Es bez tevis nevaru dzīvot.» «Es nomiršu bez tevis.» «Tu esi visa mana dzīve.»
Mana dzīve, mana mīlestība
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ak, dievs, ko tikai mēs nesarunājam viens otram jūtu karstumā. Vēl trakāk ir tas, ka reizēm tie nav tikai vārdi. Cik lielā mērā var otram ļaut būt par tavu dzīvi un dzīves jēgu?
Kā nepazaudēt sevi
Cik ļoti cilvēks var būt pārņemts ar otru? Cik stipri var atļaut sev mīlēt otru, lai nezaudētu sevi pašu?
Savā ziņā, protams, stulbi jautājumi. No mīlestības jau nevar izbēgt. Un vai tad iespējams noteikt robežu, līdz kurai mīlēt? Tā, līdz vienai vietai — un tad: stop, tālāk ne, tālāk ir tikai neprāts un bezdibenis...
Par to visu man atkal un atkal jādomā pēc vakardienas. Mana draudzene vakar sēdēja manā virtuvē un, saspiedusi rokās kafijas krūzīti tā, ka pirkstu gali metās balti, teica: «Es nomiršu bez viņa, saproti? Vienkārši nomiršu.»
Šis ir stāsts par to, ka sieviete mīl vīrieti tā — pāri robežai. Kad bez viņa vairs nav nekā — ne pirmdienas, ne otrdienas, ne darbdienu, ne svētku, ne pavasara, ne ziemas, ne pīļu parkos, ne karstas šokolādes, ne televīzijas ziņu, ne draugiem el vē, ne... Nu, vispār nekā vairs nav, un nav jēgas pilnīgi nekam. Visa pasaule ir kļuvusi neredzama, nevajadzīga, lieka. Un viņas dzīve arī. Bez šī vīrieša.
Nē, viņa negrasās izdarīt pašnāvību, tas viņai nenāk ne prātā. Tas nav viņas stilā. Bet viņas pasaule ir sagruvusi, un viņa ir sagatavojusies emocionāli nomirt. Aizmest visu — savu dzīvi, pasauli, visu, visu. Vīrietis ir aizgājis, un pasaulē vairs nav ne smaržu, ne krāsu, nekā. Un arī pašas pasaules nav. Jo viņš bija viņas pasaule.
Viņa vienmēr ir teikusi: «Man vajag tā, lai no mīlestības mirstu nost.» Vai nu tā — vai arī tā nav mīlestība.
Bet tagad man jādomā — vai tad tā ir mīlestība, kas tevi lēni un mokoši nogalina?!
...Man viņas ir ļoti žēl, un es nesaprotu, kā palīdzēt. Un vēl es no sirds ceru, ka nekas tāds nekad vairs neatgadīsies ar mani.
Man tā ir bijis. Vienreiz. Kad vīrietis bija visa mana pasaule. Zinu, kā ir, kad tava pasaule vienkārši sabrūk. Un es ļoti skaidri zinu, ka tad, kad tu tā jūties, tev simts draudzenes var stāstīt, ka viņš nav tevis vērts, ka pasaule ir liela, plaša, skaista un krāsaina, ka tava dzīve turpināsies un tu vēl kādreiz dzīvē smaidīsi...
Vienīgais labums no šī posma bija tas, ka es nokritos svarā par gandrīz piecpadsmit kilogramiem. Bet vai tie bija saplosītas dvēseles vērti?
Protams, mana pasaule atgriezās! Līdz ar zaudētajiem kilogramiem. Protams, es atkal smaidīju, iemīlējos, mīlēju un tiku mīlēta... Un vienmēr, kad atceros TO laiku savā dzīvē, mani pārņem gandrīz fiziski drebuļi. It kā es tiešām būtu stāvējusi uz bezdibeņa malas.
Tagad es skatos uz savu draudzeni un redzu, ka viņa ir tieši tur. Uz bezdibeņa malas. Viņas dvēsele ir saplosīta un plivinās pie mazākās vēsmiņas kā nožēlojamas un žēlojamas skrandas.
Vai ir izdomāts kaut kas, lai mīlestības dēļ nezaudētu sevi?
Es nezinu. Ak, dievs, es nezinu. Mēdz teikt — pret mīlestību nav zāļu. Un mēdz teikt arī — no mīlestības nemirst.
Reizēm es par to neesmu tik droša.