Kamēr prokuratūra gatavojas pieprasīt žurnālista Jāņa Dombura rīcībā nonākušo dokumentu par Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) līderu 1999. gadā noslēgto vienošanos ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu, lai to izvērtētu, bet Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs sola paust secinājumus par to, vai līgumā saskatāma politiskā korupcija, tikai pēc tiesiskā ceļā iegūtu pierādījumu saņemšanas un to pārbaudes, atbildi uz šo jautājumu portālam «Apollo» sniedza trīs politologi.
Fakts, ka Lembergs un LSDSP noslēguši vienošanos, kļūst par problēmu, jo uz to raugās no 2007. gada skata punkta, jo 1999. gadā šāds līgums šķistu pašsaprotams, uzskata politologs Filips Rajevskis. «Atcerēsimies, kā visi aplaudēja, kad Andris Šķēle kā uzņēmējs kļuva par nepartejisku premjeru,» norāda politologs. Pēc Rajevska domām, sliktākais aspekts saistībā ar vienošanos ir tas, ka dokuments bija konfidenciāls, jo tādejādi tika krāpti vēlētāji. Ja politisks spēks vienojas pārstāvēt kādas intereses, tam jābūt caurspīdīgam procesam, un šajā jautājumā jābūt vienādai attieksmei gan 1999. gadā, gan 2007., gan arī nākotnē, ir pārliecināts Rajevskis. «Līguma saturs 2007. gadā liek domāt, ka tā ir politiskā korupcija, bet, ņemot vērā 1999. gadā aktuālo likumdošanu, kas ir atšķirīga no pašreizējās, tā ir parasta vēlētāju mānīšana,» sacīja politologs. Viņaprāt, ažiotāžā ap publiskoto līgumu izraisīs LSDSP reitingu kritumu: «vēlētāji izdarīs secinājumus, un viņiem [LSDSP] tas būs arī sods.»
Savukārt politologs Valts Kalniņš neapšauba to, ka vienošanās ir politiska korupcija, jo līguma būtība ir skaidrs pirkšanas — pārdošanas darījums, kurā viena puse pērk Saeimas deputātu lēmumus. Politologs šo gadījumu uzskata par politiskās korupcijas «tīrradni» — ja vienu tādu korupcijas šķērsgriezumu sabiedrība pieredzēja, klausoties Jūrmalgeitas sarunas, tad šis ir otrais gadījums. «Šeit ir runa pat tiešu korupciju un nepārprotami vienošanās ir politiskā korupcija gan 1990., gan 1995 un arī 1999. gadā,» sacīja Kalniņš. Viņaprāt, sociāldemokrātu darbību politikā un sabiedrības attieksmi pret šo politisko spēku līguma publiskošana neietekmēs, jo LSDSP nav ar kādu būtisku ietekmi apveltīta partija. Ja sociāldemokrāti domātu par ietekmes atjaunošanu, tad šis gadījums to tikai apgrūtinātu,» norādīja Kalniņš.
Arī Andris Runcis līgumā saskata nepārprotamu korupcijas gadījumu, jo tajā skaidri parādās ekonomiskā grupējuma intereses veidot politisko dienaskārtību valstī, par to pretī piedāvājot naudu. Saistībā ar publiskoto līgumu starp LSDSP un Lembergu politologu nodarbina jautājums par to, kāpēc ekonomiskais grupējums slēdzis vienošanos tieši ar LSDSP, kas laika posmā no 1993.līdz 2007. gadam nav bijuši politiski smagsvari un galvenie lēmēji. «Ja atceramies 7. Saeimu, tad vienīgā reize, kad sociāldemokrāti bija koalīcijā, bija Viļa Krištopana valdības laikā aptuveni septiņus līdz astoņus mēnešus, tad viņiem arī bija viens ministra krēsls. Slēgt šādu vienošanos ar LSDSP — tas ir īpatnējs gājiens. Loģika liek aizdomāties, ka bijušas vienošanās arī ar ietekmīgākiem politiskajiem spēkiem,» portālam «Apollo» sacīja Runcis. Viņaprāt, uzskatāmais politiskās korupcijas gadījums nebūs «pēdējā nagla sociāldemokrātu zārkā, jo sociāldemokrātiskās idejas dzīvo un dzīvos».
