Lai nenāktos šķirties no žultspūšļa

— Kāda loma cilvēka organismā ir žultspūslim?

— Žultspūslī veidojas žultsskābes, kas piedalās gremošanā, veicinot gremošanas procesu tievajās zarnās. Žultspūslis ir koncentrētas žults rezervuārs. Ne visiem cilvēkiem žults sastāvs ir vienāds. Daļai tā ir litogēna (burtiski tulkojot — akmeņus radoša), daļai — nav tik litogēna. Ja žults ir litogēna, tā ir biezāka, un tajā sāk izgulsnēties holesterīna žultsskābes kristāli, kas veicina žultsakmeņu veidošanos. Žultsakmeņu pamatā būtībā ir holesterīns. Tas veidojas aknās no vielām, ko mēs uzņemam ar uzturu, visvairāk — no piena taukiem. Holesterīns nav nevajadzīgs. Normālos apstākļos tas piedalās, piemēram, hormonu sintēzē. Bet, ja holesterīna ir par daudz, tad tas veicina aterosklerozes attīstību un sekmē litogēnas žults veidošanos, kas tālāk var novest pie žultsakmeņiem.

— Kādi faktori veicina žultsakmeņu rašanos?

— Neregulāra ēšana, adipozitāte jeb aptaukošanās, sēdošs dzīvesveids, aizcietējumi, saaugumi vēdera dobumā, hormonāli traucējumi, grūtniecības (tai skaitā arī tās, kas beigušās ar abortu) — tas viss veicina žultsakmeņu veidošanos, jo žultspūslī rodas žults sastrēgums. Pēdējā laikā ļoti daudzas jaunas sievietes lieto hormonālos kontracepcijas līdzekļus. Agrāk šādu medikamentu anotācijās nereti bija norādīts, ka tie var veicināt žultsakmeņu rašanos vai sastrēguma veidošanos žultsceļos, tāpēc periodiski jāpārbauda žultsceļi un jālieto žultsdzinēji. Tagad anotācijās par to bieži nekas nav minēts.

— Kādas pazīmes liek domāt, ka cilvēkam veidojas žultsakmeņi?

— Vispirms par sastrēgumu žultsceļos liecina tas, ka cilvēks pēc ēšanas jūt smagumu, diskomforta sajūtu labajā paribē, kādreiz var būt rūgtums mutē. Ja ir tādi žultsakmeņi, kas rada klīniskas izpausmes, tad cilvēks sūdzas par sāpēm labajā paribē, tās izstaro uz kreiso paribi, labo lāpstiņu, labo plecu, šīs sāpes var norisināties lēkmju veidā, tās visbiežāk sākas naktī, nereti — pēc sātīgām vakariņām. Sāpes parasti pavada slikta dūša, var būt vemšana vai vemšana ar žulti, arī šķidra vēdera izeja, kas liecina par aizkuņģa dziedzera kairinājumu. Sāpju lēkmes visbiežāk ir saistītas ar sīku žultsakmeņu migrēšanu — pārvietošanos no žultspūšļa kopējā žultsvadā. Žults veidojas aknās, tālāk tā aizplūst pa diviem aknu žultsvadiem kopējā žultsvadā, kas atveras divpadsmitpirkstu zarnas lejupejošā daļā, tā sauktajā papillā jeb lielajā kārpiņā. Turpat atveras arī aizkuņģa dziedzera izvads. Kopējā žultsvada diametrs ir apmēram 6–7 mm. Ja migrējošie akmentiņi iesprūst, žults izdale ir traucēta, tā vairs nevar noplūst uz divpadsmitpirkstu zarnu, cilvēkam ir sāpes, jo paplašinās kopējais žultsvads, rodas žults sastrēgums un parādās ādas dzelte, izkārnījumi ir gaišā krāsā, bet urīns — tumšs. Ja bijusi šāda lēkme, noteikti jāiet pie ārsta.

— Vai lielie žultsakmeņi ir mazāk bīstami, un kādos gadījumos ir runa par žultspūšļa operāciju?

— Konsultējot pacientus, nereti sastopos ar situāciju, kad cilvēkam ir izoperēts žultspūslis ar tā sauktajiem mēmajiem akmeņiem. Jāoperē ir tikai tad, ja ir ne vien žultsakmeņi, bet arī žultspūšļa iekaisums — holecistīts. Tas atšķiras no žultsakmeņu slimības, kad ir akmeņi, bet nav iekaisuma. Operēt iesaka arī ļoti lielus žultsakmeņus — ja akmens diametrs ir lielāks par 2,5 cm, tas, nospiežot žultspūšļa sieniņu, varētu radīt izgulējumu un izraisīt sieniņas plīsumu. Gadās, ka cilvēkam ir žultsakmens 1,5 cm diametrā, viņš ar to dzīvo piecus vai desmit gadus, bet tad akmeni konstatē ultrasonoskopijā un cilvēku sūta operēties, bet pēc operācijas kļūst sliktāk, un izrādās, ka viņam, piemēram, ir divpadsmitpirkstu zarnas čūla — un tieši šī čūla, nevis žultsakmens, tad arī rada sūdzības. Tāpēc varu teikt: ja jums ir kaut kāda diskomforta sajūta, bet nav izteiktu sāpju lēkmju un jums iesaka operēt žultspūsli, pirms tam noteikti konsultējieties ar kvalificētu gastroenterologu. Varbūt šī operācija, ko sauc par holecistektomiju, nav vajadzīga, bet pietiek pareizi un regulāri ēst, lietot žultsdzinējus un novērot, vai neveidojas sīki žultsakmeņi. Bīstamāki ir tie žultsakmeņi, kas atrodas žultspūšļa kakliņā vai pie paša izvada, tie var kustēties, traucēt žults izdali, izraisīt žultspūšļa palielināšanos un sāpju lēkmes, pat ja tie ir pietiekami lieli, lai neiekļūtu kopējā žultsvadā. Šādi akmeņi arī ir jāoperē.

