Saldi sāpīgs sentiments

FOTO: AFI

«Lai uzlādētos nākamajām izrādēm, noteikti atvēršu un ielūkošos lielajā kastē, kur glabājas man rakstītās mīlestības vēstules,» smaida aktrise Mirdza Martinsone. Viņai vakar pirmizrāde – Muzikālajā teātrī 7 iestudētas A. R. Gērnija Mīlestības vēstules.

Vienalga dulli

«Šī loma man ir īpaša. Protams, būtu patīkami, ja zāle vienmēr būtu pārpildīta, ja biļetes nevarētu dabūt un visi trauktos uz šo izrādi, bet man šoreiz svarīgāk ir pašai būt šai izrādē – jo man ārkārtīgi patīk šis darbs. Man tas ir mīļš, silts un jauks,» mirkli pirms gaidāmās pirmizrādes atklāj Mirdza Martinsone. Viņas partneris izrādē ir aktieris Juris Kalniņš. Tieši kopā ar viņu šī izrāde pirms

12 gadiem jau spēlēta Dailes teātrī. Arī režisors toreiz bija Pēteris Gaudiņš. «Tolaik bijām jaunāki un akcentus likām citus. Tagad esam vairāk nobrieduši, bet vienalga dulli, un vairāk akcentējam ko citu,» stāsta skatītāju iemīļotā aktrise un secina: Dieviņš debesīs ir un visu redz. «Kad Dailē spēlējām šo izrādi, tā kaut kā dīvaini tika pārtraukta un noņemta no repertuāra – jo it kā salūza dekorācija. Mēs nebijām nospēlējuši pēdējo izrādi, nebijām no tās atvadījušies.» Šoreiz gan Mīlestības vēstules tiks lasītas Muzikālajā teātrī 7. «Citā vietā, citā gaisotnē, ar citiem cilvēkiem. Nu vismaz pagaidām man ir interesanti,» atzīst Mirdza Martinsone.

No puikām armijā

Aktrisei šī loma īpaša arī ar to, ka tajā viņa var pateikt visu, ko šodien grib – par sievietes un vīrieša dzīvi, par jaunietes, jaunas sievietes un arī gados vecākas sievietes emocijām. «Tie ir dzīvi cilvēki – vīrietis un sieviete, no skolas sola līdz sirmam vecumam. Divu stundu laikā. Ar saksofonu [Zintis Žvarts]. Labā nozīmē saldi sāpīgs sentiments. Man tā šodien ārkārtīgi pietrūkst. Man negribas skaļumu, pliku seksu uz skatuves un runas par to. Man gribas jūtas, īstas un patiesas jūtas,» atzīst sievišķīgi šarmantā Mirdza Martinsone.

Mīlestības vēstuļu tēma viņai nudien nav sveša. Tās savā dzīvē viņa saņēmusi tūkstošiem – skolas laikā no skolasbiedriem, tad no puikām, kas aizgāja armijā, tad tās sāka rakstīt pielūdzēji, kad viņa kā jauna aktrisīte ienāca Dailes teātrī. Ļoti daudz vēstuļu rakstīts pēc filmām, sevišķi pēc Mirāžas – no visas bijušās Padomju Savienības. Bet pēc TV seriāla Sirdsmīļā Monika nāca simtiem mīlestības vēstuļu no bērniem. Neticēsiet, bet aktrise tās rūpīgi glabā. «Varbūt kādreiz kādam tas būs interesanti. Tur ir tik humorīgas vēstulītes, tik aizkustinošas lietas man rakstītas...» viņa smaidot stāsta. Ik pa laikam, pārkārtojot skapi, viņa ieskatās savā vēstuļu kastē. Bet šodien, gaidot pirmizrādi, aktrise saka: «Lai uzlādētos izrādēm, es atvēršu to lielo kasti ar tām mīlestības vēstulēm. Tās man dod ļoti pozitīvu lādiņu...«

Ja nobirst asariņa

Pozitīvu lādiņu Mirdzai Martinsonei dod arī mīlestība. Protams, kā ikvienam cilvēkam. «Sievietei vienmēr gribas kaut ko vēl, ka viņa varētu vēl vairāk mīlēt. Esmu tik daudz mīlējusi kino un teātrī, un arī dzīvē, ka reizēm liekas: man ir gana! Taču reizēm liekas, ka man ir par maz, un reizēm atkal – lai visi iet ratā, nu cik var!» viņa koķeti smej un tad vaļsirdīgi runā par sievietes un vīrieša jūtām. «Tās ir tik intīmas un tik saudzējamas... Kad biju jaunos gados, varbūt nepratu saudzēt to, ko man vajadzēja pasaudzēt. Es nezinu... Šai izrādē tagad mēģinu rast šo atbildi.«

