Akmens seja – spēle vai nepieciešamība?

Sievietēm un vīriešiem ir līdzīgi!

Vispirms jāpaskaidro, ka nesen interneta portāla komentāros tika apspriesta tēma — vai ļaut sev neprātīgi iemīlēties, vai labāk vispirms padomāt par iespējamām sekām, blakusparādībām un zaudējumiem. Galu galā — varbūt labāk izvēlēties kādu vīrieša aizstājēju? Jo ar īstajiem mūžīgi ir ciešanas, sēdēšana pie telefona, raudāšana spilvenā un tādā garā...
Dialogs interneta komentāros bija šāds:
 
R: Šādas domas un raksti rodas sievietēm, kuras jau ir paspējušas no dzīves un no vīriešiem «dabūt pa kaklu». Tā ir gluži saprotama instinktīva pašaizsardzība: jo būšu «aukstāka», ciniskāka utt., jo mazāk nākamā reizē sāpēs, varbūt pat izdosies izbēgt no sāpēm. Ilūzija, protams. Arī man šāda rakstura teksti kādreiz likās smieklīgi — līdz brīdim, kad pati raudāju spilvenā pirmās patiesās izmisuma un sarūgtinājuma asaras.
Man jau liekas, ka vīriešiem ir līdzīgi.

lisaica: Tur jau tā lieta, ka vīriešiem ir līdzīgi!!! Staigā viens otram garām akmens sejām un brīnās, ka nevar satikt savu otro pusi. Bet aiz žoga jau neko neredz.

Vēl viens dialogs

Par šo pašu tēmu nesen dzirdēju vīrieša un sievietes dialogu kādā restorānā. Noklausīties svešas sarunas nav pieklājīgi, bet, no otras puses, nav mana vaina, ka gandrīz tukšajā restorānā šis pāris nez kāpēc izvēlējās galdiņu tieši blakus manējam. Lai gan, patiesību sakot, es šaubos, vai viņi kādu, izņemot viens otru, vispār redzēja. Pilnīgi skaidri un acīmredzami viņi abi bija fāzē «beidzot esam viens otru satikuši». Spriežot pēc viņu kaislīgā dialoga, pārpratumu bijis ne mazums. Un diagnoze arī ir pilnīgi nepārprotama: akmens seja! Dienā, satiekoties vienā darbavietā, viņi abi ir meistarīgi spēlējuši akmens sejas, bet vakarā raudājuši katrs savas gultas spilvenā!

Kas mani patīkami pārsteidza un savā ziņā uzmundrināja — ne jau tikai sievietēm vien ir tie akmens sejas sindroma radītie kreņķi. Šajā dialogā visrunātīgākais bija vīrietis. 

Viņš runāja aizgūtnēm, ir kā par mata tiesu būtu izsprucis no nelaimes, kā jau tad, kad beidzot viss aizturētais var tikt atklāts un izrunāts.

Viņš: ...un tad vēl atnāca strādāt tas princis, un es domāju — viss!
Viņa: Kāds princis?
Viņš: Nu tas smukulītis no centra!
Viņa: Viņš nemaz nav smuks!
Viņš: Nu beidz, īsts princis, es uzreiz sapratu — tu viņu ieraudzīsi, viņš ieraudzīs tevi, un viss, man vispār nebūs nekādu cerību, es tā uztraucos, katru rītu domāju — viņi satiksies pie kafijas automāta, tu ieraudzīsi: o, princis, jūs iepazīsities...
Viņa: Muļķītis... Tu taču esi mans princis! Kāpēc tu man neko neteici?
Viņš: Ko tad es tev būtu teicis? Aizliegtu no rīta iet pēc kafijas?
Viņa: Nē, es domāju — kāpēc tu man vispār neko neteici! Es atkal domāju, ka es tevi galīgi neinteresēju, tu vienmēr staigāji tik nopietns un dusmīgs, pat «čau» pie mums neienāci pateikt!

Es domāju, ka...

...Nu, tāds apmēram dialogs (vispār jau diezgan precīzs, ja atklāti, es pierakstīju). Vārdu sakot: abi kaut ko pie sevis domā, kaut ko cer, bet staigā ar akmens sejām un gaida brīnumu!

