Ne jau visiem, ne jau uz mūžīgiem laikiem mūsdienās draud problēmas ar – kā to sauc? Mazo draudziņu? Čibriku? Vismaz medicīniski skan korekti: dzimumloceklis. Un dažreiz tas negrib piedalīties mīlas rotaļās. Starp citu, tā ir tikai viena pazīme, kas vēl neliecina par impotenci principā, tādēļ nevajag satraukties. Šādas problēmas droši vien piedzīvojuši vīrieši visos laikos, ne velti vairākas paaudzes gadsimtu gaitā vīrišķību aplūkojušas tieši seksualitātes un potences kontekstā.
Ieskats vēsturē
Senajiem grieķiem vīrieša spēku personificēja dievs Priaps, attēlojot to kā stāvošu vīrieti ar neproporcionāli lielu dzimumlocekli. Savukārt Priapa neatņemamais pavadonis bija mazs dieviņš, kas simbolizēja prostatas veselību, tādējādi vēstīdams par šā orgāna izšķirošo nozīmi potences nodrošināšanā. Ne velti grieķi prostatu dēvējuši par vīrieša otro sirdi. Savu māju priekšā viņi nereti izvietoja kvadrātveida kolonnu, kuras vienu šķautni rotāja «vīrieša lepnuma» veidojums. Šo kolonnu grieķi daiļoja ar ziediem, jo uzskatīja, ka tās pielūgšana nodrošinās mājas vīrieša auglību.
Kristīgā reliģija viduslaikos ierobežoja gan vīriešu, gan sieviešu dzimumaktivitāti – daudzie gavēņi aizliedza seksuālo tuvību, tādēļ patiesi reliģiozi vīrieši savu potenci varēja apliecināt ne vairāk kā 30 reizes gadā…
Indijā un Ķīnā «mīlas dao» mācība apliecināja, ka potence vīrietim ir tikpat pašsaprotami piemītoša kā spēja elpot, bet jēdziens «impotence» vispār netika aplūkots. Tiesa, arī Eiropā 18. un 19. gadsimtā, baznīcas morālei kļūstot brīvākai, vīriešiem par savu dzimumtieksmi vairs nebija jākaunas, tā tika aplūkota daudzās brošūrās un grāmatās.
Tas arī bija laiks, kad daudzi jaunekļi savu pirmo dzimumdzīves pieredzi guva priekanamos vai pat ar mājas kalponēm.
20. gadsimtā saistībā ar vīrieša potenci izstrādātas dažādas teorijas un atziņas, tostarp vācieša Eferetca visai oriģinālā un zinātniski nepamatotā mācība, kas vēsta – ikvienam iespējama sēklas noplūde ne vairāk kā 5400 reižu visas dzīves laikā. Vienam tas varbūt šķitīs maz, citam – neticami daudz, taču patiesībā šim ciparam nav nekāda pamatojuma. Turklāt tad jau sanāk, ka tiem, kuri jaunībā gultu uzskatījuši par jauku laika pavadīšanas vietu, mūža otrajā pusē tā šķiet vien garlaicīga konstrukcija miegam.
Kungs apliecina, ka ir vīrietis
Mūsdienās veikti dažādi pētījumi, kas bezkaislīgi fiksējuši laulāto un citādi vienoto pāru mīlēšanās biežuma vidējos statistiskos rādītājus. Viens no tiem, piemēram, vēsta, ka pēc vētrainās jaunības parasti vīrieši nomierinās (vai notrulinās?), tādēļ vecumā no 30 līdz 35 gadiem precēti kungi savām kundzēm tuvojas 2 vai 3 reizes nedēļā, turklāt nakts laikā ar vienu vīrišķās veselības prezentāciju viņiem ir gana.
