Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/9039609t1hc32b.jpg)
Pēdējos gados arvien vairāk cilvēku izvēlas kļūt par darba devējiem paši sev jeb par pašnodarbinātām personām. Daudzi tā rīkojas personīgā izdevīguma vārdā, jo pašnodarbinātība ir iespēja kļūt par «sevis saimniekiem», samazināt nodokļu slogu un strādāt nevis tik, cik kāds liek, bet cik paši grib.
Vienlaikus ir situācijas, ka par pašnodarbinātajiem, pakļaujoties darba devēja spiedienam, kļūst līdzšinējie darbinieki, jo darba devējs sadomājis uz viņu rēķina ietaupīt, samazinot savu nodokļu slogu.
Pašnodarbināts pret savu gribu
Pašnodarbinātība regulāri tiek popularizēta, izmantojot šim nolūkam pieejamo Eiropas Sociālā fonda naudu. Teju ik nedēļu notiek lekcijas un semināri dažādās Latvijas pilsētās un pagastos. Apmācībās cilvēkus mudina sasparoties un izmantot pašnodarbinātību kā formu sava biznesa sākšanai. Strādāt pašnodarbinātā statusā tiešām ir izdevīgi dažādu profesiju pārstāvjiem, piemēram, galdniekiem, amatniekiem, frizieriem, juristiem, ārstiem, veterināriem, jo tas dod iespēju pašiem saimniekot, pieņemt pasūtījumus un maksāt nodokļus, nerēķinoties ar darba devēja «jumtu», kas nosmeļ daļu peļņas. Pašnodarbinātība ir ļoti izplatīta, piemēram, tulkošanas speciālistu vidē. «Tulkiem un tulkotājiem pašnodarbinātība ir normāla darba forma. Tā šīs profesijas pārstāvji mēdz strādāt visā pasaulē,» saka Latvijas Tulku un tulkotāju asociācijas vadītāja Jana Paegle. Tulki ir nepieciešami konkrētiem projektiem, un, ja «visi uzņēmumi sāks tulkus pieņemt pastāvīgā darbā, tie vienkārši bankrotēs».
Pērn valstī pašnodarbināto skaits tuvojās 40 000. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks Egils Baldzēns gan uzskata, ka ne visi pašnodarbinātie par tādiem kļūst, personīgā izdevīguma vadīti. «Arodbiedrībai ir ziņas par daudziem gadījumiem, kad strādāt pašnodarbinātā statusā darbiniekus piespiež darba devēji. Uzņēmumi šādi sevi atvieglo no nodokļu sloga, uzkraujot visas izmaksas strādājošajam,» stāsta E. Baldzēns.
Pats atbild par darba drošību
Pašnodarbinātības uzspiešanā uzņēmēji saskata sava veida alternatīvu, kad valstī pastiprināti cīnās pret «aplokšņu algām». Protams, «piespiešana» ir slidens jēdziens, jo reģistrēties par pašnodarbināto Valsts ieņēmumu dienestā darba devēji nevienu, važās saslēgtu, nestiepj. Drīzāk piekopj šantāžu. Esošajam darbiniekam piedāvā atteikties no darba līguma, tā vietā kļūstot pašnodarbinātam, citādi sola atlaist. Vai arī vispār nepieņem darbā, ja cilvēks nav gatavs pieņemt pašnodarbinātības nosacījumu.
Iebilst pret pašnodarbinātības uzspiešanu nav viegli, tomēr daži uzdrošinās. Pirms trim gadiem SIA «Jelgavas autobusu parks» pašnodarbinātie autobusu šoferi, pieprasot viņus pieņemt darbā, pat sarīkoja streiku – kādā otrdienas rītā ap septiņdesmit dumpīgu šoferu atteicās ierūcināt busiņu motorus. Pieturās velti gaidošie ķīlnieki pasažieri nokavēja darbu, bet autobusu vadītājiem izdevās panākt solījumu par «pakāpenisku pāreju uz darba līgumu attiecībām». Šobrīd pāriet uz pašnodarbinātības statusu piedāvā arī Latvijas Nacionālās operas orķestrantiem, kuri cīnās par algu paaugstināšanu. Pašnodarbināto kārtā ar operu jau sadarbojas garderobisti, kuriem, kā skaidro operas vadība, ir pārāk neregulārs darba laiks, lai slēgtu darba līgumu.
