Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ģirta Muižnieka glezniecība runā pati par sevi, un ir vērts ieklausīties
Līdz janvāra beigām Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Baltajā zālē bija iespējams piedzīvot Ģirta Muižnieka glezniecību dzīvajā, apmeklējot viņa personālizstādi Salut!.
Visi kopā
Mākslinieks, kas lielākoties parakstās ar vārdu Ģirts, plašākam kultūras interesentu un mīļotāju lokam varētu būt pazīstams kā hrestomātiskās, 1988. gadā notikušās sešu mākslinieku izstādes–akcijas Maigās svārstības līdzdalībnieks. Atsevišķiem mākslas zinātniekiem tīk uzsvērt un pat mitoloģizēt šo faktu, tādējādi pierādot attiecīgā laika posma paaudzes it kā īpašāko statusu salīdzinājumā ar šā gadsimta jaunajiem māksliniekiem. Proti, 1990. gadā Latvijas Mākslas akadēmijas absolventi esot pratuši apvienoties radoši mērķtiecīgai idejai, kas ir tieši pretēji mūsdienu "darbos un naudas pelnīšanā nogurušajiem, pragmatiskajiem studentiem".
No vienas puses, šāda aktualizācija un interpretācija ir vietā – nu jau ar laika distanci spējam novērtēt, ka tie mākslinieki, kas studiju laikā apvienojās Maigajās svārstībās, pēcāk izveidojušies par autonomiem, jāsaka – spēcīgiem un ievērības cienīgiem, māksliniekiem, tāpēc projekts vērtējams kā spēcīgs fenomens Latvijas mākslas vēsturē, un tā piesaukšana lieku reizi ir pozitīva. Taču, no otras puses, ir tik daudz kritēriju, kas mudina likt mierā jūsmīgo, didaktisko un ne vienmēr kritisko izteiksmes viedu, kādā par to tiek runāts. Proti, ne vien Ģirts Muižnieks, bet arī citi šā pasākuma biedri intervijās vietumis izteikušies, ka esot aizgājuši savu attīstības ceļu un nekādu īpašu saiti ar jaunības projekta biedriem neizjūtot. Tāpēc, piemēram, Maigo svārstību kambeks* 2002. gadā vairāk bija kā nostalģisks reveranss mākslas mīļotājiem un iespēja redzēt vairāku jau nobriedušo mākslinieku daiļrades piemērus vienuviet, kvalitatīvās, plašās telpās, labā apgaismojumā. Otrkārt, Ģirts Muižnieks piedalījies arī citos hrestomātiskos mākslas pasākumos, piemēram, slavenajā 1984. gada izstādē Daba. Vide. Cilvēks, vai arī 1988. gada Posttradicionālismā – kāpēc gan neaktualizēt viņa vārda sakarā arī tos?
Ģ. M. viens pats
Citiem vārdiem: Ģirts Muižnieks ir pietiekami izcils mākslinieks, lai viņa daiļrades aplūkojums izrietētu no pašas daiļrades.
LNMM Baltās zāles ekspozīcijā bija izstādītas 16 lielformāta gleznas. Materiāls ir eļļa uz audekla, kartona vai koka pamatnes. Aptvertais laikposms – no 1988. līdz pat 2006. gadam. No vienas puses, nepilni desmit gadi ir pietiekams laika sprīdis, lai personālizstādē vienā no lielākajām un prestižākajām izstāžu zālēm būtu iespējams sastapties ar dažādiem mākslinieka daiļrades posmiem, varbūt arī kādiem radošiem meklējumiem vai negaidītām atkāpēm. Šādā ziņā izstāde nesniedz gandarījumu. Lai gan vairāki darbi ir no astoņdesmitajiem gadiem un izvēlētas tādas gleznas, kas parāda to attīstības līniju, kas aizvedusi pie darbiem, datētiem ar 2006. gadu, taču, ja cilvēki sekojuši Ģirta Muižnieka personālizstādēm Rīgas un citās galerijās, kā arī paturējuši acīs dažādos konkursos uzvarējušās vai kopizstādēs pavīdējušās gleznas, tad LNMM personālizstādes ekspozīcija brīžiem varēja šķist diezgan vienmuļa.
Tas, kas noteikti nav neizteiksmīgs, ir Ģirta Muižnieka glezniecība. Ģirts Muižnieks ir izcils mākslinieks. Pamatojums tam nepiedodami triviāls – tas taču acīm redzami! Proti, uzlūkojot Ģirta Muižnieka gleznas dzīvajā, tās tīri intuitīvi piesaista uzmanību, turklāt uzreiz nav iespējams noteikt, kas to piesaistījis – gleznās nav saturīga, vēstoša sižeta; arī glītais, meistarīgais krāsu klājums viens nespētu panākt šādu efektu – ir nācies redzēt pulka citu koloristiski tikpat veiksmīgu mēģinājumu, kuriem trūkst šā uzmanību ne tikai piesaistošā un noturošā spēka.
Šķiet, viena atslēga tomēr varētu būt amata prasmē – spējā darboties ar krāsu. Ģirta Muižnieka gleznas, skatītas no to formālajiem aspektiem, ļoti veiksmīgi apvieno kontrastus: piemēram, biezi krāsu slāņi ir blakus vairākkārtējam lazējumam, plāni pārgleznotu kārtu slīpējumam; indīgi spilgti toņi mijas ar tumšu, dažreiz pat netīru toņu kontrastiem un disonansēm; triepieni, krāsu uzlējumi un notecējumi spēlējas ar līdzās esošajām smalkajām kā pavediens krāsas strūkliņām un to iezīmētajām formām, akcentiem. Gleznas virsmas ir tik pārbagātas ar krāsu vieliskuma izpausmēm, ka to aprakstīt vārdos nav iespējams – kontrastu un saspēļu radītais fenomens jāredz dabā.
