Kā Balderis un «Dinamo» Armijas dienā Maskavā sita CSKA

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: AFI

Šonedēļ paiet 30 gadu kādai ļoti skaistas uzvarai. 1977. gada 23. februārī Rīgas «Dinamo» Maskavā ar 8:6 sasita PSRS hokeja «stalli» CSKA.

Pēc šā 8:6 esmu bijis aculiecinieks vairākām fantastiskām spēlēm. Latvijas 5:4 ūnikumam pret Baltkrieviju tepat, Rīgas Sporta pilī, kad Armands Bērziņš, Jānis Sprukts un Aleksandrs Semjonovs divu minūšu 20 sekunžu laikā no 2:4 panāca 5:4 un atņēma baltkrieviem jau gandrīz kabatā esošo ceļazīmi uz olimpisko Turīnu. Ir bijis spožais 3:2 Pēterburgā pār Krieviju, kad tribīnēs kā izsmiekls skanēja grupas «Čaif» dziesma par Argentīnas un Jamaikas 5:0. Ir lidojušas nūjas tribīnēs Nitrā, kad Oļega Sorokina metiens atnesa Latvijas junioru izlasei 4:3 pret uzpūtīgajiem slovāku junioriem. Taču 1977. gada mačs tik un tā ir ārpus konkurences.

Universitātes Stūres ielas kopmītnes, kur skolojies «Tēvzemei un Brīvībai» dibinātājs Māris Grīnblats, klubiņa «21» idejiskais tēvs Jānis Krūmiņš, «Rīgas Laika» redaktors Uldis Tīrons, Eiroparlamenta deputātes Ineses Vaideres dzīvesdraugs Artūrs, kā arī itin bieži ciemojies nākamais Krievijas Domes deputāts Aivars Lezdiņš un nu jau Saeimas bijusī spīkere Ilga Grava, ar hokeja skatīšanos nevarēja konkurēt ne zolītes mači, ne apmaksātas vakariņas Spilves restorānā. Pat «Dzintara pūšļa» izcīņa (zēni dzer alu un sacenšas, kurš pēdējais... ies pačurāt) vienmēr tika pieskaņota hokejam. «Attīstītā sociālisma» ziedu laikos hokejs televīzijas programmā bija tikpat neatņemama dzīves sastāvdaļa kā tagad «Neprāta cena» vai Dāvida šovs. Jo PSKP ģenerālsekretārs Leonīds Iļjičs Brežņevs hokeju mīlēja vairāk par visu, varbūt vienīgi pēc dārgajām ārzemju mašīnām un medībām, bet trešajā vietā hokejs bija noteikti. Kas atlika PSKP Politbirojam? Karst kopā ar dārgo Leonīdu Iļjiču. Parasti spēles Maskavā darbdienās sākās septiņos vakarā, un televīzija pirmās divas trešdaļas rādīja pirms programmas «Vremja», kas bija obligāta kā armijā, tā cietumā. Trešo trešdaļu videoierakstā allaž rādīja pēc «Vremjas». Noskatījušies tālrādē pirmās 40 minūtes, vairums nākamo filozofu un vēsturnieku izklīda pa frakcijām, lai ķertos pie «vīriešu dienas» svarīgākajiem pasākumiem. Gaidīt 35 minūtes, kamēr beigsies «Vremja», šķita bezjēdzīgi, jo rīdzinieki pēc divām trešdaļām zaudēja ar 3:5. Tiem, kas nevarēja nociesties, izlīdzēja radiostacija «Majak», kas reportāžu par pēdējām minūtēm «laida gaisā» tiešajā skanējumā. Vēl nebija ne apēsts vienīgais gurķis, kad gluži kā sengrieķu maratonists ar «lāpu» rokās (3,62 rbļ.) 46. dzīvoklī ieskrēja Kapteinis: «Veči, mūsējie Maskavā sit krievus!..."