Pašnodarbinātību plaši izmanto arī mežistrādes uzņēmumos, kur tas darba devējiem izdevīgi vēl kāda faktora dēļ – likums noteic, ka šāds strādnieks pats atbild par darba drošību. Ja notiek nelaime, ārstēšanās izdevumi jārod savā kabatā. Kad pirms pāris gadiem kokapstrādes uzņēmumā Kalnciemā notika smags nelaimes gadījums, ripzāģim savainojot 50 gadu vecu vīrieti, Valsts darba inspekcija notikušo neizmeklēja, jo pašnodarbināto lietās tai nav pamata iejaukties. Ja vīrietis būtu darbinieks, iespējams, varētu no uzņēmuma pieprasīt kompensāciju.
Atmet ieceri par pašnodarbinātību
Kluba «Četri balti krekli» vadība pirms kāda laika nopietni apsvērusi ieviest uzņēmumā pašnodarbinātību. Tomēr, izvērtējot visus par un pret, nolēmusi – nē. Nav vērts riskēt. «Tie līdzekļi, kurus šādi varētu ietaupīt, nav samērojami ar to, ko zaudēsim, ja no mums tādēļ sāks aiziet darbinieki,» saka uzņēmuma direktors Ainārs Tamisārs. Viņš rēķina – maksājot algu, nodokļos darba devējam un darbiniekam aiziet vismaz 50 procentu no kopējās summas. Ja strādājošie reģistrētos kā pašnodarbinātie, savi 25 procenti ietaupītos. Tomēr darbinieki, kuriem ierosināts kļūt par pašnodarbinātajiem, šo ideju uztvēruši vēsi. Viņu attieksme ņemta vērā. «Tas, par ko agrāk lasījām tikai grāmatās un domājām: nē, tā nevar būt, – šodien piepildās dzīvē. Cilvēkiem arvien svarīgākas kļūst sociālās garantijas. Zinot, cik grūti atrast labus darbiniekus, mēs nevaram atļauties ar tām riskēt,» stāsta A. Tamisārs.
Turklāt ieviest pašnodarbinātību nav nemaz tik vienkārši: pastāv dažādi valsts institūciju izdoti noteikumi, kuros pašnodarbinātais nemaz nevarētu iekļauties. Piemēram, kaut vai atbildība par kasi. No pašnodarbinātā būtu grūti pieprasīt ievērot iekšējās kārtības noteikumus, neizpaust komercnoslēpumus un nevarētu piešķirt veselības apdrošināšanu. «Ir vesela virkne lietu, par kurām būtu atsevišķi jārūpējas, jāalgo juristi un grāmatveži, tur arī ietaupījums no nodokļiem aizietu,» piebilst A. Tamisārs.
,
Kādas priekšrocības var sagaidīt un ar kādiem trūkumiem jārēķinās, kļūstot par pašnodarbināto? Pirmkārt, var ietaupīt uz nodokļu rēķina. Vismaz teorētiski. Sociālais nodoklis pašnodarbinātajam ir 29,95 procenti, tātad mazāks nekā likme darbiniekiem – 33,09 procenti no algas. Tiesa, pastāv būtiska atšķirība. Darbiniekiem lielāko sociālā nodokļa daļu – gandrīz 25 procentus – maksā darba devējs, no darbinieka algas atvelk tikai 9 nodokļa procentus. Pašnodarbinātajam visa nodokļa summa jāsedz pašam.
