Ir tāds teiciens: laiks dziedē visas brūces. Njā, neba nu tukšā vietā radušies visi šie teicieni. Tagad zinu un redzu, kā tie radušies — tie būvēti uz sabrukušām pasaulēm, radušies rūgtas un plosošas pieredzes rezultātā. Tā nu ir: ja nu tomēr kādas zāles ir, tad tas ir laiks. Laiks un — pieredze.
Tomēr man liekas, ka nav obligāti piedzīvot savas pasaules sabrukumu. Vai ciešanas mīlestībā vienmēr ir obligātas? Nu, nē, taču! Tikai... kāpēc tā gadās, ka atkal un atkal, kā mēdz teikt pašpalīdzības rokasgrāmatās, mīlam par daudz? Mīlēt par daudz ir iespējams, tas nu ir pilnīgi skaidrs. Un galu galā — vai kādam tas viss, izņemot mūs pašas, vajadzīgs?
Vispār — ne jau nu vīrietim. Nebūtu gan laikam pareizi teikt, ka vīrietis mani pamet tāpēc, ka es mīlu viņu par daudz, bet nu... Visticamāk, neviens neilgojas kļūt par otra pasauli tādā mērā, ka viņam jāiemieso «divi vienā».
Kāds mans draugs, kad runājām par šo tēmu, teica skaidri un gaiši: «Vīrietim vienkārši ir bail.»
Uz to es nosmīkņāju: «Ha, kurš tad to nezina, ka vīriešiem ir bail no atbildības!»
Taču viņš atbildēja nopietni: «Nav runa par atbildību. Bet zini — visi cilvēki baidās no mīlestības. Kad tā kļūst pārāk intensīva, es vienkārši bēgu. Reizēm pārāk lielu mīlestību vienkārši nevar izturēt. Pāris reižu dzīvē es esmu sajuties kā reāls idiots — tādas kaislības, ka tu visu laiku jūties kā Šekspīra lugā.
Es negribu, lai mani mīl tā — līdz nāvei. Es gribu, lai mani mīl normāli. Varbūt es esmu īpaši nejūtīgs tips, bet es nespēju neprātīgi mīlēt 24 stundas diennaktī. Man krīt uz nerviem, ka uz mani kāds skatās ar vājprātā iemīlējušos skatienu nepārtraukti. Ja es jūtu, ka sievietei nav nekā cita kā tikai es, tad — jā, atzīstos, tad es bēgu. Šajā gadījumā es tiešām nespēju uzņemties tādu atbildību — būt par viņas draugu, vīru, tēvu, mīļāko... Tāda sajūta, ka no manis gaida pārāk daudz, kaut ko tādu, ko es nevaru sniegt.»
Interesanti, vai tā ir ar visiem vīriešiem? Uz to mans draugs atbildēja ar pretjautājumu: «Bet vai tā, kā tu stāsti — ka mīlestība ir tikai tad, kad gandrīz mirst nost — ir visām sievietēm?»
Es augšāmcelšos
Es zinu, kā tas ir, kad tavā pasaulē ir tikai viens cilvēks. Kad tava pasaule ir tikai viens cilvēks. Kad, zaudējot vienu cilvēku, sabrūk visa tava pasaule. Kā es pati izglābos un atguvu visu savu pasauli un vēl vairāk, es īsti neprotu paskaidrot.
Bet šis laiks man atstāja tādu kā izdzīvošanas mantru vai kaut ko tamlīdzīgu. Es to dāvinu visām, kuras šajā pavasarī ir pazaudējušas savu pasauli un stāv mīlestības bezdibeņa priekšā.
Saki sev un viņam tā...
Izdzīvošanas mantra
«Mans mīļais, es bez tevis nevaru dzīvot. Es bez tevis nomiršu.
...Es bez tevis nomiršu un tad — tad es bez tevis augšāmcelšos.
Es sevi izglābšu. Es tikai vēl nezinu, kā.»