Tiem «Sporta Avīzes» lasītājiem, kam nav gadījies piedzīvot padomjlaikus, atgādināšu, ka 23. februāris Padomju Savienībā bija Armijas un jūras kara flotes diena. Avīzes un televīzija slavēja «drošsirdīgos dzimtenes sargus», PSRS Centrālā televīzija svētku vakarā allaž rādīja pompozu koncertu, bet, lai ģeneralitāte vēl vairāk izjustu savu varenumu, šajā dienā Maskavā centās ieplānot arī kādu hokeja, basketbola vai volejbola maču, kur CSKA jeb, kā maskavieši paši to sauca, koņušņa (stallis) bija neapstrīdams favorīts cīņās ar visiem citiem.

1977. gada 23. februārī Maskavas Lužņiku arēna bija pārpildīta: 12 000 hokeja boļeļščiku gribēja redzēt, kā CSKA ar Tretjaku vārtos, Cigankovu, Fetisovu, Lutčenko, Gusevu, Volčenkovu, Paļilovu un I. Gimajevu aizsardzībā, Mihailovu, Petrovu un Harlamovu, Vikulovu, Žluktovu, Aņisinu, Popovu, Lobanovu un Volčkovu uzbrukumā izrēķinās ar Rīgas dinamiešiem. Līdz spēles 36. minūtei viss arī gāja kā pa sviestu – 5:2 armijnieku labā un pamaz izredžu kaut ko fundamentāli izmainīt. Taču notika neiespējamais!

,

«Mačs bija asiem, negaidītiem pavērsieniem pilns. Te tas risinājās viesuļtempā, te pavisam lēni – noraidījumi, savainojumi, treneru taktiskie gājieni, katrai situācijai izvēloties piemērotu piecnieku, un tas viss, volejbolistu valodā runājot, lika spēlei ilgt vairāk nekā 2,5 stundas. Bet kas tas bija par laiciņu! Kādu hokeju rādīja abas komandas!» («Padomju Jaunatne», 25.02.1977.).

– Vai komandai bija īpašs uzdevums uzvarēt cesku Maskavā armijas dienā? Papildprēmijas?

Helmuts Balderis: – Viss viens, 100 rubļu par uzvaru...

– Vai Tihonovs pirms šīs spēles jūs kaut kā īpaši «apstrādāja»?

– Nebija vajadzības. Runāja īsi, jo mēs jau paši bijām gatavi – Maskavā vienmēr spēles skatījās treneri, visādi bosi un ģenerāļi. Publika sanāca – pilni Lužņiki. Televīzija rādīja pa visu PSRS. Tad ir bauda spēlēt, jo visa tā «atmosfēra» deva «baigo» pacēlumu. Man Lužņikos vienmēr patika rādīt visādus brīnumus. Kad jau spēlēju CSKA, Vjačeslavs Aņisins šad tad spēļu laikā prasīja, lai es kaut ko uztaisu. Reiz Vācijā paņēmu ripu, apskrēju visiem apkārt, pretinieki visi pār galvu noskrien – pfit... un tad es atdodu piespēli. Bet Tihons panikā. Neatceros, vai Tretjakam toreiz iemetu šito [rāda, kā ar nūju, kas atrodas pašam aiz muguras, izmet ripu sev starp kājām. – J.M.], Petrovs skrēja un bakstīja ar koku mugurā, bet man nāk smiekli...

«Divās pirmajās minūtēs likās, ka rīdzinieki dabūs pamatīgu pērienu par «nedarbu», ko viņi pret ACSK bija pastrādājuši Rīgā 25. janvārī (uzvarot ar 5:4, turklāt četras ripas Tretjaka vārtos iemeta Balderis, vienu no tām vispirms izmetot sev no aizmugures cauri kājām. – J.M.]. Tik asi un iespaidīgi uzbruka līdera pirmais piecnieks. Mūsu hokejisti apjuka. Gandrīz visi, izņemot vienu, vārtsargu Bistrovu» («PJ»).

«Abalmasovs ātrajā uzbrukumā izveda Serņajevu, un tas ar spēcīgu metienu atklāj rezultātu» («Sovetskij sport», 24.02.1977.).

«Mūsu komandā labi spēlē Bistrovs, Nazarovs, Serņajevs un citi, bet Balderi tā kā nemana. Vai kāds varēja iedomāties, ka Helmuts sevi parādīs tieši tad, kad tas visvairāk vajadzīgs?» («PJ»).

