Kirovs Lipmans: Nākamais nebūs Lipmana čempionāts

– Kirov, kā tas sanāk, ka vēl nav pagājis gads kopš Rīgas čempionāta sākuma, bet tu jau runā par iespēju mums uzdāvināt nākamo čempionātu. Vai tev nepietika ar to nervu bendēšanu, kas sekoja uz katra soļa vairāku gadu laikā?

– Ai, nē... Es jau nebāžu savu galvu cilpā. Es galīgi negribēju iesaistīties šajā projektā, bet, ja man palūdza premjers veikt šos priekšdarbus, tad es nevarēju Kalvītim atteikt. Viņam ir ļoti iepatikusies šī ideja, un viņš man palūdza sagatavot visus nepieciešamos dokumentus kandidatūras pieteikšanai uz kādu no nākamajiem brīvajiem čempionātiem. Kalvītis ar mani konsultējās, kad mēs varētu dabūt jaunu čempionātu. Teicu, ka varētu sākt ar 2013. gadu un tad būs cerības, ka 2014. varbūt dabūsim. Trīspadsmitajā gadā var izrādīties ļoti grūti tikt pie čempionāta, jo tad pie sevis čempionātu vēlas arī zviedri un viņi darīs visu, lai aizliktu mums priekšā kāju. Zviedri ir mūsu draugi [smejas]... Varbūt būs arī citādāk, jo 2012. gada čempionāta rīkotāja vēl nav zināma, to nosauks tikai šopavasar Maskavā, un iespējams, ka jau šo čempionātu dabūs zviedri... Ilgi jau nav jāgaida, kad uzzināsim, kandidēsim vai nekandidēsim uz kādu no šiem gadiem. Protams, ka būs liela cīņa par trīspadsmito gadu. Man jau ir bijusi saruna ar Fāzelu, un ļoti ceru, ka viņš atbalstīs mūsu kandidatūru...

– Pastāsti, lūdzu, kā notiek šī cīņa par tiesībām uz čempionāta sarīkošanu!

– Cīņa ir ļoti smaga un nežēlīga. Tur nav tā, ka balsojuma laikā atnāk vīri, paceļ rokas un visi iet mājās. Lai tiktu līdz balsojumam, jāiziet cauri vismaz četrām dažādām komisijām un katrā ir jāpierāda, ka tu esi labāks par pārējiem konkurentiem. Nav noslēpums, ka komitejās sēž pārstāvji no valstīm, kuras ir ieinteresētas čempionātus dabūt pie sevis. Jau savā starpā notiek visādi mēģinājumi vienam otru piečakarēt... Nu, tāpat kā Latvijas politikā. Mūsu pluss ir tas, ka man ir ļoti labas attiecības ar daudzu citu valstu prezidentiem, un uz to mēs arī balstīsimies, piesakoties rīkot nākamo čempionātu.

– Klau, bet tu taču varēji atteikties no šīs mesijas palīdzēt citiem! Beigu beigās tāpat cilpa karāsies virs tavas galvas... Tu taču vari Kalvītim atteikt kā savam bijušajam kolēģim, nevis kā premjeram.

– Es nevaru atteikt Kalvītim. Ne jau tāpēc, ka viņš ir premjers. Es viņu cienu kā cilvēku, un es redzu, cik daudz viņš jaunatnes hokeja labā dara. Šādiem cilvēkiem man nav žēl palīdzēt, un darīšu to ar lielāko prieku. Mana loma nākamā čempionāta sarīkošanā nebūs liela. Cik saprotu, es tajā piedalos līdz brīdim, kad mums tiek piešķirtas šīs tiesības. Tie, kas rīkos šo čempionātu, būs pavisam citi cilvēki, un es pat nezinu – kuri. Protams, ja Rīgai tiks piešķirtas šīs tiesības. Es pat nevēlos runāt par to, ka rīkošu vēl vienu čempionātu. Man pietika ar vienu [smejas]. Vēlreiz uzsveru, ka tikai aiz cieņas pret Kalvīti kā pret cilvēku esmu piekritis viņam palīdzēt. Domāju, ka nākamais čempionāts nebūs Lipmana čempionāts.

– Kalvīša čempionāts?

