Vai — ar vibratoru rokās?

(Turpinām publicēt sarunu ar seksa dīvu. Kas tad īsti ir — Rita Lasmane?)

Viņai pašai gan tas īsti nepatīk. Tāpat kā jautājumi, kas nemitīgi atkārtojas, — par uzdrīkstēšanos, pornogrāfijas spiedienu, pirmajiem iespaidiem seksā, svingeriem un «Erotu», kas kļūst arvien jēlāks. Šādos brīžos piktums balsī atgādina viņas kādreizējo saraksti «Vakara Ziņās», kur Jānis Pinkulis taisnojās, kālab uzdevis kaitinošus jautājumus. Šķiet, žurnāla «Princese» redaktores, divu meitu māmiņas un diplomētās vēsturnieces dzīvē pienācis laiks, kad labprātāk gribas runāt par grāmatām, teātra izrādēm un lekciju laikā tamborētām čībām.

Dzirdēts, ka skolas laikā Rita bijusi klusa, bikla un paklausīga meitene ar divām biželēm. Kā jūsos veidojās tāda pārliecība, lai citiem mācītu, kā labāk nodarboties ar seksu?

Nedomāju, ka mans raksturs kopš bērnības īpaši mainījies. Arī skolas laikā biju gana skaļa, tikai citā vidē — no piektās klases līdz pat vidusskolai darbojos Pionieru pils leļļu teātrī pie režisores Dailas Pūces. Daļēji tur arī tika veidots mans temperaments. Vēl nesen domāju, ka, sākot ar skolu un beidzot ar mūsdienām, sabiedrība ne visai mani ņem pretī...

Nu nekas, esmu iemācījusies dzīvot pēc principa: ja neņem, tad neņem, jo man pašai ar sevi ir interesanti. Tie, kas nevar sagremot manu citādību, vai nu mani nīst, vai ignorē... Drīzāk skolas laikā biju savādāks bērns, jo ar mani daudz nodarbojās mammas brālis — pedagogs pašdarbnieks, kurš mērķtiecīgi manī veidoja pašapziņu. Ļoti daudz lasīju, ātri sāku rakstīt un rēķināt, tāpēc starp vienaudžiem jutos garlaicīgi.

Kāpēc izvēlējāties vēsturi, nevis pedagoģiju?

Bija doma arī par pedagoģiju. Varu pat teikt, ka līdz pat šim brīdim pedagoģija ir mana sirdslieta. Esmu strādājusi bērnudārzā un skolā. Bet šajā jomā man jāpiekrīt labai draudzenītei, kas strādāja par bioloģijas skolotāju (tagad dzīvo Austrālijā). Zinu, ka bērni viņu dievināja un līdz pat šim brīdim raksta vēstules. Taču viņa bija spiesta atzīt: cik foršs ir darbs ar bērniem, tik briesmīga ir skolotāju istaba! Purvs. Lai man piedod skolotāji! Laikam tā tas bijis vienmēr (kā viena no lielās kārtības likumsakarībām), ka talantīgi pedagogi ir niecīga daļa, bet lielākoties par pedagogiem kļūst cilvēki, kam gribas kontrolēt citus.

Kas tad ir tie, kurus vieglāk kontrolēt? Tie ir bērni. Kad strādāju skolā, kāda maza teicamniecīte pavēstīja: es gribu būt skolotāja, jo tad visi mani klausīs... Motivācija, kādēļ izvēlamies tādu vai citādu nodarbi, ļoti stipri saistīta ar mūsu ego. Kad es beidzu vidusskolu, modē bija žurnālistika, jo visiem gribējās, lai citi lasa, ko viņi sarakstījuši. Manuprāt, ja nākotnes nodomus diktē tavs ego, krīzes vecumā vari nonākt strupceļā un domāt: johaidī, es visu mūžu te ņemos, bet īstenībā esmu vēlējies pavisam ko citu. Nav viegli...

Vēsture? Mans pirmais vīrs, ar kuru kopā nodzīvoju 10 gadu, studēja Vēstures un filozofijas fakultātē. Man viss kaut kā otrādi sanāca: 18 gadu vecumā piedzima meita, vīrs aizgāja armijā, atnāca atpakaļ, piedzima otrā meita, un tikai pēc tam sāku studēt. Gribēju studēt filozofiju, diezgan daudz lasīju, bet pēc draugu pieredzes sapratu, ka padomju laika augstskolā īsto filozofiju nemācīja. Savukārt vēsture deva vispārēju akadēmisku izglītību.

Jūs minējāt krīzes vecumu un mērķu pārvērtēšanu. Vai tā skārusi arī jūs?

Kā citādi? Šajā ziņā neko daudz neatšķiros no pārējiem. Mūsu dzīves laikā katrā atsevišķā posmā sakrājas jautājumi. Kad to ir savācies gana daudz, gribi vai negribi uz tiem jāmeklē atbildes, kas nereti sagādā stipri vien mokošu dvēseles stāvokli. Psihologi šos stāvokļus dēvē par krīzes posmiem. Pārsvarā krīzes posmi iestājas, kad no bērnības pārejam jaunībā. No jaunības — brieduma gados un tā tālāk.

Ja Lasmane būtu studējusi medicīnu, tauta droši vien pašsaprotamāk jūs uztvertu. Bet citādi: ko viņa mums te, sasodīts, māca?

Ja Lasmane būtu studējusi medicīnu, iespējams, viņa vēl tagad cīnītos ar rāmjiem, jo medicīnas studijas ierobežo tādā kā ķermeniskā domāšanā. Kontaktējoties ar seksologiem, viņiem par lielu pārsteigumu pasaku lietas, par kurām paši nav pat iedomājušies.

Tāpēc, ka man ir cita domāšanas bāze: vēstures studijas iedod domāšanas sistēmu. Atceros, ka profesors Krupņikovs jaunā laika vēstures kursa studiju laikā lika zīmēt tabulu: kas attiecīgajā gadā notiek dažādās valstīs, tādā veidā liekot saskatīt līdzības un sakarības. Jau tajos laikos viņš neprasīja, piemēram, par šķiru cīņu, bet ļāva fantazēt un izvirzīt savas versijas kaut vai par kosmiskiem jautājumiem. Lai runātu par cilvēka seksualitāti, nav jāzina tikai viņa fizioloģija un psiholoģija, bet arī — kā tīri vēsturiski attīstījušies uzskati.

Es nebrīnos, kāpēc zināma daļa Latvijas sabiedrības ir sašutusi, kad es runāju par seksu, jo saprotu, kā attiecīgie uzskati un tabu laika gaitā veidojušies. Es pieņemu: ja kristietība nebūtu tik cītīgi apkarojusi cilvēka seksualitātes izpausmes (protams, tam bija sava vēsturiskā nepieciešamība), tad mūsdienu sabiedrība citādāk reaģētu uz intīmo jautājumu iztirzāšanu. Lielāko tiesu atziņu esmu guvusi no pētījumiem par Austrumu kultūrās atrodamiem cilvēku seksuālās uzvedības iztirzājumiem. Man nav pamata neticēt secinājumiem, kas radušies gadu tūkstošu gaitā. Piemēram, daoistu mācība...

Droši vien pirmais, kas ienāk prātā, runājot par Austrumu seksa mācībām, ir «Kāmasūtra».

Diemžēl līdz eiropiešiem nonākusi tikai niecīga tulkotā daļa šā darba — vien pikantērijas. Sūtru — aprakstu — bijis ļoti daudz, tās sakņojušās hinduistu vēdiskajā literatūrā, ko savukārt veido tūkstošiem sējumu. Runājot par seniem rakstiem, pieminēšanas vērts ir arī Vecās Derības Zālamana augstā dziesma (erotiskās mīlas lirikas šedevrs), kurā runa par seksuālu iekāri. Turklāt Zālamana mīļotajai Sulamītei bija tikai 12 gadu, ja nemaldos. Bet tie nav vienīgie senās kultūras teksti, kuros ir runa par seksualitāti.

Vai tad seksuāla iekāre nav grēks?

Tas ir tikai skaidrojums. Apmēram tā: neiekārojiet, dārgie draudzes locekļi, lai es jūs varētu kontrolēt! Iekāre ir viens, bet negausība — pavisam kas cits... Negausība rada iekšēju konfliktu. Daoisti māca: tas, kas mums ir dots, jālieto saprātīgi. Ne ēst, ne gulēt, ne seksot pār mēru nav saprātīgi. Par šo pašu, starp citu, ir pēdējais Džilindžera iestudējums «Intim»: iekārē tu grāb, grāb līdz atduries konfliktā — sieviete atrod risinājumu iemīloties, bet vīrietis mūk prom. Ļoti interesanta izrāde, ja nav grūti klausīties pornogrāfiskus tekstus.