Vjačeslavs Nazarovs: – Kā pats iemetu vārtus? Neatceros. Tik daudz gadu pagājis, un tik daudz maču nospēlēts... Droši vien pa kreiso malu pieslēdzos uzbrukumam. No zilās līnijas visā savā karjerā [39 vārti PSRS augstākajā līgā. – J.M.] varbūt esmu iemetis divas ripas – Čeļabinskā un Voskresenskā. To es atceros precīzi. Acīmredzot metu vai nu no vidējā vai tuvējā petaka. Pretinieku aizsargi mūsu uzbrucēju kombinācijas bija atšifrējuši, un tādēļ mans uzdevums bija nemanot piezagties vārtiem. Protams, tikai vairākumā. Ja es līstu uz priekšu vienādos sastāvos, Tihonovs drīz vien nosēdinātu...

«36. minūtē ar ripu savainoja Bistrovu, un šādā situācijā šādā spēlē stāties vārtos citam vārtsargam – tas nav tik vienkārši. Bet Vasiļonoks šo pārbaudi izturēja – gluži tāpat kā visi mūsu hokejisti» («PJ»).

Vladimirs Bistrovs: – Divas trešdaļas vārtus sargāju es. Līdz brīdim, kad Petrovs no vidējā petaka trāpīja man pa pieri. Vaļerka Harlamovs nometa ripu Petrovam, un viņš uzreiz uzmeta. Metienam biju gatavs, bet Petrovs ļoti veiksmīgi trāpīja, es izgāju uz priekšu, atminēju, kur metīs, bet... Doktors Kvēps tūlīt ģērbtuvē pieri sašuva. Kad iznācu ar pārsēju uz soliņa, komanda bija pilnīgi pārvērtusies. Varbūt viņus ietekmēja šis metiens? Visi lidot lidoja! Vovka Durdins – lai viņam vieglas smiltis! – sakāvās ar Harlamovu, bet Deniss, cīnoties par ripu, ar nūju traumēja pretspēlētāju... Pati galvenā prēmija mums toreiz bija uzvarēt PSRS čempionus. Turklāt CSKA, tāpat kā Kijevas «Dinamo» futbolā, tika taisīts par izlases bāzes komandu. Tas mums piedeva vēl lielāku niknumu.

Mihails Vasiļonoks: – Grūti ieiet spēlē, ja rezultāts ir 1:1, bet, ja smagi zaudē, tad problēmu mazāk. Kāds mans nopelns? Ja pusi spēles nospēlēju un mikromaču vinnēju ar 5:1, hahaha!... Politiskas nokrāsas gan šai spēlei nebija – mēs viņus arī pirmajā augstākās līgas gadā 23. februārī uzvarējām. Toreiz vēl spēlējām ACSK hallē un pēc otrās trešdaļas, kad uzvarējām ar 6:1 vai 6:2, [aizsardzības ministrs] Grečko noskaities aizgāja no valdības ložas. Vai pēc šīm uzvarām Tihonovs mums atļāva ģērbtuvēs iedzert alu? Vai tu traks! Par to bargi sodīja. Ja nu vienīgi kāds pa kluso kaut ko ieņēma. Līdz Tihonova aiziešanai uz ACSK mēs vienmēr ar viņiem spēlējām 23. februārī un visu laiku uzvarējām. Tihons pēc tam aizliedza likt ACSK spēles pret mums 23. februārī. Tas bija kā liktenis, kā sagadīšanās, ka 23. februārī vienmēr spēlējām labi.

,

Patiesībā Vasiļonoks šo pirmo spēli jauc ar 1973. gada 27. septembra maču, kad rīdzinieki, augstākās līgas debitanti, ACSK hallē bija vadībā pret ACSK ar 8:2 un uzvarēja ar 8:5, taču šī kļūdīšanās tikai parāda, cik spoža aura bija šim 23. februāra 8:6. 19 gadu laikā PSRS čempionāta augstākajā līgā dinamieši 23. februārī uzvarēja tikai šo vienu maču, pārējos četrus zaudējot: Maskavas «Dinamo» ar 2:7 (1975), CSKA ar 4:8 (1976), CSKA ar 3:4 (1982) un «Himik» ar 1:7 (1985). Visas šīs spēles, izņemot pēdējo, notika Maskavā.