– [Smejas.] Tad jau redzēsim, kas ar to nodarbosies. Šodien to ir grūti pateikt. Negribu būt tik ļoti kategorisks, kāds šobrīd esmu, bet pašreizējā brīdī šeit, runājot ar jums viesnīcas kafejnīcā, es neesmu gatavs iziet vēlreiz cauri visam tam, kam izgāju cauri, gatavojot 2006. gada čempionātu. Es tam neesmu gatavs! Esmu pārliecināts, ka arī pirms nākamā čempionāta būs liels «trobelis», kaut noteikti tas būs mazāks. Kāpēc bija visādi strīdi, visādas kaujas, apmelošanas? Tāpēc ka nekas tāds pie mums Latvijā nebija bijis. Tas bija kaut kas jauns – neviens neticēja, ka mēs varam sarīkot šādu čempionātu. Kas pirmais nāca prātā cilvēkiem? Lipmans ir afērists, viņš sev taisa biznesu, čempionāts Rīgā ir vistīrākās muļķības... Čempionāts ir noticis, bet tik un tā atradīsies kāds, kuram visur rādīsies zagļi, afēristi un visādi citādi blēži.

– Ja tev aiz muguras ir Kalvītis (kas būtībā ir tā pati Latvijas valsts), tad par ko uztraukties?

– Mēs taču vēl neesam tikuši pie šīm tiesībām [smejas]...

– Ja jau esat sākuši kustināt nākamo čempionātu, tad gan jau zināt, ko darāt?

– Lai tiktu pie čempionāta, būs nopietni jācīnās, un cīņās paies vismaz divi gadi. Ja ne visi trīs. Un tad arī domāsim. Tāpēc es šobrīd nevēlos kategoriskā formā pateikt, ka – nē, Lipmans neko tādu vairs nedarīs. Es šobrīd neesmu gatavs jaunam izaicinājumam. Esmu iesniedzis tikai dokumentus un jau sāku vest pārrunas – un tikai tāpēc, ka Kalvītis palūdza. Kalvītis jau nelūdza, lai viņam tiktu šis čempionāts. Viņš domā par visu valsti, par tās prestižu.

– Kirov, ja pareizi saprotam, tad tev šobrīd trūkst ambīciju, jo vienreiz jau esi uzkāpis šajā Everestā un kāpt otrreiz pa to pašu maršrutu vairs nav interesanti?

– Tieši tā. Es pierādīju, ka mēs varam sarīkot pasaules čempionātu, un es vairs negribu otru reizi pierādīt vienu un to pašu. Kad un ja mums iedos šīs tiesības, tad visiem būs skaidrs, ka Latvijā būs šīs čempionāts. Šaubu vairs nebūs.

– Kas ir nākamais, ko tu vēlies pierādīt? Izveidot savu komandu?

– Kamēr nebūs jaunas halles, par to pat nav ko sākt domāt. Neredzu jēgu, kāpēc man vajadzētu iet kaut kur īrēt ledu...

,

– Tu taču zini, ka, ja būs čempionāts, būs arī halle...

– Tad var padomāt. Jāskatās, uz kādiem noteikumiem tikšu iekšā šajā hallē. Mums jau ir notikušas pirmās pārrunas par jaunas halles celtniecību, un cerības it ļoti lielas. Ja Rīga kļūst par vienu no kandidātēm, uzreiz sāksies jaunas halles celtniecība. Runa ir par Sporta manēžu. Ja viss tā tiešām notiks, tad šī halle būs viens no priekšnoteikumiem, kāpēc es varētu uzturēt savu komandu.

– Avīzēs bija rakstīts, ka tu vienā dienā nopelnījis miljonu. Taču ne katru dienu ir šāds loms. Vai tu jūties finansiāli tik stiprs, lai uzturētu komandu?

– Redz, ja halle ir daudzfunkcionāla un ja tai ir labs operators, tad nav nekādu problēmu. Jūs taču paši atceraties, kā visādi te diletanti bļaustījās, ka Rīgai tik liela halle nemaz nav vainīga un ka tā strādās ar mīnusiem. Pilnīgas muļķības! Paskatieties, kas šodien notiek tajā hallē! Visu laiku noslogota, un esmu pārliecināts, ka «Arēna «Rīga"» strādā ar labiem plusiem. Koncerts seko koncertam, viens basketbols, cits basketbols, vēl kaut kāds pasākums... Tur visu laiku kaut kas notiek. Paskatieties, kādi tikai koncerti tagad tur nenotiek! Kad nebija halles, nebija jau kur rīkot šādus koncertus, bet tagad pie mums brauc visas pasaules lielās zvaigznes. Un tikai tāpēc, ka ir uz kurieni braukt. Ja jaunajai hallei izdotos atrast vēl vienu sakarīgu operatoru, esmu pārliecināts, ka arī tur visu laiku būs pilns ar cilvēkiem.

