Erotika — fantāzijas iespēja (Intervija ar Ritu Lasmani)

Ko jūs domājat par izstādi «Erots», kurā pēdējos divos gados vairs nav ne smakas no erotikas — tās vietā nākusi jēla pornogrāfija?

Arī modernajā literatūrā vairs netiek atdalīta pornogrāfija no erotikas. Runājam par visu, kas notiek ar cilvēku. Ja, piemēram, raksta par to, kādā vīzē cilvēks ēd, kādā vīzē viņš sagremo barību un norij, tad arī mīlēšanās ir fizioloģiska darbība. Godīgi sakot, arī Eiropas Savienībā vairs netiek atdalīta erotika no pornogrāfijas. Pagājušajā rudenī piedalījos pornogrāfijas ierobežošanas likuma apspriešanā. Tā tik nu bija šķēpu laušana par to, kas ir pornogrāfija un kas — erotika. Tā arī nevienojās.

Kas tur ko šķēpoties? Manuprāt, pavisam vienkārši: ja redz dzimumorgānus visā to pilnībā, tad tā ir pornogrāfija, un otrādi.

Tā gluži nav. Vienu brīdi pornogrāfija skaitījās ģenitāliju kontakts. Var jau to latiņu cilāt, bet, ja ir runa par cilvēka seksuālām darbībām, kāpēc tās būtu jāšķiro? Katrs skatās vai neskatās to, kas viņam ir vai nav pieņemams, un neuzspiež savu viedokli citiem. Un viss. Likums tikai nosaka, ka erotika un pornogrāfija netiek piedāvāta nepiemērotās vietās. Tur pat nav jādiskutē! Cita lieta — ja gribas skatīties, bet iekšā pašam ir kaut kādi aizliegumi, un tad sākas iekšējās problēmas, kas tiek transformētas uz kādu vainīgo — «Erotu», Ritu Lasmani vai žurnālu «Princese». Un tā tālāk...

Cilvēks ar pārmetumiem cenšas no sevis «izspiest» vainas sajūtu, norādot uz citu vainīgo. Ja tu esi normāli audzis un normāli izglītots, tev taču ir pilnīgi vienalga, ko tie citi dara. Galvenais — kā tu tiec ar sevi galā. Cilvēkiem ir dažāda attīstības uztvere, audzināšanas līmenis un tā tālāk. Kas grib, tas lieto pornogrāfiju, bet ņem to no augstā plauktiņa (pornogrāfiska satura literatūra stendā jāizvieto augstākajā plauktā). Vienīgais ierobežojums ir uz pedofiliju, ko paredz Bērnu konvencija. Bērns ir svēts.

Arī tad, ja mums salīdzinoši brīvā veidā pieejama grūtnieču pornogrāfija?

Nav jau nekas slikts, ka grūtniece ir seksuāla. Arī mākslā grūtniece tikusi attēlota kā iekāres objekts. Tas nav ārpus morāles normām. Jā, pēc tam tika izdomāts, ka sieviete stāvoklī ir aseksuāla. Es pat neņemšos skaidrot, kas un kāpēc. Atceros — kad biju vēl stāvoklī ar vecāko meitu, dzirdēju tādas runas: ja mīlējas grūtniecības laikā, bērnam tiek bakstīta galva un var piedzimt debils bērns. Mūsdienu pētījumi liecina par pretējo: grūtniecēm ceļas hormonu līmenis un paaugstinās seksualitāte, tāpēc sekss ir vēlams.

Piekrītu, ka par dzimumakta ietekmi uz gaidāmo mazuli vairs neviens nestrīdas. Bet jautājums ir par ko citu: vai grūtniece, kas piekrīt pornogrāfijai, netieši tajā neiesaista arī bērnu?

Ja tas šķiet briesmīgi, neskatieties! Ja jūs par to runājat, acīmredzot kādas bremzes un aizspriedumi ir šajā jomā. Vai jūs domājat, ka sieviete ir pret savu gribu tajā iesaistījusies? Man liekas, ka mēs iebrauksim auzās, ja mēs par to runāsim, jo tā ir gara un atsevišķa runa.

Erotika ir fantāzijas (kas svarīga seksā) iespēja, bet pornogrāfija — tās beigas.