Mihails Abalmasovs: – Pēc otrās trešdaļas zaudējām ar 3:5 un ģērbtuvē izcēlās pamatīgs konflikts. Viktors Vasiļjevičs [Tihonovs] uzbrēca Volodjam Durdinam, gandrīz nonāca līdz kautiņam. Tihonovs sāka Durdinu kratīt un žņaugt, kamēr baltas putas pa muti nāca ārā... Pēc tam mums vajadzēja Durdinu turēt ciet, jo viņš grasījās treneri nosist. Pēc pārtraukuma kā iznācām laukumā, iemetām uzreiz divus vārtus, vienus no tiem Durdins, turklāt ļoti skaisti, no vidējas distances aizmeta garām Tretjakam. Pēc tam jau uzdarbojās Helmuta maiņa. Tas bija viens no labākajiem mačiem manā mūžā un «Dinamo» komandas vēsturē. Brežņevs bija, valdība, gribēja sev armijas dienā svētkus sarīkot, bet nekas nesanāca, ātri visi kaut kur izklīda.

Anatolijs Jemeļjaņenko: – Tihonovs Durdinu žņaudza nopietni... Pieprasīja: «Skaties man acīs!» Volodjas dēļ bijām zaudējuši vienus vārtus, bet viņš pēc tam savu kļūdu izlaboja. Kā iznāca laukumā, tādu golu Tretjakam ielika! Tihonovs pēc tam Durdinu nobučoja. Uzsita pa plecu – sak, viss kārtībā, vecīt, piedod man!

Aleksandrs Klinšovs: – Vairs neatceros, kā viņš žņaudza Durdinu, bet to, ka Vasiļjevičs bija ļoti karstasinīgs, mēs visi labi zinājām. Labi atceros, kā viņš dzenāja un skraidīja pakaļ Balderim pa Sporta pili, hahaha!... Spēles ar CSKA vienmēr bija nopietnas. Pēc mača bija ļoti liels apmierinājums un prieks.

«Kas tad notika pēdējā periodā? Kā slavenie ACSK aizsardzības spēlētāji un vārtsargs varēja zaudēt vēl tik daudz vārtu? Nekā brīnumaina šoreiz nebija. Mūsu hokejisti izrādījās fiziski izturīgāki, ātrāki, spēlēja taktiski pareizi un disciplinēti. Šīs īpašības deva iespēju komandai nelokāmi izturēt savu spēles tempa kāpināšanas līniju, kaut arī CSKA no 5:6 panāca 6:6 [skaitliskajā vairākumā Cigankovs, mums noraidīti Beskašnovs un Balderis. – J.M.]. Bet līdz tam perioda pašā sākumā Durdins ar raidījumu, kas darītu godu pat Petrovam vai Harlamovam, apspēlēja Tretjaku (5:4), un tad sākās Baldera «ēra» – 5:5. H. Vasiļjevs vārtus guva pirms Cigankova» («PJ»).

Haralds Vasiļjevs: – Atceros vienīgi, ka tad es vēl nekliboju...

Māris Baldonieks: – Bet es atceros, ka visas tribīnes bija zaļā krāsā – virsnieki ar savām kundzēm bija atnākuši, lai redzētu, kā viņējie Armijas dienā sarīko hokeja svētkus.

«Atkal spoži nospēlēja Balderis.. Atkal tāpēc, ka šajā spēlē viņš iemeta trīs ripas, bet kopā trijās spēlēs pret CSKA – septiņas..» («Futbol/Hokkej», 27.02.1977.).

«Es neatceros, kad neesmu spīdējis,» ar velniņiem acīs atsmej Helmuts Balderis.