– Tu taču ļoti labi saproti, ka 2013. gadā, pat neņemot vērā visu inflāciju, mēs dzīvosim labāk nekā šodien...

– Nu, protams. Es esmu pārliecināts, ka pēc kādiem 10 vai 15 gadiem Latvija būs ļoti bagāta valsts! Kāpēc? Mēs taču esam maziņa valsts, un mazu ģimeni ir daudz vieglāk uzturēt nekā lielu. Ja Latvijā normāli tiks sakārtots bizness, mēs dzīvosim ļoti labi un nemaz ne tik tālā nākotnē. Arī es esmu pārliecināts, ka 2013. gadā mēs dzīvosim daudz labāk nekā šodien un 2020. gadā – vēl labāk.

– Par tevi kā par prezidentu izveidojies apmēram šāds fons: visi, kam nav slinkums, ieskaitot žurnālistus, tevi aprej. Par Indriksonu, lai arī kāds viņš būtu, pārsvarā tiek runāts ar plusa zīmi. Basketbolists Kehris – vispār nemanāms, par viņu vispār nekas netiek runāts, nekas nav arī uzcelts, un, tikai pateicoties hokejam, basketbols šodien tiek spēlēts modernā hallē... Kā tu jūties šajā sabiedrībā?

– Reiz, kad tikos ar Kehri, viņš man atvainojās par to, ko viņš darīja jeb, pareizāk sakot, nedarīja laikā, kad tika celta šī halle. Viņš ir ļoti priecīgs, ka basketbols šodien tiek spēlēts tik labos apstākļos...

– Bet, kā tu jūties, ka tu biji tas sējējs, bet ražas vācēji – pavisam citi? Nejūties «apdalīts»?

– Vēl pirms pāris gadiem es ļoti pārdzīvoju to, kas notika ar un ap mani. Neslēpšu, ka bieži vien pieķēru sevi pie domas, ka vēlos visam atmest ar roku un mierīgi sēdēt mājās. Tomēr spīts un vēlēšanās citiem kaut ko pierādīt man bija lielāka nekā sabiedrības viedoklis par mani. Ar laiku uz visu notiekošo sāku skatīties filozofiski. Redz, ja kaut kur kaut kas notiek, tad tieši tur rodas vislielākā sabiedrības interese. Pozitīva vai negatīva interese, bet interese ir ļoti liela. Ja par mani nerunā – labu vai sliktu –, tātad es kā federācijas prezidents esmu miris. Pēc šāda principa arī dzīvoju, un ziniet: tā ir daudz vieglāk nekā iedziļināties katrā kritikā, pārdzīvot utt. Redz, kā ir sanācis. Savulaik biju pirmais, kurš atļāvās uzcelt pirmo hokeja halli Latvijā, bet tagad esmu bijis pionieros, kurš pielicis roku pirmās multihalles radīšanā. Jau toreiz biju pārliecināts, ka, uzceļot halli Liepājā, sāksies masveida haļļu celtniecība. Kādam bija jābūt pirmajam, un tas biju es. Un kas šodien notiek? Uz Liepājas halles atklāšanu biju uzaicinājis daudzu pilsētu mērus, un pirmais, kurš pateica, ka arī viņam vajag šādu halli, bija Daugavpils mērs Vidavskis. Un Daugavpilī ir tā halle. Ja halle ir Daugavpilī un ja halle ir Liepājā, tad Lembergs taču nepieļaus, ka Liepāja ir vienīgā vieta Kurzemē, kur var slidot, un tagad halle ir arī Ventspilī. Toreiz es apzināti uz atklāšanu uzaicināju šos augstos vīrus, lai viņi redz, lai viņos radītu šo pozitīvo skaudību. Tagad par to jautājumu, kāpēc daudzi ir pret mani. Es to uztveru ļoti mierīgi. Mēs taču zinām, ka Latvija ir ļoti maziņa, bet ambīcijas ir ļoti lielas. Mēs taču viens otru ļoti labi pazīstam un katrs ar katru varam mierīgi parunāt kā ar sen neredzētu paziņu. Mūsu mazajā valstiņā šīs ambīcijas ir redzamas un sajūtamas kā uz delnas, tās nevar noslēpt. Ja kaut kas notiktu šahā, badmintonā vai populārākajā sporta veidā orientēšanās sportā [smejas], neviens par viņiem pat neinteresētos un nerunātu. Bet te ir hokejs. Hokejs, par kuru interesējas visa Latvija, un līdz ar to arī ikviens vārds, ikviens darbs tiek palikts zem palielināmā tikla, un katrs izsaka par tevi viedokli... Atceros, kā uz mani IIHF kongresos skatījās deviņdesmito gadu sākumā. Nekā. Tāpat, kā šodien neviens nerēķinās ar Igauniju, Ungāriju, Slovēniju, arī Baltkrieviju. Kad baltkrievi IIHF iesniedza pieteikumu rīkot pie sevis pasaules čempionātu, uzreiz bija skaidrs, ka viņiem nekas nesanāks. Visi klusībā smīnēja par šo pieteikumu... Pirms vairāk nekā desmit gadiem Latvija šajos kongresos bija tukša vieta, bet šodien ar mums runā kā līdzīgs ar līdzīgu. IIHF funkcionāri ļoti negribīgi savā barā ielaiž jaunos, ļoti grūti.

