Kādi ir veiksmīgas kopdzīves priekšnoteikumi?

Izrādās, ka primārie ir uzskati par kārtību dzīvoklī vai mājā, līdzīgas gastronomiskas gaumes, vēlme klausīties līdzīgu mūziku, skatīties filmas un vienota attieksme pret mājdzīvniekiem — abiem jābūt vai nu dzīvniekmīļiem vai gluži otrādi — jāizceļas ar absolūtu vienaldzību pret visādu mošķu aprūpēšanu. Tie pāri, kuri viegli vienojas par netīrās veļas glabāšanas principiem, divatā aizrautīgi skatās vienu un to pašu TV programmu, labprāt notiesā otra gatavoto ēdienu, spēj daudz labāk vienoties arī par seksu. Un abi no sirds pieķērušies savam mopsim vai čūskulēnam.

Lai pārbaudītu pētījumu dzīvē, es nolēmu aprunāties ar kādu patiesi laimīgu pāri. Jāsaka — nebija nemaz tik vienkārši tādu uz sitienu atrast. Liela daļa tā saucamo laimīgo ģimeņu ir spožas un ideālas tikai sabiedrības acīs, bet, parokoties dziļāk, atklājas ne viens vien skeletiņš. Tomēr man izdevās. Turklāt aptaujāju veselas divas laimīgas sievietes. Katru ar savu viedokli.

«Kaut ko tādu dzirdot, man burtiski spalvas saslienas gaisā!» pirmā uzrunātā meitene iesaucas. «Tai man, kāda esmu šobrīd. Pirms pašreizējām attiecībām es noteikti atbildētu citādi. Man šķiet, ka tieši tā ir katram — viss atkarīgs no cilvēka tā brīža izjūtām un situācijas. Vispārinājumi ir debili. Mainās situācija, mainies pats un mainās tava atbilde uz katru uzdoto jautājumu.

Pirms pieciem gadiem es tiešām biju absolūti pārliecināta, ka galvenais ir intelektuālais, kulturālais un garīgais kontakts. Tas, ka tu spēj ar to otro cilvēku daudz un pamatīgi runāt par grāmatām, iet kopā uz izstādēm. Toreiz uzskatīju, ka seksualitāte zināmā mērā ir pakārtota lieta. Galvenais šķita prāta lidojums, jo nav jau nemaz tik daudz to cilvēku, ar kuriem kopā vari palidot. Joprojām tam piekritu, BET... zinu ari to, ka nespēju dzīvot attiecībās bez seksualitātes.

Vismaz pašlaik, kad jūtos kā absolūti seksuāla būtne. Lai kāda saskaņa būtu vai nebūtu dzīvē, man vispirmām kārtām ir svarīgi, lai es justos kā sieviete. Iekārota. Gribēta. Dabūta. Pretējā gadījumā man ir vieglāk dzīvot vienai un domu, uzskatu, gara saskaņu meklēt citur.

Man seksualitāte ir viena no svarīgākajām attiecību sastāvdaļām. Tas nav primitīvi. Man vajag just. Pretējā gadījumā sieviete manī nīktu, un es kļūtu par bezdzimuma būtni, kura (jā, jā!) spēj spriedelēt un gūt intelektuālu baudu, bet vienalga kļūst kašķīga, jo ir seksuāli izžuvusi. Labi... es nekliegšu, ka sekss ir viennozīmīgi pirmajā vietā. Drīzāk — emocionālā saskaņa. Sajūta, ka vīrietis tevi uztver, jūt, ka tu viņam neesi bezdzimuma būtne... Ai, atkal jau velk uz seksu! Lai jau būtu.

Bet tas, ka man garšo apelsīni un viņam gaļa?! Tas, ka viņš necieš manu mīļo kaķi, savukārt man liekas pārspīlēta viņa aizraušanās ar mūsdienu mākslu?! Kāpēc lai tas jauktu mūsu attiecības? Ja mēs atrodam vismaz kaut ko kopīgu — nu, piemēram, varam aiziet kopā uz operu un izdejoties naktsklubā —, tad tas ir pilnīgi pietiekami. Tā sīkumainā saskaņas meklēšana, manuprāt, nav būtiska, izklausās pēc tipiskas mietpilsonības.

Hmmm... bet varbūt tas bija pētījums par tipiska vidusmēra pilsonīša, kas, kā zināms, IR mietpilsonis, attiecībām? Tad jau laikam ir precīzi. Nu re — es jau laikam kļuvu rupja. Protams, protams, jebkuru attiecību sākumā tu izošņā, vai tas otrs cilvēks lielos vilcienos pēc sava domu gājiena ir tev atbilstošs. Tas neapšaubāmi ir svarīgi. Diez vai es dzīvotu kopā ar... Labi, nesaukšu vārdā nevienu profesiju, jo tas nebūtu ētiski — galu galā tam nav nozīmes, bet būtībā laikam saprati.

Ai, piedod, vairs nav laika ar tevi runāt — jāiet vannā. Un pēc tam arī sekss, protams,» viņa jautri nosmejas un dodas prom.

(Fragments no grāmatas «Simts seksīgas sestdienas».)