«Mačs savu apoteozi sasniedza 69 sekundes pirms beigām. Balderis, tā kā to prot vienīgi viņš, apspēlēja aizsardzības spēlētāju, iešāva vārtu augšējā stūrī un pats iepinās ACSK vārtu tīklā – 7:6! 29 sekundes pirms beigu signāla līdera treneris Loktevs ķeras pie pēdējā salmiņa – nomaina Tretjaku pret sesto spēlētāju. Sastāvā pieci uzbrucēji un viens aizsargs. Taču ripu izcīna dinamieši, un Balderis ar juveliera precizitāti, pianista vieglumu raida ripu ACSK vārtos. Vienīgais, kas maksimālā ātrumā tai drāžas pakaļ, arī rīdzinieks – Jemeļjaņenko» («PJ», 25.02.1977.).

– Vai atceries, kā iemeti septīto golu?

– Apvedu Gusevu pa ārējo malu, izgāju viens pret vienu un iemetu. Astoto? Izgāju ārā no zonas pa kreiso malu un no sarkanās līnijas metu pa tukšiem vārtiem. Pirmos vārtus, ja nemaldos, ieliku Tretjakam «devītniekā» no kistiem.

«Šķiet, CSKA aizsargi ar Tretjaku kopā spēlē ne pirmo gadu, bet nebija nekā no iepriekšējās saskaņas: bieži vien vārtsargs nezināja, ko darīt – vai gaidīt, kad ripu atsitīs aizsargs, vai pašam to atsist. Tādēļ bieži pie CSKA vārtiem, un jo īpaši trešajā trešdaļā, kad valdīja pilnīgs apjukums, to prasmīgi izmantoja pretinieki. Katram vārtsargam ir t.s. neērtais uzbrucējs... Tā acīmredzot Vladislavam par «neērto pretinieku» kļuvis Balderis. Liekas, spartakieši un Maskavas dinamieši ar Maļcevu priekšgalā pie Tretjaka vārtiem rada krietni vairāk vārtu momentu nekā rīdzinieki. Bet tas netraucē Balderim iemest tikpat ripu, cik «Spartak» un Maskavas «Dinamo» līderi kopā. Manuprāt, skaidrojums jāmeklē vārtsarga psiholoģijā un pārlieku lielā uzbudinājumā, kad vārtiem tuvojas Balderis» («Sovetskij sport», 26.02.1977.).

Helmuts Balderis: – Jau no jauniešu laikiem, kad Prešovā trenējāmies un Tretjaks atbrauca no PSRS pirmās izlases, neviens nevarēja viņam iemest, bet es lidināju iekšā visu laiku. Acīmredzot manas rokas bija tik «ātras», ka Tretjaks nevarēja izsekot līdzi. Nekādas problēmas apspēlēt viņu nebija arī Harlamovam un Maļcevam. Laikam jau esmu bijis labāks, ja metu Vladikam iekšā vairāk nekā spartakieši un Maļcevs...

– Kāds bija tavs funktieris, kad nonāci viens pret vienu ar Tretjaku?

– Tas ir automātiski! Vispirms skatījos, vai viņam kājas vaļā, – tad es metu starp kājsargiem. Tālāk jau – pēc situācijas, cik tuvu vārtiem, kur Tretjaks. Iemest jebkurā augšējā vai apakšējā stūrī man nesagādāja nekādas grūtības.

,

PSRS ČEMPIONĀTS HOKEJĀ

1977. gada 23. februāris. Maskava. Lužņiki

CSKA un Rīgas «Dinamo» 6:8 (3:1, 2:2, 1:5)

CSKA: Tretjaks; Cigankovs–Fetisovs, Lutčenko–Gusevs, Volčenkovs–Paļilovs, I. Gimajevs; Mihailovs–Petrovs–Harlamovs, Vikulovs–Žluktovs– Aņisins, Popovs–Lobanovs–Volčkovs.

«Dinamo»: Bistrovs (no 36. min. Vasiļonoks); Nazarovs–Beskašnovs, Krikunovs–Baldonieks, Kobzevs–Hatuļevs; Balderis–Vorobjovs–E. Vasiļjevs, Abalmasovs–Šostaks–Serņajevs, H. Vasiļjevs–Durdins–Klinšovs, Jemeļjaņenko–Odincovs–Deņisovs.