– Laikam jau spilgtākais piemērs ir Austrijas federācijas prezidents Dīters Kalts, ar kura rokām tika izgāzts turienes pasaules čempionāts?

– Tieši tā. Kamēr Austrijas Hokeja federācijas priekšgalā Kalts, viņiem «nespīd» dabūt pie sevis čempionātu. Vai nu jāaiziet Fāzelam, vai Kaltam. Kamēr šie prezidenti ir tur, kur viņi ir, nekas nemainīsies. Līdz čempionātam Insbrukā un Vīnē Kalts un Fāzels bija ļoti labi draugi, bet ar to, kas notika Vīnē, pietika, lai uz austriešiem skatītos pavisam šķībi. Vēl šodien Fāzels man saka, ka viņš ar Kaltu pat blakus nesēdēšot. Atceraties, kā toreiz čempionāta noslēguma laikā Fāzels tika izsvilpts? Nu, tā kā mani savulaik pāris reižu izsvilpa.

– Sporta pilī runā, ka pasaules čempionātu uz Rīgu dabūjis Balderis, nevis Lipmans...

– Var jau runāt, ko grib [smejas]... Starp citu, pirmais, kurš kategoriski pateica, ka pie mums nevar sarīkot čempionātu, bija neviens cits kā Balderis. Viņš mani mēģināja atrunāt iesniegt dokumentus pretendēšanai uz šā čempionāta sarīkošanu. Viņš man teica: «Kirov, tev kriša pojehala!»

– Jūsu starpā esot izskrējies liels un melns kaķis...

– Daudzas reizes viņš ir skrējis [smejas]. Tikai starpība tā, ka es vienmēr viņu pierunāju būt Valdē, bet man vienreiz apnika visu laiku viņam lūgties. Pats priekš sevis pieņēmu lēmumu: ja viņš negrib, tātad – negrib. Agrāk gāju pie viņa, runāju, pārliecināju, pierunāju...

– Vai tu nebaidies, ka, izslēdzot Balderi no Valdes, viņš var aiziet pie Koziola un atkal būs jauns mēģinājums tevi izmest no prezidenta krēsla?

– Mani tas pavisam neinteresē. Pirms tam – jā, tad es tiešām uztraucos, bet ne jau par prezidenta krēslu. Es uztraucos par to, lai sagatavošanās laikā nenotiktu nekādi satricinājumi, lai nebūtu nekādas varas maiņas, lai neviens netraucētu man normāli strādāt. Tāpēc toreiz gāju uz visu, lai pierunātu Balderi palikt. Es negribēju piedzīvot šķelšanos. Tagad man nav no kā baidīties. Ja neviens negrib, ka esmu prezidents, – lūdzu, jebkurā laikā varu aiziet. Šobrīd neuztraucos pilnīgi ne par ko. Šobrīd esmu pavisam brīvs cilvēks. Savu darbu esmu izdarījis, un lai citi pamēģina izdarīt to pašu.

