Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/9029439t1he994.jpg)
Kuldīgas pils dzirnavu rats griezies jau kopš 15. gadsimta. Četrus gadsimtus vēlāk – 1940. gadā – ar LPSR Augstākās padomes lēmumu uzņēmumam M. Hiršovica labības dzirnavas šis īpašums tika atsavināts. Šobrīd tiek gatavota otrreizēja šā īpašuma atsavināšana. Kā interesēs tas notiek?
Kuldīgas pils dzirnavas atrodas vienā no skaistākajām Kuldīgas vietām – Ventas krastā, līdzās ūdenskritumam pār Alekšupīti, kas ir Latvijā augstākais ūdenskritums. 9. janvārī panākta vienošanās, ka valsts izmantos pirmpirkuma tiesības uz Kuldīgas pils dzirnavām, ziņo LETA. Par šādu rīcību vienojās kultūras ministre Helēna Demakova (TP), Kultūras ministrijas valsts sekretāre Solvita Zvidriņa, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis, valsts akciju sabiedrības Valsts nekustamie īpašumi valdes priekšsēdētājs Māris Kaijaks un Kuldīgas pilsētas domes priekšsēdētājs Edgars Zalāns (TP).
Neraugoties uz to, ka gan Latvijā, gan arī Kuldīgā ir virkne īpašumu, kas pat vairāk nekā desmit gadu netiek pienācīgi apkopti, atsavināšana draud tieši šim īpašumam, kuru īpašnieki apsaimniekot reāli varēja vien pusotru gadu.
Pašvaldība novilcinājusi
Lai gan Ariannai Haitovai (dzimušai Hiršovicai) ar Kurzemes apgabaltiesas spriedumu jau 1997. gadā tika atjaunotas īpašuma tiesības uz Kuldīgas pils dzirnavām – sešām ēkām, kopumā 4040 kvadrātmetru platībā –, nostiprināt šīs tiesības zemesgrāmatā izdevās tikai 2005. gada vasarā.
«Kuldīgas pilsētas pašvaldība ilgi vilcināja tiesas nolēmuma izpildi. Sākumā pašvaldība kavēja dzīvojamās ēkas nodošanu, pēc tam dabā nevarēja atrast 4040 kvadrātmetru. Īpašniecei 1997. gadā īstenībā tika atdota avarējusi dzirnavu ēka, kuras restaurācijai un sakārtošanai bez zemesgrāmatas nostiprināšanas akta nebija iespējams piesaistīt līdzekļus. Šāda iespēja radās vien 2005. gada vasaras vidū, kad beidzot varēja nostiprināt īpašuma tiesības zemesgrāmatā,» Neatkarīgajai stāstīja Vācijā dzīvojošās A. Haitovas pilnvarotā persona Marks Krāmers.
Taču, tiklīdz dzirnavu saimnieki sāk meklēt investorus, pašvaldība nākusi klajā ar ideju – dzirnavas atsavināt.
«Tas notika vien dažus mēnešus pēc tam, kad īpašums tika ierakstīts zemesgrāmatā. Lēmums par atsavināšanas procedūras sākšanu ir nepamatots. Tas nav normāli – atdot objektu avārijas stāvoklī, pieprasīt īsā laikā ieguldīt apmēram miljons latu, jo tik daudz naudas ir aptuveni nepieciešams dzirnavu atjaunošanai, neatstāt laiku šā projekta realizācijai un tad atsavināt,» M. Krāmers bija patiesi sašutis.
Savukārt Kuldīgas domes sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Dambīte-Damberga Neatkarīgajai norādīja, ka Kuldīgas domē nav reģistrēta neviena sūdzība, ka tiktu kavēta dokumentu izsniegšana, kas nepieciešami īpašuma tiesību atjaunošanai. «Ar tiesas spriedumu 1997. gada oktobrī Ariannai Haitovai tiek atjaunotas īpašuma tiesības uz zemi un ēkām (pils dzirnavām), bet tikai 2004. gada februārī domē reģistrēts A. Haitovas pilnvarotās personas iesniegums par zemes īpašumtiesību dokumentu kārtošanu. Pēc mēneša jau tika sagatavots domes zemes komisijas lēmums,» skaidroja I. Dambīte-Damberga.
Savs viedoklis Krāmera kungam ir par 2007. gada 9. janvāra apspriedi ar kultūras ministres H. Demakovas kundzes piedalīšanos: «Kā demokrātiskā valstī, ja vien par tādu valsts augstākās amatpersonas uzskata Latviju, var notikt apspriedes bez visu ieinteresēto personu pieaicināšanas, it sevišķi – īpašnieces pārstāvja un potenciālā pircēja? Varbūt, lai slēptu no H. Demakovas kundzes īsto situāciju, īstos vaininiekus un nomelnotu īpašnieku?
