Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9064513t1h6c01.jpg)
Nacionālā teātra aktrise Baiba Indriksone uz skatuves un kino strādājusi tik ilgi, ka dažādās paaudzēs viņas tēls saistās ar pavisam atšķirīgām lomām, taču ikviens latvietis šodien noteikti zina divas no tām: daiļo krogus meiču Lēni "Vella kalpos" un Olitu "Limuzīnā Jāņu nakts krāsā", taču šajā lentē neaizmirstama ir arī Baibas balsī runājošā Lāsmiņa.
Visa Baibas Indriksones dzīve aizritējusi mākslinieku vidū, jo agri apprecējusies ar kinorežisoru Aleksandru Leimani, dēls Aivars kļuvis par baletdejotāju, nu viņš ir Nacionālās operas galvenais baletmeistars, bet mazmeita Elza – primabalerīna. Dzīvodama līdzi sev tuvajiem, aktrise neko nav zaudējusi profesijā un pavisam nesen – 75. jubilejā – Nacionālajā teātrī pati ierosinājusi iestudēt un dramatizējusi vācu rakstnieka Šrēdera romānu "Māte un dēls", kurā atveido galveno lomu.
Bez pārsteigumiem
Baiba mācījusies Zālīša 1. pamatskolā Kalpaka bulvārī, tolaik – mācību iestādē tikai meitenēm, pēc tam – 3. vidusskolā iepretī Nacionālajam teātrim, savukārt Teātra institūts atradās blakus Zālīša pamatskolai.
Privātajā dzīvē aktrise nav bijusi liela eksperimentētāja – viņa apprecējusies, vēl nesasniegusi divdesmito dzimšanas dienu. "Pirmais variants manā dzīvē bija Leimanis, ar to tā lieta arī bija cauri. Kopā nodzīvojām ļoti ilgus gadus. Un mums ir brīnišķīgs dēls. Savā prātā gan nodomāju, ka man būtu patikusi meita, bet tagad esmu ļoti apmierināta – Aivars ir pret mani tik labs, uzmanīgs. Man ir brīnišķīga mazmeita. Un es zinu, ko nozīmē bizītes pīt, jo no agras bērnības Elziņa dejoja "Dzintariņā".
"Laimes krekliņā"
"Lielos vilcienos man nekad nav nācies dzīvē darīto nožēlot, jo esmu dzimusi "laimes krekliņā". Viss, ko patiešām esmu gribējusi, ir piepildījies. Pirmkārt jau, no mazām dienām vēlējos būt aktrise." Un tas gan laikam Baibai zvaigznēs ierakstīts, jo neviens viņas ģimenē nav bijis saistīts ar teātri, mamma – juriste, bet tēvs darbojies tautsaimniecībā. Tiesa, Baibas brālis daudzus gadus nostrādājis televīzijā.
"Rainis" un Staburags
Kino Baiba Indriksone nonākusi, jau 10. klasē mācoties. Tad Rīgas kinostudija uzņēma filmu "Rainis". "No Pionieru pils dramatiskās studijas mani aizsūtīja uz provēm, man bija jāsaka: "Rainis! Tātad jūs esat Rainis!" Es no melnās "klapītes" tā sabijos, ka aiz šausmām sāku žagoties: "Rainis, ik! Tātad jūs esat Rainis, ik!" Sapratu, ka esmu izgāzusies, pār vaigiem sāka līt asaras. Neviena cita nežagojās un neraudāja, tāpēc mani no citām pretendentēm varēja atšķirt, un tā es to Ābelītes lomu dabūju. Nesen "Raini" kaut kur demonstrēja, un es attapos, ka šajā filmā var redzēt Staburagu – es lomā skrienu to skatīties. Es un Staburags…"
Šausmīgi sen
Daudzi aktieri stāsta par sarežģīto ceļu uz pirmajām lomām, par bezdarbības periodiem dažādos karjeras posmos, taču Baiba Indriksone par šādām situācijām nevarot sūdzēties – viņa pie lomām tikusi jau studiju laikā.