– «Sporta Avīze» tagad var zīmēt karikatūras, cik grib un kādas grib?

– [Smejas.] Es tikai gribēju pateikt, ka tas Šļūka ir pielaidis vienu lielu, bet būtisku kļūdu: man mutē ir visi zobi [ļoti gardi smejas]...

– Redz, Starkova galva arī izskatās pavisam citādāk, nekā Šļūka zīmē...

– Nu, bet lai viņš drusciņ pielabo tos zobus [smejas]! Bet, ja nopietni, tad mani vairs nekas neuztrauc. Būs tur kaut kādi zemūdens akmeņi, būs kaut kādas sazvērestības... Lai ir, man nav bail un nav no kā baidīties!... Viss briesmīgākais ir jau aiz muguras. Domāju, ka laikā, kad tika organizēts čempionāts, bija ļoti maz cilvēku, kas varēja mani izturēt. Sieva... Mums šajā laikā tiešām bija ļoti grūti, un viņa bieži man teica: «Kirov, ko tu dari, kam tev katru dienu tās samazgas uz galvas?!» Domāju, ka mani nelabvēļi to tikai gaidīja, ka es paiešu malā. Nē, tā es nedrīkstēju rīkoties, jo tad tiešām iedomātos, ka esmu nobijies.

,

– Tad tu esi kā latgalietis vai kā āzis, kurš kaut ko ieņem galvā un to arī izdara?

– Jā, jau kopš bērnības tāds esmu. Un, jo grūtāk kļuva, jo lielāks azarts ir pierādīt, ka tu vari kaut ko izdarīt. Tāds nu ir mans raksturs. Toties pēc tam ir ļoti liels gandarījums par padarīto darbu, par to, ka esi pierādījis, ka kaut ko tomēr vari izdarīt.

– Savu dzīves gleznu jau esi uzgleznojis. Kur tagad ņemsi motivāciju turpmākajam darbam tajā pašā federācijā? Ko tu vēl gribi izdarīt?

– Darba no tā mazāk nav palicis. Tagad ir jāsaglabā tas, kas jau ir sastrādāts. Jādara viss, lai ar katru nākamo gadu izlase spēlētu arvien labāk. Lai jauniešu izlases regulāri spēlētu augstākajā līgā. Jānostabilizē Latvijas čempionāts... Darba ir ļoti daudz. Juniori un jaunieši jau spēlē A grupā, esam izveidojuši U-16 izlasi, un tas nozīmē, ka esam ļoti tuvu tām lielajām hokeja valstīm. Tas viss ir jāsaglabā un jāattīsta. Ja kāds to visu var izdarīt labāk par mani (kaut vai tas pats Balderis), – lūdzu, lai pierāda. Es uzskatu, ka esmu godīgi strādājis, es nekad neesmu tēlojis... Vēlreiz uzsveru, ka šobrīd esmu pavisam brīvs cilvēks un neesmu nevienam parādā. Hokejs ir mana sirdslieta. Hokejs – to var droši saukt par manu dzīvesveidu. Parēķiniet paši, cik gadu es jau esmu hokejā! Nemīlot šo sporta veidu, tajā vidē nebūtu iespējams tik ilgi uzturēties. To pašu varu pateikt arī par Indriksonu. Arī viņam futbols jau kļuvis par dzīvesveidu. Man hokejs ir tas pats, kas jebkuram cilvēkam no rīta iztīrīt zobus.

– Kad ārzemēs tiecies ar saviem biznesa partneriem, kādas vizītkartes tu viņiem dod? Vai tās, uz kurām rakstīts: Latvijas Hokeja federācijas prezidents?

– Pirms pāris dienām biju biznesa darīšanās Rumānijā. Biznesa darīšanās nekad nejaucu sportu – un otrādi. Iedomājies, ja es tagad kādam rumānim dotu savu prezidenta vizītkarti! Viņi taču no hokeja praktiski neko nesaprot... Vai arī iedomājieties situāciju, ka iedodu kādam savu hokeja vizītkarti, bet viņš, izrādās, ir kāds ietekmīgs basketbola cilvēks. Var izveidoties neveiklas situācijas, tāpēc biznesā ir tikai un vienīgi bizness, sportā – tikai sports.