Robežas jau katram ir citas. Fantāzijas sakņojas mūsos un rāda, cik radoši mēs esam. Iespējams, ka pornogrāfiju (stulbs apzīmējums) par tādu uzskatām tamdēļ, ka esam apdalīti savās fantāzijās. Piemēram, bērni izspēlē to, ko daba viņos ielikusi. Ir traki, ja pieaugušie nāk virsū bļaudami: ai, to tu gan nekad nedari! Bērnu tā var salauzt. Jāmāk ir gana delikāti izrunāties, nekādā gadījumā viņu nenosodot.

Kā rodas šie nosodītāji? Arī viņi savā laikā ir bārti un pazemoti, tāpēc viņiem tas šķiet pareizais uzvedības modelis. Bērnam viss ir jāpaskaidro. Kā reaģēt, ja internetā pusaudzis ielien pornosaitos? Ar mierīgu sarunāšanos, lūdzot, lai viņš uzdod jautājumus. Lai gan, ja pirms tam nav runāts, pusaudža gados var būt grūti uzdot jautājumus. Kaut kur lasīju, ka ar bērnu jau no mazotnes nepieciešams 15 minūtes no sirds pakontaktēties reizi dienā. Nevis teikt: ej nost, netraucē, aizej televizoru paskaties...

Rodas iespaids, ka jūs neviens nav lauzis?

Tur jau tas joks, ka esmu audzināta stipri puritāniski. Vecmamma man solīja nocirst rokas, ja es sevi aiztikšu. Redzēja, ka kustās rociņas zem sedziņas... Katrs bērns jau izpēta sevi, un tas ir pilnīgi normāli. Bet es jau vecmammu neklausīju... Joks tāds, ka nejutos vainīga, nesapratu, ko viņa tur ārdās. Vecmamma pat ar cirvi stāvēja pie gultas. Mani izglāba mans psihotips — grauds neiekrita auglīgā augsnē. Pieļauju, ka citiem bērniem tā būtu bijusi daudz lielāka trauma.
Īstenībā man sekss sāka interesēt tad, kad biju kādā trešajā grūtniecības mēnesī un sapratu: tā gan ir baigi labā lieta, super! Līdz tam bija jātiek galā arī ar saviem aizspriedumiem. Traumas, kas tika nodarītas bērnībā, mācēju apstrādāt.

Šī nepavisam ne vieglā joma no mazā pirkstiņa paņēmusi visu jūsu roku. Kas vilinājis un devis prieku?

Man patīk, ja spēju cilvēkiem palīdzēt justies brīvi, apzinoties savu dzimumu. Ļaudis, kas apzinās savu dzimumu, ir seksuāli. Būtībā seksualitāte ir kā tāds balons, kas stabilizē gan psihi, gan veselību. Kāpēc kara laikā paaugstinājās seksualitāte? Tāpēc, ka bija daudz stresa un ar seksu cilvēki no tā dziedējās. Turklāt dzīvības briesmu apzināšanās pastiprina vairošanās instinktu.

Daudzi atzīst, ka jūtas nepatīkami, ja neformālās saiešanas reizēs no viņiem gaida profesionālus pienākumus, piemēram, dziedāšanu, ārstēšanu vai joku stāstīšanu. Vai arī jums daudzi prasa padomus?

Ai, dažs uzskata, ka viņa pioniera pienākums ir visu man izstāstīt. Parasti cenšos izvairīties no tā. Mani īpaši kaitina, kad jauni žurnālisti man prasa: kas jūs visvairāk uzbudina šajā pasākumā? Viss uzbudina... Man ir apnicis runāt par svingerklubiem, kā arī tas, ka mani asociē ar galveno svingeristi. Noiets etaps! Es tiešām negribu par to runāt! Nu, neesmu es fanātisks seksamāns! Nav tā, ka, acīm degot, drāžu visus pēc kārtas...

Varbūt vajadzētu pievērsties politikai? Čičolīna taču saimniekoja Itālijas parlamentā...

Čičolīna tur sabija divus gadus, ja nemaldos. Attiecīgās partijas reklāmas gājiens bez sekām politikā... Bet es neesmu Čičolīna, sāksim ar to. Lai darbotos politikā, daudz lielākām zināšanām jābūt, nekā man ir. Var jau no malas spriedelēt, ka politiķi ir tādi vai šādi. Bet, kad esi tur iekšā, ir «n–tie» apstākļi, kas nosaka tavu izvēli un rīcību. Arī politika nedrīkst būt pēc principa «gribu citus kontrolēt»... Ja tu netiec intelektuāli līdzi, tur nav ko darīt... Varbūt pēc gadiem 50.