Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pirms divām nedēļām stāstīju par Vidusāzijas aitu suņiem jeb alabajiem. Šoreiz piedāvāju iepazīties ar Kaukāza aitu suņiem, kurus mēdz jaukt ar aziātiem. Izskata ziņā zināmu līdzību saskatīt patiešām var, taču kaukāzieši ir pavisam citādi!
Spriežot pēc līdzīgā auguma, aziāti un kaukāzieši patiešām varētu būt ja ne brāļi, tad vismaz brālēni. Vien alabajs ar savu paīso, taisno kažoku līdzīgs solīdam padomjlaiku tekstilrūpnīcas ceha priekšniekam, turpretī kaukāzietis drīzāk atgādina kādu brīvdomīgu un skarbu smagā metālroka mūziķi.
Alabaja brālis?
Abas šķirnes attīstījušās tūkstošiem gadu, un par to senčiem tiek uzskatīti Tibetas dogi. Taču atšķirīgo dzīves un darba apstākļu dēļ aziāti un kaukāzieši attīstījušies gluži atšķirīgi. Un, jāatzīst, kalnieši tomēr daudz striktāk iejaucās selekcijas darbā. Tiesa, tāpat kā alabajiem, arī kaukāziešiem vismaz pirmsākumos ļauta absolūta seksuālā brīvība. Suņi, gandrīz savā vaļā dzīvodami, nekontrolēti pārojās, bet viņu saimnieki paturēja tos kucēnus, kurus atzina par piemērotiem darba veikšanai. Izvēli noteica kalnu rajonu klimats un reljefs – ganu sunim bija jāspēj veikt garus un nogurdinošus pārgājienus pa bīstamām kalnu takām, jāiztur skarbais klimats un straujās laika apstākļu maiņas, turklāt vēl piedevām jābūt modram un vienmēr gatavam patriekt aitu gaļu iekārojušus vilkus.
Klusais kareivis
Atšķirībā no itin noslēgtās Vidusāzijas ganu sabiedrības Kaukāza tautas tradicionāli saistītas ar kaimiņiem. Bet kaimiņi... Nu, kaimiņi tādi nenovīdīgi – ne tikai līgavas, bet arī lopus mēdza zagt. Aitu suņu uzdevums bija ne tikai pret vilkiem, bet arī divkājainiem sirotājiem ganāmpulkus un kalnu ciematus sargāt. To nu suns, kas visiem draugs, darīt nekādi nespēj – šie milži tika apmācīti uzbrukt arī svešiem cilvēkiem. Šī nepieciešamība radusies jau pirms mūsu ēras sākuma, turpinājusies simtiem gadu, un tik ilgā laikā paaudžu paaudzēm kultivētās īpašības asinīs iesēžas itin pamatīgi...
Kaukāziešu izcilos kareivju dotumus ievēroja arī militāristi. Šie suņi izmantoti vairāku valstu armijās. Sevišķi naski četrkājaino kaujinieku izmantotāji bijuši turki un krievi. Atšķirībā no romiešu cīnītājiem kaukāzieši netika triekti kaujas laukā – turki viņus izmantoja galvenokārt militārā transporta, nometņu un vienību atpūtas vietu apsardzei. Krievi savas Kaukāza kampaņas laikā ar speciālu pavēli iesaistīja suņus cietokšņu apsargātāju rindās.
Kaukāza aitu suņu dzimtais reģions ir Gruzijas, Azerbaidžānas un Armēnijas kalnu rajoni, taču viņi jau izsenis bijuši izplatīti daudz plašākā teritorijā. Padomju laikos bezbailības, izturības, pieticības un, jā, arī niknuma dēļ kaukāzieši kļuva par itin populāriem sargsuņiem visā PSRS teritorijā. Attiecībās ar svešiniekiem (gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem) kaukāzieši ir nerunīgi (gandrīz nekad nerej). Viņi ir it kā flegmatiski. Aiz kaukāzieša iedomātās savas teritorijas robežas var kaut atomkarš notikt. Bet – kur šī robežlīnija stiepjas, neviens nevar būt drošs – suns mierīgi sēž, viņa ķermenis ir mierīgs, nesaspringts, bet vienā mirklī mainās acu skatiens, un...
Lai gan starptautiskā suņinieku sabiedrība visādiem līdzekļiem cenšas visu šķirņu suņus padarīt par patiesiem cilvēku draugiem, līdz minimumam mazinot agresivitāti, tomēr... Diez vai būtu pareizi Kaukāza aitu suni mēģināt padarīt par mīlīgu jēriņu, kā tas noticis ar, piemēram, čaučau, kuri sensenos laikos pat bijuši lāču mednieki.
Kurš te ir galvenais?