– Indriksons teica, ka viņam Futbola federācijas prezidenta amats ļoti palīdzot biznesā.

– Es nevēlos teikt, ka mans statuss hokejā nepalīdz man biznesā. Protams, ka palīdz. Ja esi ieradies uz tikšanos, lai runātu par biznesu, tad runa ir tikai un vienīgi par biznesu. Bez tam man nepatīk speciāli uzsvērt, ka esmu Hokeja federācijas prezidents. Tie, kam jāzina, tie jau zina, un tie, kas gribēs uzzināt, uzzinās tāpat.

– Kirov, ir dzirdēts, ka tu taisies paplašināt federāciju, jeb, kā teiktu žurnālisti, tu to vēlies demokratizēt. Ko tas nozīmē?

– Viens piemērs. Kad 1994. gadā sāku strādāt federācijā, tur strādāja tikai trīs cilvēki. Tas bija Harijs Vītoliņš II, tas bija Sergejs Zaharovs, un tā bija toreiz pavisam jauniņā meitenīte no institūta Daiga. Šodien federācijas darbinieku saraksts ir daudz lielāks, taču vienalga nepietiekams. Tagad ļoti aktīvi strādājam pie bērnu un jaunatnes hokeja attīstības, un tur nepieciešami cilvēki. Kas attiecas uz Valdi, tad piekrītu, ka Valdi ir nepieciešams izmainīt. Izskatās, ka lielākā daļa Valdes locekļu dalību tajā uztver tā, it kā Valdei būtu jāstrādā priekš viņiem, nevis viņiem priekš Valdes. Tā ir lielākā kļūda, un līdz ar to vēlos dažas izmaiņas.

– Provocējot tevi tālāk: vai tu esi domājis jaunajā Valdē iesaistīt lielo komandu īpašniekus, prezidentus?

– Jā, kāpēc ne. Esmu jau runājis ar liepājniekiem, šonedēļ man ir paredzēta tikšanās ar Koziolu. Tas gan nenozīmē, ka viņam uzreiz piedāvāšu federācijas viceprezidenta amatu. Koziola kontekstā man ir pavisam cita doma. Vēlos ar viņu parunāt par Latvijas čempionātu. Laikam jau federācija vairāk ir domāta izlasēm, bet ne vietējā čempionāta rīkošanai. Varbūt ir pienācis laiks valsts čempionātu uzticēt rīkot atsevišķai organizācijai? Gribu viņam piedāvāt šo darbu. «Samsung» arī nākamgad būs čempionāta sponsors, un šī nauda arī paliks Latvijas čempionātam. Tāda ir mana ideja. Manuprāt, šobrīd ir pateicīgs laiks, kad Latvijas čempionātu varētu nodalīt no federācijas darba. Lai mums būtu vairāk laika domāt par jaunatnes hokeju, par izlasēm, lai mums mazāk būtu jādomā par tiesnešiem....

,

– Ja pareizi tevi saprotam, tad arī tu vēlies, lai visa pašmāju hokeja pamats būtu Latvijas čempionāts, nevis dauzīšanās pa Krieviju, Baltkrieviju vai vēl kaut kurieni?

– Noteikti Latvijas čempionātam ir jābūt galvenajam. Un šis gads pierādīja, ka atrodamies uz pareizā ceļa. Kur gan citur mums likt savus jaunos spēlētājus, kuru katru gadu mums kļūst arvien vairāk.

– Ko tu ceri sagaidīt no pasaules čempionāta?

– Ziniet, man (bet nezinu, kāpēc) ir klusas aizdomas, ka būs labi. Kāpēc? Mums ir ļoti parocīga izloze. Ja mums pirmajā spēlē izdosies uzvarēt šveiciešus, esmu pilnīgi pārliecināts, ka otro posmu iesāksim ar trim punktiem. Tur mums pretī nāks Ukraina vai Dānija, un tā ir iespēja tikt vēl pie trim punktiem. Vēl būs jāspēlē pret Somiju. Kā pierādīja Insbruka, tad arī pret viņiem varam kaut neizšķirtu aizķert. Man ir sajūta, ka mēs tiksim astoņniekā. Spēlētājiem jau ir sagatavoti līgumi, un tajos ir ierakstītas summas, kādas tiks nopelnītas, ja izlase iekļūst astoņniekā. Un tās nav mazas.