"Laikam jau savā pirmajā filmā strādāju normāli, jo nebiju vēl beigusi vidusskolu, kad Teātra institūtā atbrīvojās trīs vietas, un Arnoldu Liniņu, Jāni Jurovu un mani paņēma bez konkursa. Nebiju vēl institūtu beigusi, kad mani paņēma teātrī. Līdz ar to visa dzīve pagājusi bez konkursiem un pārsteigumiem. Tajā laikā pirmizrādes sekoja cita citai, biju ļoti aizņemta. Jau studiju laikā spēlēju Turgeņeva "Menesī uz laukiem" un Gogoļa "Revidentā" partnerībā ar Jāni Osi, Emmu Ezeriņu, Alfrēdu Videnieku, Edgaru Zīli. Visa vecā kaluma komanda. Tas bija šausmīgi sen."
Lomu ceļi
"Braucot uz šo sarunu, nodomāju, ka aktiera darbs ir atkarīgs no daudzām situācijām: ja esi aizņemts kādā lugā, pie ziņojumu dēļa parādās attiecīga pavēle, citreiz kāds piezvana pa telefonu un uzaicina uz kādu, kā tagad saka, projektu – radiolugas lasījumu, kino dublāžu, filmēšanos. Ir brīži, kad šķiet – nu galīgi nav nekā ko darīt. Tad tā sirds sāp… Pēkšņi atskan zvans, un tu sāc darboties! Varētu tās dēvēt par nejaušībām, bet saka jau, ka viss ir zvaigznēs ierakstīts. Pienāk īstais brīdis, un kāds par tevi atceras."
Aktrise atzīst, ka viņas pēdējai izrādei ir pavisam interesants ceļš. "Mājās skanēja radio, kurā tika lasīta anotācija Šrēdera grāmatai "Māte un dēls". Man tas iekrita prātā. Tūdaļ šo grāmatu nopirku un vēlāk sapratu, ka no tās jāveido iestudējums." Šis romāns pārsvarā rakstīts dialogu formā, tāpēc ir viegli dramatizējams. Aktrise dialogus izrakstījusi, devusies pie režisora Kublinska, un rezultātā tapusi izrāde. Par iespēju veidot šo iestudējumu Baiba Indriksone ir pateicīga teātra vadībai. "Man ikdienā sāp kājas, taču laikā, kad iestudējām "Māti un dēlu", es jutos pavisam labi. Tagad mēģinājumu nav, un atkal sāku just – kaut kur sāp, velk, kļūstu veca."
Grāmatas sižetā tiešas paralēles ar savām un dēla attiecībām Baiba gan nemeklē. "Jubilejas reizē Aivars man pēc izrādes pasniedza rozes un teica: "Tu nu gan tāda māte neesi!" Man tas patika, jo šī varone ir diezgan egoistiska un ar tuviem cilvēkiem apgājusies ne visai jauki. Tāpēc jau viņa mūža nogalē paliek viena četrās sienās ar savām domām. Bet izlietu ūdeni vairs nesasmelsi, un katram no mums par savu dzīvi ir jāatbild. Šī doma man ir saprotama."
Lāsmiņas balss
Savas filmas, piemēram, "Vella kalpus", aktrise skatās reti un pa fragmentiem. Tiesa, šad tad jau sanāk noskatīties agrāko gadu darbus, piemēram, pirms pāris nedēļām kinoteātrī "Rīga" notika Baibas Indriksones jubilejai veltīts "Limuzīna Jāņu nakts krāsā" seanss, tad arī aktrise zālē dzirdējusi, kā cilvēki joprojām sajūsminās par viņas balsī runātajām frāzēm. "Es vēl skatoties nodomāju, kāds Gundars Āboliņš toreiz bija jauniņš, tieviņš, bet es ierunāju Lāsmiņas tekstus, būdama jau nopietna dāma!"
Teātra romantika
"Manas paaudzes aktieri piedzīvojuši lielas vasaras viesizrāžu tūres. Latvija izbraukāta krustām šķērsām. Toreiz nebija tādu viesnīcu, esam gulējuši sienā kūtsaugšās, fizkultūras zālēs uz matračiem; mums bijuši pasakaini ugunskuri ezeru krastos; esam dejojuši zaļumballītēs un dziedājuši autobusos; peldējušies un sauļojušies. Puiši makšķerēja, pēc tam zivis cepām. Tas satuvina.
