne tikai Agnese, kas ir līdz ausīm iemīlējusies multimāksliniekā, bet arī citi. Pagaidām gan Kaspars naudu saņem vēl Latvijā, sacerēdams mūziku.
Vai lielais zēns nav apmeklējis lekcijas?
«Bet kā ar studijām?» uzdrošinājos pavaicāt. Kaspars tikai attrauca, ka studējot. Ko īsti? Nu to, ko iepriekš teicis. Tad atklāja, ka grasās ņemt akadēmisko gadu, jo beigusies nauda. Pēc tincināšanas norādīja, ka neesot bijis ne uz vienu lekciju. Lai gan Bindemanis protot spāņu valodu, kurā notiek mācības, Agnese bilda, ka neesot tik vienkārši. Arī viņa esot mācījusies spāņu valodu, taču tā neesot tādā līmenī, lai vienkārši aizietu uz lekciju un sāktu raiti pierakstīt. Agnese neslēpa, ka grasās drīz atgriezties Rīgā, lai turpinātu žurnālistikas studijas Stradiņa universitātē. Turklāt viņa nespējot sagaidīt, kad pati varēs aktīvi darboties šajā lauciņā, rakstot PATIESĪBU, šokējošu PATIESĪBU, pēc kuras izslāpuši esot visi cilvēki. Kaspars klusēja.
Pēc brīža viņš paņēma manu bloku, kur pierakstīju pāra sniegtās atbildes. Palasījis manus ķeburus, viņš strauji izplēsa lapu no bloka, sakot, ka šādu interviju viņam nevajag (tieši šā iemesla dēļ nevaru precīzi citēt Bindemaņa kunga un viņa draudzenes sacīto, bet tikai pārstāstīt). Un vispār, «VZ» esot izčakarējušas viņa dzīvi, nosaucot par «končenno» (Pēdīgais. — Žargonvārds, krievu val.) narkomānu, tādēļ viņš zaudējis darbu. Kādu? To viņš neatklāja.
Nopietni vai nenopietni draudi?
Galu galā mēs sākām diskutēt (ja vien to var nosaukt par diskusiju) par žurnālistiem, dzelteno presi un medijiem vispār. Saruna, kas pārsvarā sastāvēja no trīsstāvīgiem lamuvārdiem, bija par žurnāla «VZ» iepriekšējo redaktoru, kurš esot piečakarējis Bindemani, solot naudu vai citādi atlīdzināt morālos zaudējumus, taču nepildot solījumus. Diskutējām par PATIESĪBU, kas Latvijas medijos neesot atrodama. Un vispār — Bindemaņa daiļrades cienītāji neesot dzeltenās preses lasītāji.
Lai arī kā, tomēr atgādināju, ka Kaspars solīja interviju, un pat tas, ka viņš saplēsis manus pierakstus, nenozīmē, ka viņš var izdzēst informāciju no manas galvas. Varot gan, viņš bilda, kaut vai iemetot mani strūklakā. Un tad es būšot tā, par kuru rakstīs avīzes, tas ir, vietējās, spāņu. Vai arī — ja es uzrakstīšot kaut rindiņu par viņu, puiši Latvijā mani atradīšot... Šie vārdi skanēja kā nepārprotami draudi.
Beigu beigās Kaspars it kā bija gatavs atklāties, pieprasot par interviju 1000 eiro. Viņš teica, ka es par šo interviju saņemšot naudu, varēšot nopirkt mašīnu, bet kas gan viņam no tā tikšot. Vien atsmēju, ka mašīnu par interviju ar Bindemani jau nu nopelnīt nevaru, ja nu vienīgi kādu bloku cigarešu. Uz to viņš atbildēja, ka nesmēķējot. Un bez 1000 eiro sarunu turpināt atteicās. Jāteic gan, ka «VZ» nepraktizē maksāt naudu par intervijām.
Kaspars braukšot uz Rīgu... izrēķināties
Atbraukusi aizrakstīju Kasparam vēstuli. «Sveiks, Kaspar! Ņemot vērā Tavas alkas pēc patiesības, nolēmu uzrakstīt patiesību par mūsu tikšanos. Cerams, Tev nebūs iebildumu.» Pēc brīža jau saņēmu atbildi: «Nē, man ir ļoti pamatīgi iebildumi, jo vēl aizvien man neviens nav zvanījis un ne ar vienu ne par ko neesmu vienojies. Man tāda patiesība nav vajadzīga, un man tāda publicitāte ir tikpat nepieciešama kā sunim piektā kāja. Tā ka lūdzu — nekādas pašdarbības. «Vakara Ziņas» ar savu «patiesības» māniju jau tā man ir pietiekami sūdus savārījušas. Ja kaut kas tiks publicēts bez manas piekrišanas, es apsolu — es braukšu uz Rīgu tikai Tevis dēļ. Paldies!»
Tas laikam nozīmē, ka Bindemanis visai drīz atgriezīsies Rīgā. Un, kas zina, iespējams, piepildīs savus draudus, piemēram, par manis iemešanu Operas strūklakā vai puišu uzsūtīšanu.
Kas saniknoja Bindemani?
Pavasarī žurnāls «Vakara Ziņas» publicēja baumas par to, ka TV dīva Dagmāra Legante esot atkarīga no narkotikām. Kaspars Bindemanis sazinājās ar žurnāla «Vakara Ziņas» toreizējo redaktoru un vēlējās izteikt savu viedokli. «Dagmāra dzīvē ir varbūt kādus desmit kāšus [zālīti] uzvilkusi. Kaut kādas runas par viņas atkarību ir tikai baumas, kurām nav nekāda pamata,» toreiz teica Bindemanis. Bet par sevi viņš sacīja tā: «Jau kādu laiku narkotikas neesmu lietojis. Agrāk mēdzu paniekoties ar «ecstasy», arī kokaīnu. Man apnika, tas ir noiets etaps. Atkarība? Nē, uzskatu, ka tā var iestāties vājas gribas cilvēkiem, un man ar to nekādas problēmas nav bijušas. Varu atzīt, ka man ir atkarība tikai no sievietēm.»
Vai tiešām šīs mirkļa atklātības uzplūda dēļ Bidemanis toreiz zaudēja darbu? Jāteic, ka sarunā, kas ritēja Barselonā, Kaspars apgalvoja: viņu piečakarējusi meitene no «Vakara Ziņām», kas izskatījusies pēc spānietes. Taču, kā izrādās, Bindemaņa viedokli toreiz pierakstīja puisis. Kam ticēt?