Amerikāņu zinātnieki pētījuši vairāk nekā 3000 suņu, kas pārstāv 143 sugas, lai beidzot noskaidrotu, kādēļ šo zīdītāju izmēri mēdz tik ļoti atšķirties – no nepilnu kilogramu smagajiem klēpja sunīšiem, līdz sanbernāriem un mastifiem, kas var svērt pat centneru.
Suņu izmērus ietekmē gēni (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šāda izmēru amplitūda citu zīdītāju starpā nav novērojama.
Projekta Džordžija (tā sauca Jūtas universitātes speciālista Gordona Lārka mīluli, pateicoties kuram zinātnieks sācis pētīt suņu DNS) ietvaros izdevies noskaidrot vismaz vienu faktoru, kas ietekmē suņu izmērus. Proti, mazajām sugām novērota DNS ķēdīte, kas nomāc gēna IGF-1 (insulīnlīdzīgais augšanas faktors) izpaušanos, vēstīts žurnālā Science publicētajā pētījumā. "Kaut gan dažādām sugām ir milzīgas atšķirības, IGF-1 spēlējis ļoti svarīgu lomu daudzu mazo sugu evolūcijā, nepārtraukti ietekmējot to ķermeņa izmērus," stāstījis zoologs Karloss Bustamante, kurš bija iesaistīts projektā.
Tiesa, ir arī izņēmumi. Konstatēts, ka šis pundurgēns piemīt arī tādai sugai kā rotveileriem, kurus par augumā maziem nebūt nevar nosaukt. "Acīmredzot viņiem ir citi ģenētiskie mehānismi, kas kontrolē augšanu, un tos mums vēl nāksies atklāt," sacījis G. Lārks. Tomēr pētījums nav devis atbildi uz galveno jautājumu – kādēļ daudzām suņu sugām piemīt šis pundurgēns, bet suņu priekšteči – vilki – gadu gaitā savus izmērus nav mainījuši. Zinātnieki atgādinājuši, ka dažas mazo sugu īpatnības (izmērs, neagresīva uzvedība, gatavība rotaļāties, mīksta spalva) atgādina pieaugušu dzīvnieku mazuļu uzvedību. Dabā novērojams fenomens, ka tāda piemīt arī dzīvniekiem, kas jau sasnieguši dzimumbriedumu – to dēvē par neotēniju. Tad, lūk, izvirzīta hipotēze, ka vilku baros šādiem īpatņiem nav dota iespēja izaugt un nodot tālāk savu ģenētisko informāciju, bet cilvēki, kas pieradinājuši suņus, atļāvuši dzīvot arī mazajiem īpatņiem. Pret šo ideju gan skeptiski izturas vēsturnieki – cilvēkiem, kas pirms 50 000 līdz 10 000 gadiem piejaucēja vilkus, nebūt nebija vajadzīgi klēpja sunīši, bet gan palīgi medībās un sargi.