Vairāk nekā dīvains ir arī fakts, ka neviena no personām, kas piedalījās 9. janvāra apspriedē, pirms lēmuma pieņemšanas pat nemēģināja ar mums tikties. Ir pamats uzskatīt, ka informācija, kura bija šo personu rīcībā, bija vienpusīga un izkropļota, pasniegta ar labi saprotamu nolūku. To informāciju, kuru pēdējā gada laikā izplatīja prese un televīzija ar Kuldīgas pašvaldības un E. Zalāna atbalstu un pēc viņa iniciatīvas, citādi, kā par bezkaunīgu apmelošanas kampaņu, nevaru nosaukt.»
Kas vainīgs bēdīgajā īpašuma stāvoklī?
Viņš arī uzskata, ka dzirnavu bēdīgais stāvoklis nav vis īpašnieka, bet gan pašvaldības vaina: «No 1940. līdz 1997. gadam dzirnavas bija valsts un pašvaldības īpašumā. Taču arī pēc 1997. gada tā kavējusi šā īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā. Nevis mēs, bet gan pašvaldība atļāva 200 gadu senajā dzirnavu ēkā nodarboties ar metālapstrādi, kuras radītās vibrācijas izraisīja pamatu plaisāšanu un visu dzirnavu kompleksa novešanu līdz avārijas stāvoklim.» Tajā laikā nevienu no pašvaldības darboņiem šāda situācija nesatrauca.
Kuldīgas dzirnavu īpašniece ar pilnvarotā pārstāvja starpniecību ir maksājusi visus ar īpašumu saistītos nodokļus un sadarbojusies ar divām pašvaldības komercsabiedrībām – Kuldīgas namīpašumi un Kuldīgas pakalpojumu kombinātu. Ar šo uzņēmumu palīdzību tiek kopta dzirnavu apkārtne un iespēju robežās veikti ēkas konservēšanas darbi. Neraugoties uz to, Kuldīgas pašvaldība ir izvirzījusi jautājumu par īpašuma atsavināšanu.
«Kuldīgas pašvaldība vēlas iegūt šo īpašumu, izmantojot valsti. Pieļauju, ka aiz pašvaldības ir personas, kuras ieinteresētas šajā nekustamajā īpašumā un tam nav nekāda sakara ar valsts nozīmes kultūras pieminekļa saglabāšanu,» ar rūgtumu sacīja M. Krāmers.
Ažiotāža atbaida ārzemniekus
M. Krāmers neslēpa, ka par Kuldīgas dzirnavām interesējušies ārvalstu investori, taču, uzzinājuši par sacelto ažiotāžu ap šo īpašumu, atteikušies no idejas atjaunot dzirnavas. Šobrīd Kuldīgas dzirnavu restaurēšanā savus spēkus un līdzekļus gatavs ieguldīt Latvijas uzņēmējs Gunārs Kārkliņš. Viņš vēlas restaurēt vecās ēkas, atjaunot un iedarbināt dzirnavu ratu, lai tas atkal griestos kuldīdzniekiem un pilsētas viesiem par prieku, izveidot atpūtas kompleksu, un no tā tikai Kuldīga iegūs.
Viņš pats ir bijušais kuldīdznieks, uzņēmējs ar pieredzi restaurācijas darbos, viņš aplēsis, ka dzirnavu atjaunošana prasītu aptuveni vienu miljonu latu.
«Es neceru uz ātru atmaksāšanos, jo to nepērku peļņai, bet gan to atjaunošanu uzskatu par savu pienākumu pret Kuldīgu, jo pats esmu dzimis un audzis Kuldīgā. Ap šo īpašumu saceltā ažiotāža un notiekošais neļauj pēc iespējas ātrāk sākt dzirnavu restaurāciju un savu plānu īstenošanu. Kuldīgas domes rīcība liek apšaubīt viņu patieso vēlmi – redzēt šo īpašumu sakārtotu. Visticamāk, Kuldīgas pilsētas domes priekšsēdētājam Edgaram Zalānam ir citas intereses,» Neatkarīgajai sacīja G. Kārkliņš un piebilda, ka arī valstij un to pārstāvošām personām ir jāievēro pašas valsts izdotie likumi, nevis tie jāpārkāpj, kā viņš to saskata šajā konkrētajā gadījumā.
Kuldīgā daudz nesakoptu īpašumu
Kuldīgas pilsētas pašvaldībai trūkst naudas savu esošo īpašumu apsaimniekošanai – kur tā dabūs naudu, lai saglābtu brūkošās pils dzirnavas un izveidotu tās par sabiedrisku un kultūras centru, G. Kārkliņš ir nesaprašanā. Tur ir nepieciešami lieli finansiālie līdzekļi – nauda projektēšanai, restaurācijai un apsaimniekošanai. Pašvaldībai nav tādu līdzekļu – joprojām skolas gaida rindā uz remontiem, bērnudārzos grupiņu telpu remonts gaida uz atsaucīgiem vecākiem, ietves pie bērnudārzu ieejām un pie bērnu un jauniešu centra joprojām ir bedrainas un lietus laikā bērniem un viņu vecākiem grūti pārvarāmas. Daudzas ielas ziemas garajos tumšajos vakaros joprojām ir neapgaismotas. Ielas un it īpaši iebrauktuves domes īpašumā esošajos daudzdzīvokļu māju pagalmos ir katastrofālā stāvoklī – tām nekad nav naudas, stāstīja G. Kārkliņš, kurš pats ir ilgus gadus dzīvojis Kuldīgā.