Pašnodarbinātie bauda kādu citu privilēģiju, kuras nav darbiniekiem. Var paši izvēlēties, cik naudas atdot sociālajā nodoklī. Ja mēneša ienākums nepārsniedz 150 latu, nodokli var nemaksāt vispār. Ja saņem vairāk, nodoklis obligāti jāpiemēro vismaz 150 latiem. Maksāt vai nemaksāt arī par pārējo ienākuma daļu – to izlemj pats pašnodarbinātais. Piemēram, mēnesī saņemot 1000 latu, minimālā summa, kas jāmaksā sociālajā nodoklī, ir 45 lati. Salīdzinājumam – ar tādu pašu algu strādājot kā darbiniekam, nodoklī neizbēgami jāšķiras no nepilniem 90 latiem. Pašnodarbinātā maks it kā ir par nepilniem 50 latiem pilnāks, taču tīksmināties par to var vien tad, ja cilvēkam vienaldzīgas sociālās garantijas. Darbinieks ar tūkstoš latu algu, kuram no tās atvelk 90 latu, tiek apdrošināts par lielāku summu nekā pašnodarbinātais, kurš sociālajā nodoklī samaksā kaut vai maksimālos 300 latus. Jo pašnodarbinātajam jāmaksā arī daļa, kuru darbinieka vietā sedz darba devējs.
Dažkārt, uztiepjot pašnodarbinātību, uzņēmēji mēdz iekārdināt ar lielāku samaksu par padarīto darbu. To viņi var atļauties, ietaupot uz sociālā nodokļa rēķina un reāli izdodot mazāk naudas nekā iepriekš darbinieka – darba devēja attiecībās.
Neatkarīgi no tā, cik nomaksāts sociālajā nodoklī, pašnodarbinātajam nav tiesību uz bezdarbnieka pabalstu. Pašnodarbinātais var «piešķirt» sev atvaļinājumu, taču, pats «būdams sev firma», par to pats arī maksā. Pašnodarbinātais var saņemt slimības pabalstu, taču tikai sākot ar piecpadsmito dienu, kopš sasirdzis. Darbiniekam šādā situācijā pabalstu pirmās četrpadsmit dienas maksā darba devējs, pēc tam Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra.
Pašanodarbinātajiem ir samērā plašas iespējas variēt iedzīvotāju ienākuma nodokļa apmēru. Nodokļa likme pašnodarbinātajam ir 25 procenti, no 2008. gada to plānots samazināt līdz 15 procentiem, taču likums ļauj uzrādīt attaisnotos izdevumus saimnieciskajai darbībai, uz kuru rēķina ar nodokli apliekamā summa sarūk. Mākleri, kas darbojas nekustamā īpašuma tirdzniecības uzņēmuma «Latio», strādā pašnodarbināto statusā. Kā stāsta uzņēmuma finanšu direktore Irita Cimdare, ar saimniecisko darbību saistīto izdevumu sarakstā mākleriem mēdz būt izdevumi auto degvielai, telefona rēķinam, automašīnas remontam, sludinājumu ievietošanai portālos un avīzēs, digitālā fotoaparāta iegādei, datorprogrammām, kursiem un mācībām.
Izdevumu uzskaitījumā ir arī viltīga ailīte – «citi izdevumi». Likums precīzi nenoteic, ko zem šīm izmaksām drīkst ietilpināt. Tādēļ pašnodarbinātais tur var pievienot čekus par visu, ko vien Ieņēmumu dienestam, ja tas veiks pārbaudi, spēs pamatot kā profesionālai darbībai nepieciešamu. Piemēram, apģērba iegāde, biznesa pusdienas, kvadrātmetru īre birojam paša dzīvoklī. I. Cimdare gan uzsver, ka pārlieku dedzīgi centieni «atrast», uzrādīt un noformulēt dažnedažādus izdevumus, lai samazinātu ienākumu nodokli, ir laikietilpīgi un nez vai atmaksājas.