«Vienas nakts romāni, ja esi precējies» — tēma, par kuru ikvienam ir savs viedoklis, turklāt nereti agresīvi kareivīgs un tāds, kas nespēj pieņemt pretējās nometnes argumentus ar sapratni.
Dažādībai. Adrenalīnam. Skudriņām pār muguru...
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tālāk — septiņu dzīves pieredžu nospiedumi šodienā. Sievietes un vīrieši, kas iesaistījās pārrunās, tā domā pašreiz — kā būs rit, nezinu ne es, ne viņi paši.
«Viņš mani apsveic ar saulaino ritu un atvainojas par vakarnakts prombūtni. Es izliekos, ka neko nesaprotu. Kāpēc? Un ziedi? Viņš nekad nav dāvinājis ziedus. Gandrīz nekad. Vienmēr teicis, ka sajūtot ziedu smaržu, instinktīvi lūkojas pēc zārka. Viņš slavē manis gatavotās pusdienas un piebilst, cik labi ir atgriezties mājās.
Varbūt viņš ir nolēmis mani nogalināt? Pēc sešu gadu nemitīgas pierīvēšanas tas būtu tikai loģiski — ilgāk jau diez vai kāds ir spējīgs paciest nemitīgu braukāšanu ar putuplasta gabaliņu pa stiklu. Bet tagad es vairs nerīvējos — man liekas, ka tā ir pareizāk. Ka tā viņš vēl un vēl pārliecinās, ka es esmu pati labākā. Tie ir tikai vienas nakts romāni alkohola reibumā. Skaidrā viņš guļ tikai ar mani. Ko es darītu, ja viņš patiešām iemīlētos? Nezinu. Raudātu, laikam. Bet tas nenotiks. Es zinu.»
«Kam negadās, vai ne? Barā, tusiņā, kad noraujas bremzes, — sievietes taču ir tik skaistas! Kāpēc nepabaudīt pašam un neiepriecināt kādu sievieti, kura tajā naktī bēg no vientulības? Un tam, godavārds, nav nekāda sakara ar manām jūtām pret sievu. Vai viņa dara tāpat? Domāju, ka ne, bet īsti pārliecināts neesmu, un tas man uzdzen asinis. Tas, ka viņa negaida mani mājās nopuņķojusies un pārskaitusies. Es zinu, ka otru tādu sievieti atrast ir gandrīz neiespējami. Tādu, kas būtu tik pārliecināta, ka nekur jau nelikšos. Šī pārliecība dara viņu vēl skaistāku.»
«Jā, man gadās — sekss uz vienu nakti. Bez tālruņa numuriem, bez solījumiem. Dažādībai. Adrenalīnam. Skudriņām pār muguru. Ar vīru man ir lielisks sekss, bet tas nav galvenais. Ģimenē man vajag to silto līkumiņu, kur ieritināties pēc tam. Tās ir divas absolūti atšķirīgas lietas.»
«Es mirstu ikreiz, kad iedomājos, ka viņš ir ar citu sievieti. Man nāk vēmiens. Pāris reižu esmu mēģinājusi rīkoties tāpat, bet man nesanāk. Viņš saka, ka mīl mani. Es nezinu. Es saku, ka mīlu viņu, bet tā laikam nav patiesība — es vienkārši negribu būt tā, kuru pamet, bet drosmes aiziet man nepietiek.»
«Mana sieva ir mauka. Viņa guļ ar citiem. Es?! Vīrietim tas ir normāli — ne vairāk kā pačurāt.»
«Sievietes ir pārāk unikālas un atšķirīgas, lai es atteiktos no tās jūtu un emociju bagātības, ko viņas man dāvā. Dzert veču sabiedrībā ir garlaicīgi — vīrieši ir daudz primitīvāki, izskaitļojamāki. Atgriežoties mājās, es atdodu savai vienīgajai sievietei visu, kas manī ienācis klejojumu laikā. Viņa ir visbagātākā sieviete pasaulē.»
Varam nostāties vienā vai otrā pusē un, acīm degot, kliegt, ka mūsu taisnība ir vienīgā, nešaubīgā, pareizā. Bet vai jūs pazīstat kādu pāri, kas būtu nodzīvojuši kopā visu mūžu un tagad, liekot roku uz sirds, varētu apzvērēt: mēs visu dzīvi esam nodzīvojusi bez nevienas šaubu ēnas par to, ka darām pareizi? Es ne. Nevienu pašu.
(Raksta fragments.)