Veiksmīgas kopdzīves priekšnoteikumi. (Otrs viedoklis)

«Es pilnībā piekritu šim pētījumam,» saka kāda cita. «To cilvēku, ar kuriem vari atrast ideālu garīgu un sadzīvisku saskaņu, ir ārkārtīgi maz, savukārt krāniņi ir pusei visu pasaules iedzīvotāju. Četri miljardi iespēju izvēlēties seksu un labākajā gadījumā pāris tūkstoši iespēju nodibināt ģimeni un dzīvot kā tajā pasakā — līdz nāve viņus paņēma vienā dienā.

Mums ar vīru ir ideāla sadzīviskā saskaņa — mēs burtiski esam kā viens vesels, kā nesaraujams organisms. Es nevaru teikt, ka tas notika uzreiz — diezgan ilgi pieslīpējāmies viens otram, pirms kļuvām par to, kas esam. Bet par laimi tā bija pieslīpēšanās sīkumos — visās tevis nosauktajās un arī vēl citās jomās mūsu pamatnostādnes sakrita jau sākumā. Šis pētījums šķiet arī ļoti loģisks — galu galā sadzīve un bezseksa attiecības procentuāli aizņem daudz vairāk laika, nekā valstīšanās pa gultu.

Turklāt, ja ikdienas lielākajā daļā valda ideāla saskaņa, ja nenogurdina kašķi un gruzdoša neapmierinātība, tad kurš gan būtu tik dulns, lai sāktu ecēties mīlēšanās laikā?! Un man šķiet arī, ka sakārtotā sadzīve ļauj mums vairāk atbrīvoties, vairāk fantazēt un atdoties baudījumam seksa laikā. Mēs ļoti labi saprotamies arī gultā, bet es neesmu pārliecināta, ka tas notiktu, ja citās jomās mūsu uzskati atšķirtos.

Zini, esmu pieķērusi sevi pie ķecerīgas domas — ja kādudien viens no mums zaudētu iespēju nodarboties ar seksu, es nemeklētu tādu iespēju citur. Manuprāt, garīgā saskaņa spētu kompensēt fizisko attiecību iztrūkumu. Protams — nekad nesaki nekad, bet... man reizēm šķiet, ka tā bauda, kuru gūstu brīdi pa brīdim, kārtējo reizi konstatējot mūsu emocionālo tuvību, ārkārtīgi līdzinās orgasmam...«

(Fragments no grāmatas «Simts seksīgas sestdienas».)