Kaukāzietis ir liela auguma spēcīgs, izturīgs, neizlepis suns, kas labi piemērojas jebkuriem dzīves apstākļiem un... apveltīts ar dabisku niknumu un neuzticēšanos svešiniekiem. Starp citu, šīs divas pēdējās īpašības rakstītas šķirnes standartā.
Lai kaukāziešus nevajadzētu dēvēt par nekontrolējamām nāves mašīnām, viņi pareizi (stingri) jāaudzina. Pie audzināšanas jāķeras jau ar pirmajām stundām, kad kucēns nonāk pie saimnieka. Ir jāprot parādīt, kurš šajā barā (ģimenē) ir galvenais, turklāt jāiegalvo arī tas, ka arī bērni hierarhijā atrodas augstāk par suni (un tik un tā lepnais kalnu dēls centīsies rāpties uz augstāka hierarhijas plauktiņa)! Jāpiebilst, ka šie kalnieši ir ar savu galvu uz pleciem, turklāt stūrgalvji – īsti dumpinieki, kuri laiku pa laikam mēģinās dzīvi iekārtot pēc sava prāta. Ja arī izdodas sunim ierādīt viņa īsto vietu ģimenē, diez vai tas izdosies, ja uzradīsies kāds svešinieks – ja saimnieka nebūs klāt, kaukāzietis mēģinās ciemiņu pārliecināt, ka šim kā jauniņajam jāpierauj aste.
Par to piemērotību jebkuriem dzīves apstākļiem gan īsti nevarētu piekrist. Šīs šķirnes pārstāvji nav sajūsmā par tveici un tiešiem saules stariem, tāpēc viņiem jānodrošina pavēnis. Kaukāzietis tomēr ir ganu suns, kas radīts dzīvei pie dabas, tāpēc šāda suņa turēšana pilsētas dzīvokļa šaurībā nav vēlama. Tad vismaz nepieciešamas ilgstošas pastaigas lēnā gaitā – atbilstoši dzīvnieka dabai: kaukāzieši ieraduši kustēties lēni, taču racionāli. Pagarais apmatojums jau tāpat katru dienu būtu jāķemmē, jo sevišķi kažoka maiņas laikā, bet dzīvoklī turēti kaukāzieši vilna met cauru gadu.
Rezumējot var teikt, ka kaukāzietis ir piemērots suns laukos (vai vismaz privātmājā) dzīvojošam cilvēkam, kurš apveltīts ar spēcīgu raksturu un ir īsts sava bara (ģimenes) vadonis. Citādi par kungu un karali, kurš rada vien problēmas, kļūs suns.
***
KAUKĀZA AITU SUNS
Izcelsmes reģions: Kaukāza kalni un piekalnes
Augstums skaustā: suņiem – ne mazāk par 65 cm; kucēm – ne mazāk par 62 cm
Apmatojums: taisns, raupjš, ar labi attīstītu pavilnu; garš (ar pagarinātiem akotmatiem, nokarena, ap kaklu krēpes, ap kājām bikses), īss (bez krēpēm un biksēm), vidējs (ar pagaru vilnu, taču nenokarena, bez krēpēm un biksēm; akotmatiem un pavilnai vienāds garums)
Krāsa: pelēka (parasti ar rudu nokrāsu), ruda, smilškrāsa, brūna, tīģerkrāsa, dārka, plankumaina, balta
Sargsuns
Ganu suns
Nikns suns
***
SAIMNIECES LEPNUMS
Īpaši draudzīga pret savas ģimenes locekļiem
Pirmsskolas izglītības iestādes Ābelīte audzinātājai Līgai Zaķei māju sargā Šeridana – augumā liela un skaista Kaukāza aitu suņu meitene, kurai jūlijā būs trīs gadi:
"Tas ir pirmais suns mūsu ģimenē – patiesībā dāvana vīram Jānim 40 gadu jubilejā," stāsta Līga. "Pirmoreiz šīs šķirnes suņus tā rūpīgāk apskatījām un pētījām izstādē Ogrē. Bijām nolēmuši: tad, kad mums būs sava māja, gādāsim arī suni, un noteikti liela auguma. Tā arī pirms nepilniem trim gadiem no Elejas pārvedām Šeridanu, bet viņas tēti droši jau varējām samīļot izstādē.
Mūsējā ir ļoti draudzīga, pārsvarā staigā brīvībā pa mājas teritoriju, uzreiz ziņo, ja tuvojas kāds svešs. Viņa arī mierīgi iet pa ielu, taču ļoti piesardzīgi izturas pret garāmgājējiem, kuri vēlas paglaudīt – uzreiz pieglauž ausis. Tādā gadījumā es iesaku atturēties, jo ir pavisam neliels cilvēku loks, kurus viņa atzīst par savējiem.
Negrasāmies viņu gatavot izstādēm, ar tik liela auguma suni cilvēkam ir diezgan fiziski smagi, taču suņu skolā apmācības izgājām gan. Domājam, ka ir laiks Šeridanai meklēt vīru.