Un ko gan šeit dara tik jauka smaida īpašnieks? — tā biju es, pār kuras lūpām kā veltin pārvēlās šis jautājums, ieraugot kādā iepazīšanās portālā simpātiska vīrieša foto. «Īsinu darba stundas» — nez kādēļ jau ierasti skanēja šī atbilde.
Kā es zaudēju visus savus principus... Iepazīšanās stāsts
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Bija aprīlis, kad dabā viss mostas. Arī es sevi vēlējos it kā pamodināt ne tikai no ziemas un aukstuma, bet arī no vientulības saltuma. Pavīdēja doma: varbūt... Salaspils, ko par dzīvesvietu bija norādījis mans tikko iepazītais sarunu biedrs, nebija tik tālu no Murjāņiem (te dzīvoju es), lai ceļš pie manis šķistu kā nepārvarams šķērslis, ja nu gadījumā vēlēsimies tikties.
Sarunās tika aizvadītas daudzas stundas. Reizēm rīta tuvošanos manīju tikai tad, kad mani brīdināja sāpes mugurā, protestējot pret ilgo sēdēšanu. Un tad kādā vēstulē kā zibens šautra pavīdēja aicinājums uz randiņu, tikai... Viņa pilsētā. Nu, nē! Nekad neesmu devusies, lai arī netālu, uz pirmo randiņu vīrieša teritorijā. Es, protams, atteicu.
Pagāja pāris mēneši, bija vasaras vidus. Vakars. Es, saules un jūras vēju appūsta, atkal ieslēdzu datoru. Jā, tur atradu vēstuli no Viņa. Uzaicinājums paliekot spēkā. Atbildēju atkal — nē! Prāts atteica, bet sievišķā zinātkāre it kā vēlējās kliegt — nedari tā!
Sekoja vairākas vēstules. Es joprojām kā kaprīza meitene tielējos, ka TĀDU ceļa gabalu jau nu netraukšos nezin kur un nezin pie kā. Centos vēl it kā piedāvāt kompromisu — tikties Rīgā. Uz to Viņš atbildēja, ka saspringtā darba režīma dēļ nevarot mērot pat šo pusceļu. Jutos aizvainota — ja nu viņam nav laika pat tik daudz, lai līdz Rīgai atbrauktu, diez vai pietiks laika, lai nesteidzoties kopā ar mani baudītu kafijas tasi. Atteicu otrreiz.
Aizkaitinājumā izslēdzu datoru, palīdu zem satīna pārklāja, kas sniedza vēsumu ne tikai manam saulē pārkarsušajam ķermenim, bet arī manām domām, kas kvēloja kā ogles ugunskurā. Kā gan vīrietis ko tādu var atļauties? Vai es tik slikti izskatos, lai kafijas tases dēļ trauktos vairākus desmitus kilometru? Vai tad kalns gāja pie Muhameda vai Muhameds pie kalna? Tā arī aizmigu ar oglīti krūtīs — pie pirmās izdevības šim lepnajam vīrietim iedzelt.
Rīts. Saule logā un sirdī. Kājas pašas jau it kā instinktīvi ved pagatavot rīta kafiju, tad... pie datora. Zemapziņā cerība — vēstule no Viņa, ka viņš beidzot piekritis braukt uz manu mazpilsētu, lai vakarā baudītu aukstu martini, veroties otram acīs. Bet... jā, bija vēstule ar norādi, ja nepiekritīšu braukt pie Viņa, ceturto reizi jau nu Viņš nelūgšot. Un tad manī pamodās spīts. Uz mana pleca, kājas šūpodams, smējās neķītrības velniņš — negantnieks, kas man ausī kā sudraba zvaniņus skandēja dzēlības un nelietības, asus vārdus un sarkasmu, lai pašpārliecinātajam pūpēdim pie pirmās izdevības iemestu sejā tos kā auksta ūdens šaltis...