Mirdzai Martinsonei vienmēr mākslā bijušas svarīgas attiecības starp vīrieti un sievieti, viņu neinteresē ne pelēkā ikdiena, ne iela, ne melnbaltais stils. Viņa alkst pēc kaut kā romantiska un krāsaina. Mērenība viņu nesaista. «Man vajag, lai mani aizkustina. Varbūt esmu jau ļoti nocietinājusies, bet dažkārt noskatos izrādi, un man nav emociju. Var jau būt, ka tā arī var. Bet, ja asariņa nobirst, tas ir vislabākais variants...»

Ja no tā varētu paēst

Šodien Mirdza Martinsone grib mēreni radoši strādāt, ne vairs tik saspringti kā jaunībā, kad knapi varēja paspēt no vienas vietas uz otru: no kino uz teātri, no teātra uz televīziju, no televīzijas uz radio. «Paldies Dievam, bija mamma un paps, kas audzināja bērnus. Es pat nepamanīju, pa kuru laiku man bērni vispār piedzima... Bet tā nu izveidojies, ka man dzīvē ir tāda profesija, un es cenšos to darīt, cik labi vien varu.»

Aktrise saprot, ka cilvēki zālē nav atnākuši tikai uz viņu skatīties, viņi grib arī ko saņemt. «Protams, pirmās piecas minūtes viņi var mani nopētīt: apskatīt, kāda kleita, kādas kurpes, vai ir vecāka palikusi vai nav... Un tomēr, ja vari skatītājam ko būtisku pateikt, tas ir svētīgi. Ja pēc tam tev nāk klāt uz ielas un tādu paldies saka, un skūpsta rokas – ne vīrieši, bet sievietes –, tad tu saproti, ka nestrādā par velti, lai gan alga ir nožēlojama. Ja varētu no tā paēst, ko cilvēki man saka...» viņa mīļi pasmaida un tad piebilst: «Bet es nesūdzos ne par ko – jo es dzīvoju šeit un šajā laikā, un man jāizdara tas darbs, kas man paredzēts.»

***

Jānis REINIS, aktieris:

– Es ārkārtīgi augstu vērtēju viņu kā aktrisi. Kā partnere viņa ir burvīga, arī principiāla, viņai ir milzīgas darba spējas. Viņa ir no tiem cilvēkiem, par kuriem saka – ar viņu var iet izlūkos un kalnos kāpt. Mirdza nav ļoti atvērta pret visiem, bet, ja viņa kādam dāvā uzticību, tas ir līdz galam un patiesi, no sirds. Par mūsu kopīgo darbu seriālā Sirdsmīļā Monika man palikušas vissiltākās atmiņas. Kādreiz arī satiekamies kādā pasākumā, parunājam par dzīvi, un varu teikt, ka esam jau tā sadzīvojušies, ka saprotam viens otru no pusvārda.

Mirdza Martinsone

- Dailes teātra aktrise (kopš 1971. gada)

- Dzimusi 1951. gada 16. augustā Rīgā

- Beigusi Rīgas 7. vidusskolu (1969), Tautas kinoaktieru studiju (1971), Konservatorijas Teātra fakultāti (Dailes teātra 5. studiju, 1974)

- Viena no pazīstamākajām latviešu kinozvaigznēm. Nozīmīgākās lomas: Nameda (Likteņdzirnas, 1997), Margareta (Apsēstības sindroms, 1993, ASV), Meža māte (Sprīdītis, 1985), Dina (Aveņu vīns, 1984), Keita (Bagātais brālis, nabagais brālis, 1983, Lietuva), Tonija (Nāve zem buras, 1976), lēdija Anna (Robina Huda bultas, 1975), Judīte Žīraka (Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili, 1987), Džinnija (Mirāža, 1983) u. c.

- Precējusies. Divi bērni – meita Madara (20) un dēls Mārtiņš pavasarī beigs 12. klasi Imantas Latviešu ģimnāzijā

- Patīk gudri, maigi, ārēji un iekšēji tīrīgi, aizrautīgi un humora pilni vīrieši

Uz augšu