– Vai tu izdarīji pareizi, ka līgumā ar Znaroku iekļāvi punktu, ka izlasei jāiekļūst astoņniekā?

– Nav astotā vieta. Līgumā ir ierakstīts pirmais desmitnieks.

– Uz cik gadiem ar viņu noslēgts līgums?

– Viens plus divi, ar nosacījumu, ka var vēl pagarināt.

– Vai nebija prātīgāk uzreiz parakstīt līgumu uz olimpisko ciklu? Lai viņam ir drošības sajūta! Redz, ar Starkovu līgumu parakstīja līdz pat 2012. gadam.

– Varbūt arī vajadzēja, bet... Ilgi par to domāju. Ja Znaroks sevi jau būtu pierādījis, tad nebūtu nekādu jautājumu. Ar Znaroku ir citādāk. Viņam šis būs pirmais čempionāts kā galvenajam trenerim. Man patīk, ka viņš ir tik drosmīgs... Ziniet, gandrīz katru dienu man zvana kāds treneris un prasās par izlases konsultantu, jo viņš zina, ka būt pasaules čempionātā kopā ar kādu izlasei – tā ir sevis parādīšana pārējai pasaulei. Ja Znaroks šogad pierādīs, tad jebkurā laikā mēs varam pārskatīt līgumu.

– Kurš tad šobrīd vairāk riskē – tu, ka apstiprināji Znaroku par galveno, vai Znaroks, kurš pats pieteicās kļūt par galveno?

– Domāju, ka mēs riskējam vienādi. Bet es varbūt drusciņ mazāk... Jo, kad viņš tika izvirzīts šim amatam, nebija lielas pretestības. Pat strīdu lielu nebija, kā tas bija savulaik ar Vasiļjevu, Beresņevu... Znaroks tomēr vairāk riskē, bet viņš ir malacis, ka nebaidās no atbildības. Jūs taču paši zināt, kāds Znaroks ir ikdienā... Lamāšanās, valoda... Par to mēs esam runājuši daudz, un viņš ļoti labi saprot, ka viņš vairs nav spēlētājs, ka viņš ir nacionālās izlases galvenais treneris. Viņam ir ļoti laba īpašība: viņš kaut kā māk atrast ar spēlētājiem kopīgu valodu. Pirmo reizi es tik viegli esmu parakstījis līgumus ar spēlētājiem, un te esmu ļoti pateicīgs tieši Znarokam... Te Znaroks ir ļoti labi pastrādājis. Laikam jau ne velti viņš ilgus gadus bija izlases kapteinis.

– Bet ir tikai viens spēlētājs, ar kuru tu jau desmit gadu auklējies, un tas ir Pēteris Skudra. Klau, vai tev pašam nekļūst smieklīgi, kad tu kārtējo reizi soli, ka Skudra atkal palīdzēs Latvijas izlasei? Vai tu pats ticēji tam, ko tu teici Skudras sakarā?

– [Nopūšas.] Šogad es neko neteicu. Šogad Znaroks par viņu runāja. Tad, kad Oļegs atnāca pie manis un teica, ka Pēteris šogad būs izlasē, uzreiz viņam pateicu: ja Skudra nenospēlēs kaut vienā pārbaudes mačā, viņš nespēlēs arī pasaules čempionātā. Kad Pēteris atbrauca uz Rīgu, viņam tika sarīkota sagaidīšana un apkalpošana, kādas nav pat NHL spēlētājiem. Un ko viņš izdarīja? Es esmu pārliecināts, ka Skudra jau no paša sākuma nemaz nedomāja spēlēt izlasē. Man bija tāda sajūta.

– Jā, nezin kāpēc, bet arī mums jau daudzus gadus ir šāda sajūta.

– Jau desmit gadu viņš mums čakarē smadzenes. Acīmredzot tāds ir viņa stils. Oļegs man ļoti pārliecinoši teica, ka Skudra būs, un es viņam nevarēju neticēt. Tāpat, kā nevarēju neticēt Skudram, kad pats biju aizbraucis pie viņa uz Maskavu, kad pats ar viņu runāju pa telefonu. Kādreiz viņam ticēju, bet tagad vairs neticu.