Labi, es braukšu... — skanēja mana atbilde. Lai satikšanos paātrinātu, apmainījāmies tālruņa numuriem un iepazināmies. Pateicu savu uzvārdu. Pagāja diena. Vakarā ne vēstules, ne zvana, pat ne SMS. Domāju jau, ka kāds pajokojis, varbūt īstenībā mani pazīdams.
Vēl viens rīts... telefonā nelasīta SMS. Kas gan tādā agrā stundā to varētu sūtīt? Atveru. Lasu tekstu. Lasu to vēlreiz... un tad vēlreiz... Nespēju noticēt nevienam vārdam, kas parādās telefona displejā. Ar draudzenēm sarunāts kārtējais jūras brauciens, bet šī SMS iespaidā pat nezinu vairs, kur dvielis, kur peldkostīms.
«Te es. Uz Tava vārda ar WESTERN UNION pārvedumu aizsūtīta naudas summa, ko vari izņemt jebkurā «Latvijas krājbankas» filiālē. Slepenais nr... sūtītājs.... Lūdzu, sāc kārtot vīzu uz ASV! Buč...»
Jā... Nebiju ar mieru mērot ceļu uz Salaspili, bet tagad man jāmēro ceļš uz ASV. Joprojām prāts atteicās pieņemt īstenību, jo atsūtītā summa bija manu divu mēnešalgu apjomā. Es — uz ASV, kura pat Eiropā nav tālāk par Poliju bijusi? Nespēju noticēt...
Atbrauca draudzene. Iekāpu mašīnā un klusējot pasniedzu savu mobilo telefonu. Viņa, nesaprazdama, kas noticis, vaicāja, vai ar mani viss kārtībā. Atteicu — laikam jau ne...
«Lasi!» pagrūdu telefonu tuvāk viņas acīm. Nu arī viņas sejā bija apmulsums. Un tad dzirdēju: «Braucam! Ja nu tās naudas tai bankā nebūs, tad pusminūte kauna, un ej ārā...»
Jau tanī pašā dienā samaksāju par ASV vīzu, pēc pāris dienām bija jāierodas vēstniecībā.
Aizsūtīju pateicības SMS Labvēlim ar piebildi, ka ieradīšos ciemos tikai tad, ja man parādīs varavīksni pār Niagāru. Vakarā pirmo reizi dzirdēju Viņa balsi. Ak kungs! Tā nemaz nelīmējās kopā ar Viņa foto. Jā, un tad sekoja ne tikai vēstules, bet arī ilgas telefona sarunas, kurās varēja saklausīt cerību, ka vīzu es saņemšu.
Un tad liktenīgā diena... Uztraukums, nemiers, kas mijas ar cerībām. Atvieglojums un neizsakāms prieks — atļāva! Biju kā taurenis, kas dzimis tikai un vienīgi šai saulainajai dienai, lai smeltos tās gaismu, dāvājot savu spārnu vieglumu.
Vēl pāris dienas. Zvans. Šoreiz no kādas ceļojumu aģentūras. Aicina izņemt biļetes. Ko? Pēc nedēļas jau jādodas ceļā?
Paskatos aģentūras cenrādī — biļetes cena četrciparu skaitlis latos... Ak, šausmas! Vai es traka, vai? Kas mani sagaida, ja jau vīrietis izšķiež šādu naudu, lai mani satiktu? Atmiņās ataust laikrakstos lasītais un TV redzētais par meitenēm, kas nonākušas svešinieku verdzībā ārzemēs... Nodrebinos. Tad atkal Viņa zvans. Mazliet piesmakušais balss tembrs mani it kā nomierina.
Nē, es tomēr braukšu. Es ticu labajam cilvēkos.
Dodos pēc biļetēm. Varbūt tomēr joks? Joprojām neticu, ka tas viss notiek ar mani. Laipna firmas darbiniece, man paskaidro, cikos jābūt lidostā, reģistrācijas kārtību, pasniedz biļetes un novēl laimīgu lidojumu...
Sāku posties ceļam — pērku suvenīrus, «Laimas» konfektes, «Lāču» maizi... nedēļa aizvējo kā vakara vēsma.