«Valsts nozīmes mākslas piemineklis – Sv. Pētera kapličas zvanu tornis – stāv daudzdzīvokļu mājas pagalmā nesakopts un neapgaismots, un tas maz kādu interesē. Tas pats ir attiecināms uz ļoti skaisto, bet nesakopto domes īpašuma ēku Alekšupītes krastā (Skolas ielā 2) – upītes ūdeņi sūcas pagrabā un bojā pamatus. Ēkā neviens nedzīvo, tā netiek apkurināta un lēnām iet postā. Vēl viens piemineklis – koka lāde joprojām atrodas bēdīgā pamestā stāvoklī kādā nolaistā kāpņu telpā Baznīcas ielā 17, kur pastāvīgi tiek vesti tūristi, un ikvienam tad top skaidra attieksme, kāda valda pret kultūrvēsturisko mantojumu šajā pilsētā,» norādīja G. Kārkliņš.
«Pašvaldībai ir, kur ieguldīt līdzekļus. Sen neremontēta ar birstošu fasādi un brūkošiem pamatiem ir pašvaldības galvenā mītne – kultūrvēsturiskais piemineklis Kuldīgas rātsnams. Viss tas ir nožēlojami un tikai pierāda, kāda ir īstā šīs mazpilsētas pašvaldības attieksme pret savu pilsētu,» piebilda M. Krāmers.
Arī Kuldīgas dome atzīst, ka pils dzirnavas nav vienīgais īpašums, kas, pēc domes domām, netiek pienācīgi apsaimniekots, tomēr nevienu citu īpašumu negatavojas atsavināt.
Bēdīgi slavenas esot arī uzņēmēja, rīdzinieka Uģa Tabora aktivitātes Kuldīgā, nevienā no pilsētas centrā iegādātajiem viņa īpašumiem – vecajā slimnīcā un namos Baznīcas ielā 20 un Kalna ielā 22 – nav sākti reāli atjaunošanas darbi. Šīs ēkas bojājot pilsētas izskatu.
«Diemžēl pašvaldībai ir maz iespēju piespiest sakārtot īpašumus. Attiecībā uz veco slimnīcu domei nav atpakaļpirkuma tiesību, bet paredzēts sods par līguma nepildīšanu. To U. Tabors nemaksā, tādēļ dome tiesā iesniegusi prasību par 1350 latu piedziņu. Par Baznīcas ielas 20. un Kalna ielas 22. namu dome vēlējās izmantot atpakaļpirkuma tiesības, savukārt uzņēmējs pašvaldību apsteidza, pa daļām tos pārdodot pats saviem uzņēmumiem, liedzot domei arī pirmpirkuma tiesības. U. Tabors, protams, nav vienīgais, kas īpašumu nopircis un neko nedara vai pārdod tālāk,» stāstīja I. Dambīte-Damberga. Pašvaldības īpašuma izsoles noteikumus nav izpildījis arī Aleksejs Jeļins, kurš iegādājies namu Kalna ielā 8a, kā arī Meinards Mētelis, kurš ir saimnieks namam Ventspils ielā 11.
Naudas summas neatklāj
To, cik daudz naudas Kuldīgas dome ik gadu tērē valsts nozīmes kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai, domes speciālisti Neatkarīgajai neatklāja, norādot vien, ka kopš 2001. gada pašvaldība, mērķtiecīgi piesaistot Valsts investīciju programmas naudu, īstenojusi vecpilsētas labiekārtojuma projektus: rekonstruēta un labiekārtota gājēju iela – Liepājas iela – un vecais Rātslaukums. Autentisks bruģa klājums atjaunots 1905. gada un Raiņa ielā, izbūvēta lietusūdens kanalizācija un rekonstruēts segums Pētera un Ventspils ielu posmam, izstrādāts detaļplānojums Torņa ielas kvartālam, iztīrītas vecās pils velves Pils parkā, ierīkots apgaismojums Skolas, Upes un Pils ielā, atjaunoti vēsturiskie brīvkrāni vecpilsētā. Savukārt šovasar saskaņā ar domes sniegto informāciju sāksies Kuldīgas vēsturiskā tilta rekonstrukcijas darbi. Šim mērķim pašvaldība piesaistījusi Eiropas Reģionālās attīstības fonda projekta naudu – 1,3 miljonus latu –, no kuriem 75% ir fonda nauda, 15% valsts un 10% pašvaldības finansējums.
Vai rats griezīsies?
Kuldīgā daudz kas ir atkarīgs no uzņēmīgiem cilvēkiem un attīstītājiem, godprātīgiem īpašniekiem un viņu sadarbības ar pilsētas domi. Viens no domes uzdevumiem ir uzņēmējdarbības atbalstīšana. Domei jācenšas piesaistīt uzņēmīgus cilvēkus un finanses Kuldīgai. Kāpēc šoreiz tiek likti šķēršļi – ja jaunais pils dzirnavu saimnieks vēlas sakopt šo īpašumu, kas atrodas pašā vecpilsētas sirdī?