/nginx/o/2018/07/15/9066550t1h86d5.jpg)
Mārcienas muiža ir spilgts neorokoko stila paraugs Latvijā. Muižā nesadalīts saglabājies viss vēsturiskais ēku komplekss — kungu nams, stallis, lopu kūts, klēts, dārza māja, saimes māja, smēde, vienīgi dzirnavas pie strauta sabombardētas kara laikā.
Tuvumā nav svešas apbūves. Muiža ir tikai 1,5 km attālumā no pagasta centra, 10 km no Madonas, it kā tuva civilizācijai, bet tajā pašā laikā — savrupa, neviena netraucēta pasaule. No brāļu Birņu izpirkuma laikiem pirms pusotra gadu simta nesadalīta palikusi arī muižai piederošā zeme 102 ha, bet tagad jau ap 150 ha platībā. Liels dīķis (1,5 ha), kas iztīrīts un padziļināts, zem ceļa kā strauts krīt pāri dzirnavu drupām un aizvijas apkārt kungu mājai un pāri 60 hektāru muižas pļavām uz Aronu, Latvijas slavenāko foreļu upi. Otrpus dīķim — 80 ha mežs, izcirtumi un avoti, uz kuriem ved pastaigu takas. Dīki ielaistas foreles, karpas, līņi, stores un vēži.
Pili saņem kā Ziemassvētku dāvanu
Uzņēmēja, miljonāre un Mārcienas muižas īpašniece Mairita Solima smej, ka pie muižas esot tikusi pavisam neparasti: «Kādā 2003. gada ziemas rītā gulēju gultā, brokastoju un šķirstīju presi. Pilnīgi nejauši manās rokās nonāca dažas nedēļas veca avīze, kurā bija rakstīts, ka tiek pārdota Mārcienas muiža. Man ar kaunu bija jāatzīstas, ka nebija pat nojausmas, kur Latvijā atrodas Mārciena, taču jokojot vīram prasīju, vai viņš nevēlas man Ziemassvētkos uzdāvināt muižu. Niks [Mairitas vīrs] jokojot atbildēja: «Kaut vai pili!» Lai gan bijis Ziemassvētku laiks, Solimi piezvanījuši uz norādīto telefona numuru, un pārdevēji viņus pierunāja pēc dažām dienām atbraukt un apskatīties. Skats bijis tik briesmīgs, ka Mairita un Niks visus Ziemassvētku cienastus atstājuši muižas iemītniekiem. «Izsprāgu no turienes trijās minūtēs ar saukli: «Paldies, dārgais, man nevajag tik daudz problēmu!» Tomēr pagāja trīs mēneši, un «āķis» bija lūpā. Bijām apbraukājuši citas muižas un pussabrukušas pilis un secinājām, ka Mārciena ir tā vērta, lai to apskatītu vēlreiz. Bija pienācis pavasaris, kļuvis gaišāks, un tā nu mēs Mārcienu nopirkām.»
Idejas rodas darba gaitā
Kas bija tālāk? «Tālāk man radās traka ideja, un tikpat traka ideja radās arī manam būvuzņēmējam Viesturam Gavaram, ka muižā pēc trim vai četriem mēnešiem varētu rīkot mana dēla Sanda kāzas. Tas likās nereāli, tomēr jau tā paša gada augustā kāzas patiešām svinējām — tādā Dostojevska stilā: ar noplukušām sienām, aizkariem, lustrām, caurām grīdām, bet dažviet grīdu vispār nebija,» Mairita smejas un neslēpj, ka, lai menedžētu muižas atjaunošanas darbus, vajadzīga arī pašu klātbūtne. «Tik ilgi pa tiem laukiem un muižu dzīvojāmies, kamēr tajā īpašumā iemīlējāmies. Sākumā bijām to pirkuši nenoskārstai vajadzībai, bet vēlāk nolēmām, ka tā jāpadara greznāka — atbilstoša savam laikmetam.» Precīzas restaurācijas izmaksas Solima gan neatklāj, vien piebilstot, ka atjaunošanas darbi ritējuši visnotaļ labi, turklāt viņa piesaistījusi arī Eiropas Savienības līdzekļus, kas bijis labs atspaids.
«Protams, daudz ko izdarījām nepareizi, jo viss ritēja lielā steigā, un arī daudzas idejas radās tieši darbu gaitā,» viņa secina, kā piemēru minot otrajā stāvā izvietoto bibliotēku: «Tur esošo ķieģeļu sienu nevis apmetām un nokrāsojām, bet gan atstājām tādu pašu, pārējo interjeru pielāgojot. Nomainījām sijas, un darbu gaitā atklājām divus ļoti burvīgus piecstūrainus lodziņus, kuri atrodas pie augstajiem griestiem. Tā tos arī atstājām, rodot, manuprāt, ļoti oriģinālu risinājumu.» Tāpat, mainot grīdas, vietumis atklājušies ļoti skaisti dēļi. Un vēl Mairita ir lielā sajūsmā par muižas kāpnēm, kuras, viņasprāt, izskatās pēc vecām, skaistām klavierēm.
Talkā iekārtot muižas telpas nākusi firma «Palacco Riga», kam Mairita ir parādā lielu pateicību. «Interjeru veidoja Agija Bākule un Egīls Porietis, no kuriem daudz mācījos, jau iekārtojot viesnīcu «Gutenbergs».» Solima atklāj, ka viņi gan nav vienīgie interjera autori, bet noteikti — vērtīgākie konsultanti.
Izpērk visus antikvariātus
Kad telpas bija savestas kārtībā, nācās domāt par to apmēbelēšanu, un Solima atzīst, ka nu Mārcienas muižas telpas rotā ļoti daudz restaurētu mēbeļu, kas pirktas gan Rīgas antikvariātos, gan turpat Mārcienā un Madonas rajonā. «Mēs vietējā avīzītē ievietojām ļoti mīļu un sirsnīgu sludinājumu ar tekstu: ja nu jums mājās ir kāda veca, vēsturiska mēbele, kas tikai traucē un maisās pa kājām, tad varbūt padomājiet, ka tā varētu tikt restaurēta un rotāt Mārcienas telpas. Apbrīnojami, cik liela bija cilvēku atsaucība! Tādā veidā tikām pie vairākām bufetēm un skaistiem skapjiem, kas patiešām rotā muižas telpas.»
Arī lielākā daļa interjera priekšmetu pirkti tieši antikvariātos — piemēram, Āgenskalnā, kur, pēc Mairitas vārdiem, var tikt pie ļoti skaistām un vērtīgām lietām, ko droši var dēvēt par «stila pērlēm». Tur pirkts gan fazāna izbāzenis, kas tagad apmeties pie kamīnzāles sienas un ko Mairita mīļi dēvē par Teodoru, gan bronzas svečturi, gan otrā stāva bibliotēkā uz galda un palodzēm izvietotās senlietas. «Esmu ļoti pateicīga restauratoram Andrejam, kurš atjaunojis lielāko daļu seno mēbeļu un darinājis arī vestibilā pie sienas novietotos greznos apzeltītos spoguļus,» teic muižas īpašniece. Viņa arī neslēpj, ka ļoti daudz interjera priekšmetu atceļojuši no ārvalstu antikvariātiem: «Man ļoti patīk iepirkties, un tagad šopingam ir mērķis, jo Mārciena patiešām ir vieta, kur šādas lietiņas itin labi iederas.»