Liktenīgais rīts. Negulējusi, bet saposusies kā austrumzemju princese esmu gatava doties pāri Atlantijas okeānam, lai sastaptu Viņu. Vēl kafija kopā ar draudzenēm Rīgas lidostā piecos no rīta, un tad... Jā, atā, draudzenes!
Pāris stundas, un esmu jau Amsterdamā. Nosūtu SMS, uz ko kā atbildi saņemu klausulē Viņa balsi, ka nu jau pavisam drīz mēs tiksimies... pēc nepilnām deviņām stundām mēs varēsim lūkoties viens otram acīs.
Lidmašīna kavējas. Paiet pusstunda, stunda, paiet divas stundas. Beidzot iedarbojas lidmašīnas dzinēji. Mirklis, un esmu jau virs mākoņiem. Nemiers krūtīs un laimes mirdzums acīs. Kaut neesmu gulējusi vairāk nekā 20 stundas, tomēr arī vienmērīgai lidmašīnas rūkoņai neizdodas mani iemidzināt... Monitorā skatos nolidoto ceļu, skaitu atlikušos kilometru tūkstošus...
Un tad — apakšā varenais Mičigans! Jā, tas notiek ar mani! Es esmu te!
Sagaidīšana ASV ir vētraina šā vārda vistiešākajā nozīmē. Tad arī sapratu lidmašīnas aizturēšanas iemeslus Amsterdamā.
Pēc nepilnas stundas jau esmu lidostas uzgaidāmajā telpā. Apkārt smaidoši cilvēki, laipni acu skati. Tikai neredzu vienu... Šajā pūlī nespēju atrast tās acis, kuru dēļ esmu mērojusi šo garo ceļu, pārkāpjot visus savus principus. Tveru pēc sava glābēja — mobilā telefona, bet tas, kā izrādās, nedarbojas viņu frekvencē. Nu neko! Nezaudēju optimismu, smaidu joprojām, kaut vairāk tagad gribētos raudāt. Un tad pēkšņi ieraugu, lai gan no mugurpuses, bet it kā kur redzētu stāvu. Pieeju un uzdrošinos pajautāt: «Vai tu mani gaidi?»
Vīrietis atgriežas, palūkojas manī vērīgi...
«Nu, saki taču kaut ko!» kliedz mana sirds.
Klusums. Saprotu tikai, ka acis ir īstās... Un tad: «Tu patiesi esi smuka! Jā, jā, es tevi gaidu.» Un manās rokās iegulst gerberu pušķis. (Reiz sapnī nez kādēļ redzēju, ka Viņš man pasniegs puķuzirnīšus.)
Tajā pēcpusdienā aizsākās mana sapņa realitāte Ēdenes dārzā... Mēnesis — mana dzīves pasaka. Skūpsti debesskrāpja 96. stāvā, brokastis pie namdurvīm no vēžu restorāna.
Aizkavēšanās darbā tika kompensēta ar sirsniņkonfektēm un šampanieti priekšnamā. Sajūsmas kliedzieni ūdens atrakciju parkā, izbraukumos ar ūdensmotocikliem. Bērnišķīga pastaiga zoodārzā. Aizkustinājuma asaras ūdens, uguns, mūzikas un lāzeršova laikā (jāsaka gan, ka no prieka un aizkustinājuma raudāju vai katru dienu). Jā, un kur vēl Mičigans, kurā iebrienot, ikreiz nespēju atturēties no vēlmes nogaršot tā ūdeni — vai tiešām tas šodien nav kļuvis sāļš? Pāris dienas pirms mājupceļa — arī Niagāra... Krāsainais varavīksnes loks pār to.
Žēl... visas pasakas beidzas. Arī manējā. Starp mums ir 8000 km. Es nespēju dzīvot tur, Viņš vairs nespēj dzīvot te. Starp mums ir okeāns...
P. S. Zināmu apsvērumu dēļ mainīts gan mans vārds, gan Latvijas pilsētu nosaukumi.