Tiesa, formālie manevri būtu salīdzinoši tukši, ja Ģirtam Muižniekam neizdotos gleznās iedzīvināt arī saturisko dimensiju. Te jābilst, ka saturs nav gluži stāstošs, kādu sižetu atklājošs. Jāpieņem paša mākslinieka stāstījums par emocijām, sajūtām un jutekliskām situācijām kā tēmām, kas tiek izspēlētas noteiktās izpausmēs, zīmēs, metaforās jau gleznas plaknē. Proti, skatītājs, visdrīzāk, nepazīs šīs situācijas, jo tās ir notikušas mākslinieka personiskajā dzīvē un telpā un būtībā pat nav svarīgas, taču to radīto emociju klātbūtni, kas iekapsulētas gleznās, nevar nesajust. Šķiet, ka Ģirtam Muižniekam piemīt neapstrīdams talants, jo kā gan citādi noformulēt spēju kontrastu un saskaņas pilnā glezniecības valodā izteikt to – kaut ko, ko cilvēki bieži vien tik labi pārzināmajā runājamā valodā nespēj izteikt?
Asociācijas
Ņemot vērā Ģirta Muižnieka autentisko un vizuāli iespaidīgo rokrakstu, nerodas vēlme salīdzināt viņu ar kādiem citiem māksliniekiem, sākt ķidāt personību vai pamatot viņa vietu mākslas ainā. Ģirta Muižnieka glezniecība runā par sevi, un vērts ieklausīties, kamēr tā dzīva, šeit un tagad notiekoša un nepelējoša kādā privātkolekcionāra seifā.
Taču grūti izvairīties no tīri hipotētiskas parotaļāšanās ar citu ģeniālu mākslinieku uzvārdiem, ar kuriem, cik nu tas ir nolasāms gleznās, Ģirtam Muižniekam būtu kas dalāms attieksmes, izjūtas vai kāda cita intuitīvi sajūtama raksturlieluma ziņā.
Piemēram, vietā, kur atradās Ģirta Muižnieka Forza del destino, 2003. gadā bija novietota Marka Rotko glezna, ar kuras analīzi viena no izstādes kuratorēm centās ilustrēt mākslinieka īpašo rokrakstu – krāsu attiecību veidošanu, to slāņaino, lazējošo, akvarelim līdzīgo klājumu. Tiem, kas nav redzējuši izstādi, jāsaka priekšā: šo raksturojumu tikpat labi varētu attiecināt arī uz Forza del destino.
Šajā pašā vietā – LNMM Baltajā zālē – 2006. gadā noritēja Jāņa Pauļuka simtgades piemiņai veltītā izstāde Saulē. Asociācijas ar Pauļuka daiļradi rosina gan darba nosaukumi (piemeram, Saulē), gan arī paši darbi, piemēram, Tur, vai vēl vairāk: no četriem audekliem savietotā glezna Pludmale, kas māksliniekam ne pārāk tipiskā – ritmizētā, ornamentālā – manierē izspēlē saulainas pludmales un peldētāju ainiņu. Savā attieksmē pret krāsu, faktūru un tēmas risinājumu tas ir tik tuvu Jāņa Pauļuka pludmales, saules un ūdens pelžu attēlojumiem.
Trešā persona, ar kuru nevilšus rodas vēlme sasaistīt Ģirtu Muižnieku, ir Ž. M. Baskiā. Mušas un aborigēnu tēli, kas bija redzami tieši šajā izstādē, ar savu ekspresiju, groteskas un bērnišķīga naivuma sajaukumu ļoti rosina vilkt paralēles ar amerikāņu mākslinieka daiļrades vēlīno posmu.
Šos salīdzinājumus nevajadzētu uztvert par labu vai sliktu kādam māksliniekam. Runa nav arī par ietekmēm, bet par prieku atrast līdzības lielu mākslinieku daiļradē, kas varbūt pat ir skaidrojamas ar tādiem noslēpumainiem jēdzieniem kā mākslas griba, laikmeta gars, iejušanās un pasaules redzējums.
..un komentāri
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jāizsaka varbūt pat smieklīgs mudinājums, kas īpaši attiektos uz muzejiem un citām publiski pieejamām mākslas krātuvēm: steidzami iepirkt mākslas darbus! Gan Ģirta Muižnieka gleznas, lai izstādē būtu pārstāvēti arī darbi, tapuši uz metāla; darbi, kas raksturotu citus, ne tikai 1988.–1990. un 2006. gada posmu mākslinieka daiļradē, gan arī citu attiecīgās paaudzes mākslinieku veikumu. Latvijā faktiski nav mākslas tirgus, starptautiskie kontakti gleznu pirkšanas un pārdošanas jomā ir salīdzinoši kusli, tāpēc varbūt būtu lietderīgi izmantot mirkli un iegūt valsts īpašumā vērā ņemamu kolekciju. Latvijā ir virkne izcilu mākslinieku, kam top lieliski darbi. Vienīgi mārketinga un menedžmenta trūkums ļauj mums vēl skatīt šeit tādus talantus kā Ģirts Muižnieks un, iespējams, nopirkt kādu gleznu no viņu darbnīcām. n
* To come back – angļu valodā: nākt atpakaļ, atgriezties.