T 21.10.2020.

Puskaraļvalsti par desmaizīti!

Salātlapiņas vilinājums?

FOTO: Baiba Aprāne/Apollo

Janvāris ir drūms mēnesis. Pienācis laiks īstenot visas Jaungada apņemšanās. Un pērnā gada beidzamajās dienās šampanieša narkozē un mūžīgo svētku gaisotnē atkal esam apņēmušies sazin ko! Vai tiešām cerējām, ka ķirbis pēc divpadsmitiem var pārvērsties par Pelnrušķīti (vai kā tur tajā pasakā bija)?!

Kurš «norausies» pirmais?

Laimīgais jaunais gads ir pienācis. To gan varētu arī aizmirst, jo viss taču rit savu gaitu, ja vien... Ja vien ne tās Jaungada apņemšanās! Esam tak lieli cilvēki un zinām, ka visprātīgākā apņemšanās būtu — neko neapņemties un neko neapsolīt ne sev, ne citiem, ne pasaulei. Bet nē — atkal esam domās, vai, vēl ļaunāk, skaļi pateikuši veselu kaudzi pārspīlējumu. Un tagad, protams, kauns to visu nedarīt... Lai gan, ja atklāti, man liekas, ka jau tagad to vien darām, kā paslepus lūram cits uz citu un ceram — kāds norausies pirmais. Tā parasti ir kā starta zīme pārējiem atsākt normālu dzīvi!

Bet pagaidām — nekā. Kurš gan nezina populārākās apņemšanās — novājēšu, pievērsīšos veselīgam dzīvesveidam, atsākšu sportot, mācīšos valodas, atmetīšu dzeršanu un smēķēšanu...

Janvārī sporta klubi ir pārpildīti, baseinos viss ūdens ir izspiests ārā — vecā labā Arhimeda likums, lielveikalos sapūst kūkas, bet pēdējo selerijas kātiņu ļaudis ar fanātisku spīdumu acīs — es gan teiktu, ka tas ir gluži kā badīgums — rauj cits citam ārā no rokām, valodu klasēs aptrūkstas krēslu, cilvēki ir ar mieru sēdēt uz grīdas, bet kronis visam ir rīti... Katrs taču ir dzirdējis, kā no rītiem dun zeme, vai ne? Tie ir cilvēku tūkstoši, kas apņēmušies no rītiem skriet krosu!

Tad kāpēc janvāris tomēr ir drūms mēnesis? Tāpēc, ka gaisā ir jūtama drūma nolemtība. Pamēģini vienā naktī no normāla tusētāja pārvērsties par supervaroni!!! Jau pamēģināji? Spāņu valoda astoņos no rīta, klasiskās mūzikas koncerti vakaros, nevienas cigaretes, nekādu dzērienu un tukšs ledusskapis? Kopš 1. janvāra?

Ak, Dievs... Es tevi saprotu.

Tu saki, tu nepadosies?

Nu, vēlu veiksmi. Nē, nē, ko tu, ar mani viss ir kārtībā, es neesmu skumja, man ir lielisks garastāvoklis! Šorīt jau divas reizes pavingroju un jau trīs reizes nepaēdu neko garšīgu un jau esmu aizmirsusi, kā garšo vīns. Tici man, vēl pāris nedēļu, un es būšu svētā!

...Hmm, tomēr neticu, ka svētie jūtas tik slikti un nomākti... Un patiesībā mans garastāvoklis ir štruntīgs, bet to jau es nevienam neteikšu! Jo arī visi pārējie vēl tēlo supervaroņus!

...Ja tā pavisam godīgi, man šķiet, ka lielākā daļa no mums jau lēni gatavojas atmest visam ar roku, tikai neviens vēl nevar saprast, kā lai to izdara, nezaudējot cieņu savās un citu acīs...

Nu ļoti gribas atpakaļ normālā dzīvē... Bet varbūt šis ir tikai tāds vājuma mirklis, kuru šogad beidzot izdosies pārvarēt?