Interesanti būtu zināt, kas bija tas brīnums šī pāra attiecībās, kas izjauca spēli un ļāva vienam otru ieraudzīt un uzrunāt. Pusapgaismotajā restorānā pāri viņiem abiem dzirkstīja tāda gandrīz acīm saredzama rozā migliņa ar spīgulīšiem (nu, tāda kā Bārbiju žurnālos!) — ak dievs, cik labi viss ir beidzies, ka visi pārpratumi noskaidroti un ka mēs, par spīti visam, esam satikušies un viens otram atklājušies!!!

...Bet varēja būt arī citādāk, vai ne? Vēl ilgāk un meistarīgāk abi paspēlētu «akmens sejās» un labākajā gadījumā iznāktu kā Blaumaņa dzejolī: «Jūs ilgi vientuļi klīdāt līdz satikāties jau sirmi.» Bet varbūt vispār nesatiktos, varbūt nesatiktu arī nevienu citu, bet varbūt satiktu galīgi ne īsto... Vārdu sakot, ir skaidrs, ka akmens sejas spēle var novest galīgā purvā!

Spēlēt? Nespēlēt?

Bet tas jau tikai tā liekas, ka no akmens sejas spēlēšanas nav nekāda labuma. Galīgā purvā var novest arī princips «kas uz sirds, tas uz mēles», vai ne? Nevar jau cerēt, ka pasaule pilna tikai ar pāriem, kas beigu galā «dabonas». Tikpat labi kāds var spēlēt akmens seju un nenormāli mīlēt kādu citu, kas arī spēlē akmens seju — bet kādam citam, jo nenormāli mīl šo kādu citu! Džungļi, nu! Skaidrs, ka likt visas kārtis galdā ir risks, jo tu vari izrādīties ēzelis...

Akmens seju spēle — tā patiesībā ir elementāra pašaizsardzība, un kuram gan lai pārmet vēlmi palikt dzīvam un nesatriektam? Tikai... Tikai kāda velna pēc mēs akmens sejās spēlējam arī tad, kad, tā sakot, visas maskas ir kritušas?!

Nākamais līmenis

Kā liecina pieredze, reizēm nekas neatrisinās arī tad, kad jūs esat kopā. Daudziem pāriem akmens seju spēle vienkārši pāriet jaunā līmenī. Jūs it kā esat pāris — bet tu nekad nezini, kad viņš tev piezvanīs. Principā ir skaidrs, ka zvanīs — bet kad?

Vai arī puišiem: meitene it kā tavējā, bet nedēļas beigās viņa pēkšņi pazūd. Kad tu jautā, kas noticis, viņa klusē vai atliedz: «Man taču var būt pašai arī sava dzīve, ko?»

Vēl viens trakums ir tas, ka reizēm mums liekas — akmens sejās vienkārši IR JĀSPĒLĒ. Vienkārši nevar nespēlēt — dievs nedod, otrs sāks zaudēt interesi, ja tu kļūsi kā atvērta grāmata! Un tā nu mēs pārejam jaunā līmenī un spēlējam tālāk — kaut ko noklusējam, kaut ko nepasākām, kādu brīdi vispār ieturam pauzi...

Es baidos no tā, ka vīriešiem nepatīk jūtu izpaudumi, tāpēc apvaldu savu vēlmi pateikt: «Es tevi mīlu.» Baidos kļūt apnicīga un neaizsūtu meilu. Un zinu, ka ir likums, ka viņš pēc randiņa man piezvanīs tikai pēc trīs dienām. Jo arī viņš baidās parādīt, ka es viņam esmu svarīga, tāpēc viņš labāk uzspēlē akmens seju. Gadījumam, ja viņš man tomēr nebūtu svarīgs — jo tad viņš nebūtu izrādījies par galīgāko muļķi...

Mums katram ir sava akmens seja, kamēr atnāk mīlestība un ar savu maigo dūrīti sadot mums pa seju... Akmens drūp, un uz brīdi esam īsti un neaizsargāti. Bet tad jau atkal seko spēles nākamais līmenis...