Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šodien Dailes teātrī notiek jauniestudējuma «Pērs Gints nav mājās» pirmizrāde. Šo lugu pēc Dailes teātra ierosinājuma rakstījusi Māra Zālīte.
Teātra iestudējumā jaunā luga ieguvusi apzīmējumu – nakts stāsts 2 daļās pēc Henrika Ibsena lugas «Pērs Gints» motīviem. Protams, skatītājus sagaida jauni sižetiski pavērsieni un izvirzīto problēmu loks. Pērs Gints pēc klejojumiem atgriežas mājās, kur viņa vārds ir leģendām apvīts. Taču kas viņu sagaida? Solveiga, Ingrīda, Anitra, Lensmanis un visi citi ir gājuši laikam līdzi, Pēru Gintu paturot prātā vien kā neaizmirstamu atmiņu tēlu... Vai šajā vidē Pērs Gints pats ir vajadzīgs? Pogu Lējējs grasās viņu izliet no jauna – ne viņš Debesīm der, ne ellei. Jo nav neviena, kas apliecinātu, ka klejotājs tiešām ir Pērs Gints. Kur atrast apliecinājumu savai patībai?
Iestudējuma režisors Mihails Gruzdovs stāsta: «Iecere sadarboties ar Māru Zālīti radās pirms trim gadiem, un pirmizrādei patiesībā bija jānotiek pirms gada, bet teātra rekonstrukcija ienesa šajos plānos korekcijas. Pirms gada šis stāsts būtu bijis citāds, bet pēdējā gada laikā manā dzīvē bija daudz notikumu, kas ļāva satikties ar sevi un sev tuviem cilvēkiem un izdarīt revīziju savā dzīvē. Nakts domas, kad cilvēks paliek vienatnē ar sevi, ļoti atšķiras no dienas domām. Nakts domas priekšplānā izvirzīja tās tēmas, kas pirms tam bija otrajā un trešajā plānā. Vērtības, kas agrāk šķita svarīgas, izkusušas. Paliek vienkāršas un būtiskas lietas, un cilvēks novērtē to, ka ir kāds, kas tevi gaida...«
Uz jautājumiem par jauno lugu un sevi pašu tās kontekstā RB aicināja atbildēt autori, dramaturģi un dzejnieci Māru Zālīti.
– Kāpēc savam darbam izvēlējāties gluži vai arhetipisku nosaukumu?
– Lugas nosaukumā vēlējos koncentrēt vienu no darba pamatidejām. Pērs Gints, kas ir cilvēka reprezentācija, attālinājies no savas patības, būtības. Neatrod sevi, savu kodolu. Nav mājās. Arī teicienam?– «tam visi nav mājās» – tur jāspīd cauri. Labs teiciens…
– Ar ko mūsdienīgā interpretācija sakņojas Ibsena problemātikas lokā?
– Man likās svarīgi vispār ievest publiku šai Ibsena problēmu lokā jau tāpēc vien, ka tās ir lielas un dziļas. Un man pašai gribējās diskutēt par tām un ar tām. Aktualizēt mūžīgos jautājumus, runāt par to, kas man liekas svarīgs. Tā impulsu plūsma, kas joņo mūsu smadzenēm cauri ar žurnālu, avīžu un TV starpniecību, ir sīka un pliekana līdz nelabumam. Pārsvarā. Man patiešām paliek slikti, ja uzturos tajā ilgāk par trijām dienām. Starp citu, ja internetā meklēsiet vārdus «Pērs Gints», tad pirmais, kam uzdursieties, būs atbilde?– «melodija tavam mobilajam telefonam». Ar to arī daudziem aprobežojas visas zināšanas un visa lietderība.
Par Pēru Gintu man gribējās rakstīt arī tādēļ, ka latviešu kultūras tradīcijā viņam ir īpaša vieta. Nezinu nevienu citu ārzemju literatūras varoni, kas tā saplūdis un mijiedarbojies ar latviešu teātri, literatūru, pat mentalitāti. Latviešu uztverē Pērs Gints ir neticami romantizēts. Ir ļoti interesanti izsekot šo romantizācijas un idealizācijas gaitu. Man šķiet, ka tas daudz ko pasaka par mums, latviešiem. Labu vai sliktu – tas jautājums ir atklāts.
– Kas esat jūs pati – vai spētu būt Solveigas lomā savā dzīvē?
– Reālpsiholoģiskā plānā es diezin vai būtu Solveiga. Tādā nozīmē, ka jauna, skaidra, skaista, gaišmataina un cēla sieviete pamet visu?– tuviniekus, mājas, pati savu būtību un patību – un visu mūžu kalnu būdiņā tup un gaida kā sunītis savu Pēru.
Visas pasaules vīriešu egoistiskāko sapņu iemiesojums! Tomēr zemapzinīgi mums patīk Solveiga. Tas ir tāpēc, ka mūsu zemapziņa ir gudra un tā nojauš Solveigas simbolisko jēgu. Solveiga glabā ideālu. Mēs visi gribam, lai kāda Solveiga glabātu mūsu pašu nodotos un aptraipītos ideālus. Atdodam tos Solveigai glabāšanā kā stacijas noliktavā un darām nelietības uz nebēdu! Tādā nozīmē man Solveigas lomu sabiedrība ir laipni uzticējusi ne reizi vien. Ibsenam Solveiga līdzīgi kā Gētem Margarēta ir tekstuāli un lugas darbībā maz izvērsts tēls. Es atļaujos viņu izvērst plašāk.
– Vai jums ir svarīgi aktieri, kuru ārējais tēls iemieso garīgos un idejiskos uzstādījumus, ko attiecīgās lomas simbolizē?
– Protams, ļoti svarīgi. Vairākas sieviešu paaudzes mīlējušas Pēru Gintu tieši Harija Liepiņa vai Ulda Pūcīša iemiesojumā. Un grūti atšķirt, ko vairāk mīlējušas – aktierus vai tēlu. Tagad Juris Žagars. Izcils aktieris. Skaists vīrietis. Tikai šis būs cits un citāds Pērs Gints. Un viņā iemīlināt nepavisam nav mans nolūks. Būs drusku sarežģītākas tās lietas. Solveiga būs Vita Vārpiņa. Ļoti cienu šo aktrisi. Dziļa, silta. No sīkas epizodes Ibsena darbā par vienu no galvenajām lomām esmu izvērsusi Helgu – Solveigas mazo māsiņu. Viņu tēlos Rēzija Kalniņa. Tā es varētu apjūsmot gandrīz visus iesaistītos aktierus. Kā autore, protams, esmu laimīga, ka manā lugā spēlēs viss Dailes teātra zieds. Tāpat ar lielu interesi gaidu, kā manu darbu būs nolasījis režisors Mihails Gruzdovs. Tā būs mana kā autores pirmā sastapšanās ar viņu.
– Vai meklētājs Pērs Gints šodien varētu pastāvēt kā cilvēks ar zināmām rakstura iezīmēm, vai viņš būtu lemts bojāejai?
– Mans Pērs Gints jau arī ir mūsdienu cilvēks, un viņš pastāv! Diemžēl viņš nav mājās…
– Kas jūsu dzīvē dāvā apvāršņa sajūtu?
– Reāli pastāvošs apvārsnis.