— Vai sāpes labajā paribē vienmēr saistītas tieši ar žultsceļu kaitēm?

— Ne vienmēr. Tas var būt gan divpadsmitpirkstu zarnas iekaisums vai čūla, mugurkaulāja osteohondroze, deformējoša spondiloze, arī herpes zoster vīrusu infekcija, pat lauztas ribas. Cilvēks pats to nevar izvērtēt, reizēm arī ārsts uzreiz nespēj noteikt diagnozi.

Pēdējā laikā, pilnveidojoties ultrasonoskopijas aparatūrai, biežāk tiek atrasti arī žultspūšļa polipi. Polips ir labdabīgs audzējs. Ir uzskats, ka polipi, kas mazāki par 1 cm, nav jāoperē, tomēr katrs gadījums ārstam jāskata individuāli, ņemot vērā polipu skaitu, novietojumu žultspūslī un augšanas ātrumu, jo jāpatur prātā, ka ikviens labdabīgs audzējs var pārvērsties ļaundabīgā.

— Dažam cilvēkam šķiet — lai «griež» to žultspūsli laukā, tad nebūs problēmu, jo pati operācija mūsdienās tāds sīkums vien ir; citi savukārt gatavi darīt nezin ko, lai nevajadzētu operēt...

– Katra operācija ir zināms risks, arī tā, kas veikta laparoskopiski, un vajadzība pēc tās jāizvērtē mediķiem. Nav tiesa, ka žultspūslis būtu lieks orgāns. Ja cilvēkam ir bijusi sāpju lēkme vai kaut kādas nepatīkamas sajūtas attiecīgajā apvidū, labāk doties pie gastroenterologa. Ir gadījumi, kad var atbrīvoties no žultsakmeņiem arī bez operācijas. Šķiet, esmu vienīgā Latvijā, kas pirms daudziem gadiem sākusi nodarboties ar žultsakmeņu medikamentozu šķīdināšanu. Toreiz salīdzinoši lēts bija preparāts ursofalks, kas satur ursodeoksiholskābi, un, lietojot to, izdevās izšķīdināt žultsakmeņus 42% pacientu. Šis preparāts jālieto nepārtraukti 2 gadus, un jāievēro nosacījums, ka akmeņi nedrīkst būt lielāki par 8 mm, žultspūslim ir jādarbojas, lai medikamenti tajā iekļūtu no zarnām, un akmeņi nedrīkst saturēt kaļķi. Tagad tas ir dārgs preparāts, bet, ja var atļauties, to lieto arī šodien. Ja cilvēkam žultspūslī ir nosēsts, ko tautā sauc par smiltīm, tad līdztekus pasākumiem žults noplūdes stimulēšanai arī lieto ursodeoksiholskābes preparātus, kas rūpējas, lai nosēsts nesalīp un neveidojas akmeņi.

— Kādas problēmas var rasties, dzīvojot bez žultspūšļa?

— Lai tauki, ko esam uzņēmuši ar pārtiku, caur zarnu sieniņām varētu nonākt limfātiskajā sistēmā, ir jāveidojas micellām — lodītēm, kas sastāv no žultsskābēm, taukiem un fermentiem. Ja trūkst žultsskābju, šis process ir nepilnīgs, zarnās mainās skābju un sārmu līdzsvars, tas veicina disbakteriozi — savairojas nevēlamās zarnu baktērijas, vēders sāk burkšķēt, uzpūšas, ir šķidra vēdera izeja. Trūkstot žultsskābēm, rodas tā sauktā biliārā dispepsija, rodas caureja, novēro atvilni, kad žults daļēji tiek atsviesta kuņģī, līdz ar to bieži vien ir pilnuma sajūta, rūgtums mutē. Nākas lietot preparātus, kas satur žultsskābes (liobils, holenzīms) vai ēšanas laikā — fermentus, ko ražo aizkuņģa dziedzeri (festāls, «Mezim forte», kreons, pangrols), svarīgi ir pareizi un regulāri ēst, lai būtu pietiekama žults attece. Lielākā komplikācija pēc žultspūšļa operācijas ir tā, ka turpinās žultsakmeņu slimība, akmeņi veidojas kopējā žultsvadā, un tad ārstēšana jau ir smagāka.

Ko darīt, lai neveidotos žultsakmeņi?

• Īpaša piesardzība jāievēro, ja žultsakmeņi bijuši vecākiem un vecvecākiem.
• Jāēd 4–5 reizes dienā, jo katra ēdienreize veicina žults izdali.
• Ēdienreizi sāk ar ēdieniem, kas veicina žults izdalīšanos, piemēram, salāti no vārītām bietēm, skābētiem gurķiem; svaigi gurķi ar dillēm; burkāni, nedaudz redīsu vai melno rutku. Pievieno mazliet augu eļļas.
• Jālieto žults dzinēji, piemēram, kaķpēdiņu, kliņģerīšu, piparmētru (ja nav paaugstināts kuņģa skābes līmenis) vai kumelīšu tēja u. c.
• Ja ir diskomforta sajūta labajā paribē, jāatturas no izteikti trekniem, žāvētiem un stipri saceptiem produktiem.