Tuvojoties 50 gadu vecumam, laulātais draugs sievu iepriecina (vai neliek viņai miera) pāris naktis nedēļā, bet pēc 60 gadiem viņam jau pietiek ar vienu reizi. Un – jo tālāk, jo vēl retāk… Daži pētījumi apliecina, ka puse precēto vīriešu netiekot pat līdz šiem rādītājiem, bet 25% laulāto pāru dzimumtuvību baudot retāk nekā reizi mēnesī. Nu ko, cienījamie džeki un veči, varbūt jāpamēģina bez lieka stresiņa palielināt savus «potenciālos rādītājus»!
Gudrības tautu dēlam
Nu jau labu laiciņu pasauli satricinājis «Viagras» bums, kas gan no mediķu puses tiek vērtēts dažādi – vieni daudzās pasaules zemēs šā preparāta iegādei izraksta receptes, kamēr citi brīdina par risku iedzīvoties dažādās kaitēs. Nuja, «Viagra» sākotnēji jau tika radīta sirds slimību ārstēšanai, nevis vīrišķā lepnuma cietināšanai…
Gandrīz nemaz netiek runāts par risku iedzīvoties blaknēs, lietojot tā dēvētos tautas medicīnas līdzekļus potences vairošanai. Piemēram, dziedniece Ilze Jansone piedāvā izmanot Latvijas lauku un dārzu veltes. Izrādās, dzimumdziedzerus stimulējot pat parasts svaigs kartupelis un sīpols. Arī dienā apēstas 2 vai 3 ķiploka daiviņas vairojot vīrišķo dziņu (un nevajag taču pēc tam tūlīt to apmierināt, ja nespējat kādu brītiņu dzīvot, mīļotajai sejā neelpojot). Tos pašus ķiplokus varat ēst, arī sajauktus ar pētersīļu lapām.
Dzimumspējas samazināšanās gadījumos tautas medicīnā lietojot svaigi pagatavotu burkānu sulu ar medu – pa vienai ēdamkarotei četras vai piecas reizes dienā. Tas šķiet daudz garšīgāk nekā, piemēram, apiņu ziedu tēja. Ja nu tomēr kādam tā šķiet efektīvāka, jādara tā: vienu ēdamkaroti sausu apiņu ziedu aplej ar glāzi verdoša ūdens un vāra piecas minūtes uz lēnas uguns kastrolī ar vāku. Tad atdzesē un rūgto dziru lieto desmit dienas pa pusglāzei divas reizes dienā.
Bez vārīšanas var iztikt, pagatavojot citu «vīriešu garšvielu maisījumu» – pētersīļu zaļumus sajauc ar koriandra jeb kinzas zaļumiem vienādās proporcijās svaigā vai kaltētā veidā, iepriekš tos sasmalcinot. Šo maisījumu lieto pa vienai ēdamkarotei kopā ar ēdienu katrā ēdienreizē. Ja bišu produkti neizraisa alerģiju, potences vairošanai varat lietot bišu mātes peru pienu – vienu mēnesi pa vienam gramam divas vai trīs reizes dienā, lielisks dzimumaktivitātes stimulators esot arī ziedputekšņi, kas jālieto divas nedēļas pa pustējkarotei divas reizes dienā.
Ilze Jansone iesaka lietot arī citzemju labumus, no kuriem pats populārākais droši vien ir žeņšeņa sakne – tās spirta uzlējums esot efektīvs. Protams, dziednieces krājumos ir arī citas receptes, ar kurām ikviens var iepazīties viņas grāmatās.
Bez iedzeršanas
Ja potences vairošanai nevēlaties upurēt savu gremošanas traktu, baudot dziras, varat iet visparastākajā latviešu pirtī – no divām līdz trīs reizēm nedēļā, peroties no piecām līdz 10 minūtēm ar bērza slotiņu. Tikai nevajag sevi nomocīt līdz sirdsklauvēm! Tāpat noderīgas ir kontrasta sēdvannas – pārmaiņus desmit reizes iesēžoties karstā un aukstā ūdenī.