Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tā kā persiešu kaķis Jānis Pūpols mīt dziedātājas Ievas Akurateres ģimenē un pierādījis arī savu māksliniecisko talantu, godam atainojot kaķa lomu kinofilmā "Ūdensbumba resnajam runcim", slavenība nolēma par saviem talantiem un dzīves gājumu pastāstīt pats, iesaistot tekstā vien ilustrācijai dažu piederīgo un draugu citātus.
Kaķis ar uzvārdu
Un, lūk, Jāņa Pūpola stāsts: "Sākšu no sākuma. Saimniece Ieva Akuratere un viņas dēls Matīss paņēma mani, kad biju pavisam mazs pūkains kamoliņš. Viņi atbrauca pakaļ ar mašīnu un, tikko mani ieraudzīja sēžam dīvāna stūrī un laimīgi smaidām, uzreiz saprata: mēs esam viens otram radīti. Tā sākās mūsu laimīgās dienas, kuras turpinās nu jau astoņus gadus.
Viņi nolēma man dot ne vien kārtīgu latviešu vārdu – Jānis, bet arī uzvārdu. Tā kā esmu pavasara bērns, kad daba mostas jaunai dzīvei un, saimnieces vārdiem runājot, biju apaļš kā pūpols, iemantoju uzvārdu Pūpols. Varu piebilst, ka mans sugas brālis – otrs persiešu runcītis – saucas Dāvis Vilks. Par vārdu man nav ko teikt, īsts latviešu vārds, tāpat kā man. Bet tas joks slēpjas uzvārdā. Raugi, saimnieki, redzēdami, ka Dāvis pēc rakstura ir pabailīgs, nolēma viņam piešķirt drosmi, nosaucot to par Vilku.
Par talantu. Teikšu bez lielīšanās, ka manai lomai filmā ļoti noderēja gadiem izkoptā prasme vingrot un lēkt līdzi Matīsam. Vienīgi viņš piepalīdzēja man uztikt uz kāda paaugstāka plaukta. Manu organismu norūdīja arī mīļākā rotaļa kopš bērnības: Matīss iesien garā diegā podziņu un ar to skraida pa istabām, bet es, lielā aizrautībā ķepas mētādams, diedziņu tvarstu. Un, kaut arī Matīss jau ir liels – viņam ir 24 gadi, šī rotaļa tomēr pat viņu aizrauj, ko neteiksi!
Ceļš uz slavu
Tiktāl par spējām. Bet kā mani izvēlējās par kinozvaigzni un kā klājās filmēšanās laukumā? Vienudien šīs filmas mākslinieks Matīsa drauga Austra tēvs Ivars Mailītis bija atbraucis uz mūsu vasarnīcu Apšuciemā. Un tā nu sagadījās, ka gluži tajā brīdī mani pārņēma trakulīgs garastāvoklis. It kā telepātiski paredzēdams lomas piedāvājumu, sāku pēkšņi Austra tēva priekšā visādi izlocīties, izlēkāties un skriet mežonīgā aizrautībā augšā, lejā pa stalto priežu stumbriem. Un viņš nolēma, ka es būtu ideāli piemērots tai lomai. Un tā es katru dienu ar Matīsu tiku ar mašīnu vadāts no vasarnīcas uz filmēšanas vietu turp un atpakaļ. Saimniece uzskata, ka uzvedos perfekti, – filmēšanas laukumā Matīsa vadībā precīzi atkārtoju komandas un nopelnīju ģimenei Ls 25 lielu honorāru. Toties filmas režisors Varis Brasla par mani nezin kāpēc tik cildinoši neizsakās. Lūk, viņa komentārs: "Jāni Pūpolu izvēlējāmies, jo bija nepieciešams mājas minka ar izteiksmīgu sejiņu. Runcis filmējoties pilnībā attaisnoja teicienu – kaķis staigā, kur pašam patīk. Ja blakus bija Matīss, kaķītis centās pēc labākās sirdsapziņas. Taču, ja paši mēģinājām ar viņu parunāt par spēlēšanas tehniku, četrkājainais aktieris neņēma mūs galvā. Laikam uzskatīja par tukšu vietu. Tādēļ uzmanības piesaistīšanai aiz kadra kustinājām zariņus. Ainā, kur mincim jāsabīstas, iepriekš aizrunājām vietējo lielu, melnu suni. To nolikām Jānim Pūpolam deguna priekšā. Bet nekā! Nobijās suns!"
Šeit gribu iestarpināt saimnieces piebildi par manu drošsirdību: "Suņi baidās no Jāņa! Viņš tikai paskatās uz tiem ar nesatricināmu lepnumu un dzīvnieki aizmūk. Turklāt, neskatoties uz to, ka mūsu runcis ir dižciltīgas šķirnes kaķis, viņš ir mudīgs uz medībām. Kad vasarās dzīvojam laukos, mīlulis lepni nes rādīt samedīto. Trofejas viņš saliek rindā iepretī namdurvīm. Tāda laikam ir katra kaķīša daba! Lielākais viņa drosmes apliecinājums bija, kad, mūs sargādams, Jānis visu nakti nosēdēja pie neaizslēgtām ārdurvīm un izglāba no milzīgas žurkas. Viņš tai varonīgi uzbruka un pēc sīvas cīņas uzvarēja. To redzēja Dāvis Vilks, kuram dūša galīgi sašļuka. Bailulis metās bēgt, ar pieri ieskrēja sienā un paslēpās zem gultas!"
Par manu tēlojumu vēlas izteikties arī viens no filmas visslavenākajiem aktieriem aligators Čabulītis: "Manuprāt, viņam par pāris ainām ar zvirbuļu trenkāšanu ticis par daudz liels gods. Turklāt runcis minēts filmas nosaukumā, ko neteiksi." Nepievēršot uzmanību Čabulīša vīzdegunīgajam tonim, piekrītu viņam par man paredzētajām ainām. Tiešām smiekls – man iedalīt vien zvirbuļu trenkātāja lomu! Vai nevarēja uzticēt kādu nopietnāku darbību?
Ar sarkano āboliņu vainadziņu
Un tagad par mīlestību, kas vieno mani ar ģimeni. Dodu vārdu saimniecei Ievai Akuraterei: "Jānītis ienesis ģimenē mīļas omulības un savdabīgu laimes sajūtu. To mēs pamanām dzīvnieka klātbūtnē, kad cilvēkam dota iespēja sevi uztvert vairāk kopībā ar visu dzīvo radību."
Es savi šajā ģimenē redzu kā mājas uzmanītāju, notikumu pārraudzītāju un liela morāla atbalsta sniedzēju maniem mīļajiem skumju brīžos. Tad es klusiņām piečāpoju, uzguļos uz krūtīm, nomierinu un izdziedēju noskumušo. Mēdzu arī ierāpties klēpī savējiem, lai mīļi savā valodā parunātos un pieglaustos.
Un kā kulminācija abpusējai mīlestībai ir Jāņi. Tad saimniece nopin pļavu ziedu vainadziņu un uzliek to vieglītēm kā pūciņu starp austiņām. Apkārt sanāk pārējie līgotāji un man tiek dziedātas Līgo dziesmas. Arī tagad, Jāņu priekšvakarā, iztēlē redzu sevi ar sarkano āboliņu vainadziņu stāvam savējo viducī, aplīgotu un laimīgu."