Bijušas arī visādas ēverģēlības! Piemēram, Jēkabpilī. Atskrējām ātrāk pēc izrādes uz viesnīcu, kurai blakus atradās pussagruvusi māja, paņēmām palagus un tā grausta tukšajās nišās spokojāmies kolēģiem. Bet Jaungulbenē mūsu frizierītei pie visiem četriem segas stūriem tika piesieta šņore, un naktī vienā brīdī mēs to segu pēkšņi pacēlām. Sanāca tāda liela smiešanās. Tagad šādu piedzīvojumu vairs aktieru kolektīvam nav un nekad nebūs. Lepna viesnīca, katrs savā numuriņā."
Padomju standarti
Padomju laikos aktieri tika apjūsmoti daudz vairāk nekā šodien. "Pat dažādas darīšanas kārtojot, pie dakteriem ejot, īpašo attieksmi varēja just. Dažreiz gandrīz vai bija neērti. Biju kautrīga, nejutos labi, ja kaut kur aicināja bez rindas. Visi cilvēki skatās…"
Aktrises dzīvesbiedrs tajos laikos pelnījis labi, tāpēc arī Baiba par dzīves kvalitāti nekad nav sūdzējusies. "Nekā īpaša gan nebija. Tas augstākais – aizbraukt uz "Sēnīti", bet es kopš 1969. gada vadu mašīnu, un kopš tā laika man ir alkohola trūkums organismā, restorānā jāaprobežojas ar limonādēm un sulu. Tiesa, Leimanis arī nekad ar alkoholu nav aizrāvies, viņš gan bija viesmīlīgs un labprāt uzcienāja citus, bet pats pat nesmēķēja. Es arī neprotu smēķēt, ja izrādēs vajag, ievelku tikai mutē un tūlīt pūšu ārā. Reiz tēloju sekretāri, tad Leimanis teica: spēlē jau tu labi, bet smēķē gan atbaidoši!"
Ģimenes lokā
Aktrise ar dēlu, mazmeitu Elzu un arī mazdēlu Gustu dzīvo kopā. Baiba saka, ka viņas mūžu raksturo līdzi jušana visiem saviem tuvākajiem cilvēkiem. "Par viņiem esmu uztraukusies vairāk nekā par sevi! Sevišķi jau pēdējos gados, kad savā liktenī lielas pārmaiņas vairs negaidu, bet viņiem gan jānostabilizējas."
Baiba atzīst – viņas mazbērni ir prātīgi, nu jau arī izgājuši cauri grūtajam pusaudžu vecumam. Savas audzināšanas nozīmi aktrise gan nepārspīlē, sacīdama: "Tagadējā paaudze tikai pēc laika "sagremo", ko viņiem esi teicis, bet sākumā dzirdētais ne visai tiek ņemts vērā…"
Vai šodien Baiba Indriksone var būt ar dzīvi apmierināta un justies līdzsvarā ar pašas būtību? "Leimanis ir miris jau septiņpadsmit gadus, tātad mana mūža rūpe viņu apčubināt, pabarot, aizvest, kur nepieciešams, vairs nav. Es uzskatīju, ka režisors ir kas īpašs, aktrise ir pakārtota. Vīrs bija vecāks un gudrāks – šāda attieksme pret viņu manī bija vienmēr. Tagad dzīvoju Jūrmalā kopā ar dēlu un mazbērniem. Kādreiz tur viņu dēļ bija liels zooloģiskais dārzs, katram jāgādā sava barība: suņiem viena, kaķiem otra, žurkulēnam trešā, šinšillām ceturtā. Tagad diemžēl daudzi dzīvnieki aprakti dārzā… Pienākumu arvien mazāk un mazāk. Atliek laiks sev, nāk virsū dažādas domas. Man patīk minēt krustvārdu mīklas, tas asina prātu. Tie vārdiņi, kurus esmu zinājusi agrāk, paliek prātā, bet jaunie galvā neaizķeras.
Dzīvoju Dzintaros pie jūras, bet pāri kāpai grūti tikt un lielā saulē uzturēties arī nepatīk. Toties, virtuvē pie loga sēžot, redzu cauri kokiem debesis virs jūras. Katru reizi riets ir citāds. Un jūru es dzirdu. Un es esmu Baiba, pie loga man aug liela, liela egle. Tajā dzīvo divi sīļi, briesmīgi ķērc, tādi Latvijas papagaiļi. Bet skaisti. Tagad nāk pavasaris, lēnām visi pumpuri raisīsies. Es jau apčubināju sniega rozes lapas!"