Vārti: Serņajevs (Abalmasovs, 2. min) 1:0, Petrovs (Harlamovs, 8.) 1:1, Harlamovs (Mihailovs, 12.) 1:2, Vikulovs (Žluktovs, 13.) 1:3, Nazarovs (Balderis, vairākumā, 21.) 2:3, Mihailovs (Petrovs, 25.) 2:4, Volčenkovs (Volčkovs, 28.) 2:5, Abalmasovs (Serņajevs, 30.) 3:5, Durdins (Klinšovs, 44.) 4:5, Balderis (Odincovs, 51.) 5:5, H. Vasiļjevs (Durdins) 6:5, Cigankovs (vairākumā, 56.) 6:6, Balderis (vairākumā, 59.) 7:6, Balderis (tukšos vārtos, 60.) 8:6.

Soda minūtes: CSKA – 22 (Harlamovam – 10 par nedisciplinētu uzvedību, Paļilovam, Fetisovam, Petrovam, Vikulovam, Mihailovam – 2). «Dinamo» – 30 (Deņisovs noraidīts no laukuma līdz spēles beigām, Durdinam – 10 par nedisciplinētu uzvedību, Beskašnovam – 6, Krikunovam, Balderim – 2).

* * * * * * * * * * * * * * * * * * * * *

LATVIJAS HOKEJA «NEIESPĒJAMĀS» UZVARAS

23.02.1977. Maskava PSRS čempionāts «Dinamo» un CSKA 8:6

13.02.2005. Rīga OS kvalifikācija Latvija un Baltkrievija 5:4

05.05.2000. Sanktpēterburga PČ Latvija un Krievija 3:2

06.11.1993. Nitra PJČ kvalifikācija Latvija (U-20) un Slovākija (U-20) 4:3

04.05.2003. Turku PČ Latvija un Krievija 2:1

25.01.1977. Rīga PSRS čempionāts «Dinamo» un CSKA 5:4

11.05.1998. Cīrihe PČ Latvija un ASV 3:2

15.12.2005. Pještani «Loto Cup» Latvija un Slovākija 5:4

30.04.2001. Ķelne PČ Latvija un ASV 2:0

27.09.1973. Maskava PSRS čempionāts «Dinamo» un CSKA 8:5

,

Mihails Vasiļonoks – «Liepājas metalurga» menedžeris

Vladimirs Bistrovs – trenē amatieru komandas Jelgavā

Vjačeslavs Nazarovs – treneris «Rīgā-91»

Mihails Beskašnovs – «Concept» treneris

Vladimirs Krikunovs – Maskavas «Dinamo» galvenais treneris

Māris Baldonieks – menedžeris Latvijas Hokeja federācijā

Igors Kobzevs – pārdevējs autosalonā Maskavā

Viktors Hatuļevs – 1994. gada 7. oktobrī atrasts Rīgā uz ielas miris (alkoholisms)

Helmuts Balderis – LHF viceprezidents, uzņēmējs, līdz 2006. gada septembrim bija Sporta pils direktors

Pjotrs Vorobjovs – Mitišču «Himik» galvenais treneris

Edmunds Vasiļjevs – EVHS-93 treneris

Mihails Abalmasovs – benzīntanka operators

Mihails Šostaks – «Rīgas"2000» un Latvijas izlases ekipējuma menedžeris

Vladimirs Serņajevs – ekspeditors

Haralds Vasiļjevs – jauniešu treneris Krēfeldē

Vladimirs Durdins – 1990. gada pavasarī, braucot mājās no Pori «Assat», starp Līgatni un Siguldu gājis bojā autokatastrofā

Aleksandrs Klinšovs – «Rīgas-20» treneris un Latvijas U-18 izlases galvenais treneris

Anatolijs Jemeļjaņenko – Sporta pils tehniskais direktors, Baldera hokeja skolas direktors

Valerijs Odincovs – vēl nesen strādāja par sargu Rīgas Zooloģiskajā dārzā

Mihails Deņisovs – miris 1990. gada septembrī (alkohols)

Viktors Tihonovs – CSKA kluba prezidents

Ēvalds Grabovskis – LHF ģenerālsekretārs

Jānis Kvēps – joprojām dažādu hokeja komandu un Latvijas izlašu ārsts

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu