Gribu darīt lielas lietas

Viņa favorīti mūzikā: Bahs, Maikls Džeksons, Stings, Meraija Kerija, Džordžs Maikls

«Būšu laimīgs, kad šopavasar nolikšu pēdējo ieskaiti matemātikā un vairs nekad dzīvē neredzēšu šo priekšmetu,» smaida jaunais mūziķis Jānis Ķirsis. Viņš uzrakstījis mūziku jauniešu mūziklam Klase, šodien pulksten 14 un 18 teātrī RīBēJa MuTe pirmizrāde.

Pats pie taustiņiem

Režisora Jura Rijnieka iestudējums ir stāsts par attiecībām starp pusaudžiem, kuru muzikāli noformējis deviņpadsmit gadus vecais Jānis Ķirsis. Pats vēl skolnieks – Rīgas Doma kora skolas priekšpēdējā klasē, diriģēšanas nodaļā. «Kad Normunds Beļskis bija iecerējis rakstīt libretu izrādei jauniešiem, tika izsludināts konkurss par iespēju rakstīt mūziku. Konkursā piedalījās jaunie mūziķi no visiem Latvijas novadiem, no viņiem pazīstamākie – eksfabrikanti Kristy un Jeremy. Bija jāuzraksta divas dziesmas, un man uzrakstījās diezgan smukas, bija visa dvēsele tajās ielikta,» stāsta Jānis un gandarīts secina: «Laikam žūrijai arī patika.» Viena no konkursā iesniegtajām dziesmām – Nes mani, nes – arī iekļauta izrādē, kā fināldziesma. To izpilda Kaža un Annija Putniņa, un no 14. februāra tā skan arī Latvijas raidstacijās.

«Šis man ir ļoti liels izaicinājums, mans lielākais projekts, neapšaubāmi,» atzīst jaunais mūziķis, kurš līdz šim jau vairākus gadus raksta dziesmas vokālajam ansamblim Knīpas un knauķi. «Viņiem esmu uzrakstījis arī mesu, ar kuru vasarā pirms diviem gadiem apceļojām Vāciju. Bet šis darbs noteikti ir daudz lielāks, un nav jau vienkārši septiņdesmit astoņas minūtes sadabūt kopā vienā gabalā,» stāsta Jānis un piebilst, ka nekas jau nav beidzies, viss tikai sākas: izrādē spēlēs dzīvā grupa, tur nebūs fonogrammas, un mūzikas autors pats būs pie taustiņiem.

Kaķu opera

Jānim vienmēr bijusi ļoti cieša saikne ar mūziku, jo abi viņa vecāki ir mūziķi: mamma ir bērnu dziesmu komponiste, tēvs – virsdiriģents. Jau četru gadu vecumā viņš iestājās sagatavošanas klasē, sešu gadu vecumā ar brāli un brālēniem rīkoja koncertus – pats rakstīja dziesmas, spēlēja, dziedāja. Un astoņu gadu vecumā jau tapa četrdesmit minūšu gara bērnu opera, kam tika dots nosaukums Kaķu opera. Tā, ierakstīta kasetē, ir saglabāta.

«Man jau īsti nebija izvēles, vecāki visiem spēkiem mēģināja noturēt pie mūzikas. Atceros, kad man bija vienpadsmit gadu, es teicu: «Viss, tēvs, es eju no skolas prom, uz vakara klasi vidusskolā, bet no rītiem spēlēšu futbolu!» Bet man neļāva... Tagad varu teikt paldies vecākiem – tikai pateicoties viņiem, arī esmu nonācis tik tālu. Un šodien saprotu, ka eju tajā iekšā arvien dziļāk un dziļāk un katru dienu viss notiek arvien nopietnāk.»

Jānis stāsta, ka viņam nekad nav bijuši sētas draugi, tikai trīs puikas no skolas, kuri joprojām ir viņa vislabākie draugi. «Es gribēju spēlēt futbolu, paskatīties Tomu un Džeriju vai uzspēlēt kādu spēli – man mājās bija spēļu konsole. Bet man neļāva, lika iet uz visādiem kultūras pasākumiem, uz koncertiem. Turklāt skolā slodze bija no pusdeviņiem rītā līdz sešiem vakarā, ļoti daudz laika aizņēma arī Rīgas Doma zēnu koris – tā ir vēl viena skola, Mārtiņa Klišāna vadībā, kas mūs izaudzinājusi par ļoti spēcīgiem un kārtīgiem cilvēkiem.»

Mācīties uz Krieviju

Mūzikas skolā Jānim īpašu problēmu nav. Dabas dots talants. «Tur ir tas joks, par ko kolēģi skolā ja ne gluži mani ienīst, tad apskauž – ka man salīdzinoši viegli nāk visas tās tehniskās lietas, kas saistās ar mūziku, bet matemātikā man diemžēl ir divnieks. Es eju uz stundām, daru visu iespējamo, bet man nesanāk. Nu laikam jau katram savs. Bet es negribu teikt, ka tas ir labi – ka viss viegli nāk. Tā drīzāk ir zināma problēma, jo tad cilvēks palaižas slinkumā, aizmirst, ka ir jāpiestrādā, lai attīstītos tālāk,» spriež mūziķis. Tāpēc viens no viņa lielākajiem mērķiem ir neiesūnot, kā to izdarījuši daudzi mūziķi Latvijā. Viņš grib doties mācīties uz Krieviju. «Gribu iepazīt to pasauli, jo jūtu, ka tur ir ļoti liels spēks un emocijas, kas saistās ar mūziku. Bet, ja runājam par Mūzikas akadēmiju, man šķiet, tā man neko daudz nevarētu dot. Gribu vairāk.»

Jānis nebaidās skaļi teikt: viņš grib uzrakstīt simfoniju. «Es zinu, ka man vēl kādu laiku ļoti nopietni jāpamācās, bet, no otras puses, Mocarts jau divpadsmit gados rakstīja operas...» viņš smaida un saka, ka nevēlas apstāties pie teātra mūzikas. «Protams, ne. Ja vienreiz to jau esmu izdarījis, zinu, ka to varēšu izdarīt vēlreiz. Gribu darīt lielas lietas, kvalitatīvas un paliekošas. Bet, kas tās būs, vēl grūti pateikt – dzīve jau var izspēlēt visu ko. Turklāt es jau vēl tikai mācos...»

***

Jānis Ķirsis

• Mūzikas autors jauniešu mūziklam Klase teātrī RīBēJa MuTe

• Dzimis 1988. gada 2. februārī Rīgā

• Mācās Rīgas Doma kora skolas 3. kursā, diriģēšanas nodaļā

• Dzied Rīgas Doma kora skolas zēnu korī

• Grupas Framest mākslinieciskais vadītājs (kopš 2005) – tie ir pieci jaunieši, kas dzied a capella; Rīgas Latviešu biedrības vokālās studijas Knīpas un knauķi mākslinieciskais vadītājs

• Uzrakstījis dziesmas Knīpas un knauķu jubilejas albumam Es vienmēr maza māmiņai, kas tika iekļauts Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas 2006 nominācijā Labākais bērnu mūzikas albums

• Hobijs: basketbols. Savulaik trenējies basketbola klubā Rīdzene

***

Normunds BEĻSKIS, mūzikla Klase libreta autors:

– Es viņu pazīstu kā ļoti perspektīvu un pietiekami ambiciozu, arī nešpetnu jaunu autoru, kādam patiesībā arī jābūt īstam mūziķim. Viņu ne reizi vien ir mēģinājuši izmest ārā no vienas otras skolas, taču viņš vienmēr pratis sasparoties un atrast, kā saka, savas pareizās skaņas. Es viņam novēlu arī turpmāk turēties pašam pie savām skaņām un arī nekautrēties paņemt labāko, ko citi spēj dot – mēģināt ieraudzīt katrā skolotājā racionālu draugu, nevis tikai apcelšanas objektu, kā tas reizēm skolās mēdz būt. Par drosmi arī viņu var apsveikt – liels darbs ir izdarīts!

Uz augšu