Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Cilvēkiem tagad dzīve ir smaga. Bet, kā ir dzīvniekiem, kuru eksistence gandrīz pilnībā ir atkarīga no cilvēka? Vai mums, cīnoties ar savām problēmām, jābūt arī labestīgiem un žēlsirdīgiem pret mūsu četrkājainajiem draugiem?
Klaiņojošo dzīvnieku patversmē Daugavpilī, Piekrastes ielā 2, netālu no Jaunās Forštates, todien bija neierasti klusi. Kā noskaidrojās, nesen nācies iemidzināt trakumsērgas perēkļa zonā notvertos dzīvniekus. Kā informēja patversmes vadītājs Renāts Ječis, saskaņā ar dokumentu, kas nosaka trakumsērgas apkarošanas un profilakses paņēmienus, gadījumā, ja piecu karantīnas dienu laikā suņa saimnieks nav atradies, dzīvnieks jāiemidzina.
Alla Fedotova divus gadus strādā par apsardzi. Agrāk dzīvniekus nekopa, taču ar laiku pierada un iemācījās ne tikai tos aprūpēt, bet arī citus darbus. Turklāt viņa to dara labprāt, jo zina, ka par šiem dzīvniekiem neviens nerūpēsies.
Patversmē 12 stundu maiņās strādā seši apsargi. Vieni dežūrē, pārējie ķer klaiņojošos dzīvniekus. Dažkārt automašīnu nejauši notriektos un sakropļotos atved pašvaldības policisti. Gadās, ka saimnieki savus četrkājainos draugus paši pamet likteņa varā. Pirms dažām dienām uz patversmi atveda kucēnu, kas bijis piesiets pie lielveikala.
Janvārī tika atzīmēta starptautiskā dzīvnieku diena. "Bija ļoti sāpīgi, ka mūsu patversmi neviens neapmeklēja. Kāpēc nevarētu ekskursijā atvest bērnus? Tā nu mēs viņiem mācām mīlestību pret dzīvniekiem," saka Alla. Turklāt viņa lūdz pilsētas iedzīvotājus nemest kaķus pāri sētai suņiem saplosīšanai, bet atdot patversmes darbiniekiem vai atstāt kastē pie patversmes vārtiem.
Patversmē uzturas arī šķirnes suņi
Parasti patversmē atrodas aptuveni 70–80 suņi, daudz ir kucēnu, kuri ātri vien atrod sev saimniekus. Pašlaik ir aptuveni 30 suņi un kucēni un astoņi kaķi. Pēc sterilizācijas kaķus palaiž projām, jo cilvēkus tie neapdraud. Diennakts laikā dzīvniekam tiek uzlikts tetovējums – piešķirts numurs, noformēta reģistrācijas karte, vēlāk vetārsts pārbauda, vai dzīvnieks nav slims, un tikai pēc uz 14 dienām to ievieto izolatorā. Pēc tam tiek veikta vakcinācija pret trakumsērgu. Ja atrodas cilvēks, kurš dzīvnieku grib paņemt, dzīvnieks tie kastrēts vai sterilizēts. Un tikai pēc visām šīm procedūrām dzīvnieks saskaņā ar aktu tiek nodots nākamajam saimniekam.
Patversmē nonāk ne tikai klaiņojošie suņi, šeit bijuši arī baseti, čau čau, kolliji, bokseri, dobermaņi, labradors, rotveilers un pat takši (vienai kucei piedzima seši mazuļi). Elitāro šķirņu pārstāvji šeit ilgi neuzturas. Reiz patversmē nokļuva stafordšīras terjers – labsirdīgs suns, kurš neaiztika pat kaķus. Patversmes darbiniekiem viņš palicis atmiņā, jo ar visiem tās iemītniekiem tikai rotaļājies. Suņa saimniekiem bija jāizdara sarežģīta izvēle – ģimenē drīzumā bija gaidāma mazuļa piedzimšana, tāpēc viņi neriskēja paturēt mājās cīņas šķirnes suni. Par laimi, terjeram atradās jauns saimnieks.
Nesen melnai laikai piedzima septiņi kucēni, kuriem vajadzīgi gādīgi saimnieki. Reiz uz patversmi bija sākuši nest tikai persiešus – runčus un kaķenes. Allai tā arī neizdevās uzzināt, ar ko tas bijis saistīts.
Cilvēki ir tik dažādi
Tik tikko pietiek līdzekļu, kurus dome piešķir patversmes uzturēšanai. Piemēram, vajag labiekārtot teritoriju, kura nodota patversmes pārziņā, taču naudas pagaidām nav. Sabojājies ledusskapis, bet naudas jauna iegādei nav. Vajadzētu iepirkt malku, jo var uznākt sals, arī žogs tik tikko turas, savukārt kaķiem vajadzīgs jauns nožogojums, jo dzīvniekiem jāmitinās šauros būros. Šādos apstākļos kaķi bieži vien neēd un aiziet bojā. Arī ar pārtiku ir bēdīgi. Patversmes darbinieki cer uz pilsētnieku žēlsirdību un līdzcietību, jo viņi dzīvniekiem varētu savu iespēju robežās palīdzēt. Piemēram, šādi rīkojas kāda sieviete, kurai mājās ir vairāki suņi. Saņēmusi pensiju, ik reizi viņa pērk piecus maisus ar dzīvnieku barību un nes uz patversmi. Sieviete uz šejieni bieži atved pilsētā klaiņojošus suņus un kaķus. Reiz žēlsirdīgā kundze pat gribēja apmaksāt traumēta suņa operāciju. Kā pateicību viņa lūdz atļauju apmeklēt patversmi.
Taču citi cilvēki uz patversmes rēķina cenšas atrisināt savas personīgās problēmas. Tiek sarīkota īsta izrāde. Uz patversmi viņi atved savu dzīvnieku, sakot, ka esot to kaut kur atraduši, cerībā, ka par velti tiks veikta kastrācija, sterilizācija vai vakcinācija. Savukārt pēc kāda laika mēģina paņemt to atpakaļ. Taču Renāts šādiem viltniekiem redz cauri. Daži īpaši uzņēmīgi ļaudis cenšas nopelnīt uz šķirnes dzīvnieku rēķina. Viņi tos paņem it kā sev, bet vēlāk pārdod Rīgas tirgū. Parasti šādas mahinācijas tiek atklātas, jo patversmes darbiniekiem jāpārbauda dzīvnieka turēšanas apstākļi, kad tas ticis paņemts no patversmes.
Cietsirdība un labestība iet roku rokā
Manā kāpņu telpā dzīvo maznodrošināta ģimene, kurai ir suns. Viņi paši paliks neēduši, bet suni badā neturēs. Atmiņā palicis arī kāds gluži pretējs atgadījums, kad kārtīga, turklāt ne jau nabadzīga sieviete izmeta uz ielas Daugavpilī reti sastopamas šķirnes suni, kas ilgu laiku klaiņoja, bet vēlāk pazuda.
Ejot uz mājām cietoksnī, sastapu sievieti, kura baroja kaķus. Zoja Stepanova par savu pieticīgo pensiju ik dienu pērk kilogramu reņģu par 50 santīmiem. Viņa dzīvo viena un trūcīgi, taču nespēj vienaldzīgi noskatīties uz klaiņojošiem dzīvniekiem. Kaķi ir skaisti, taču nevienam nav vajadzīgi…
"Ir labi cilvēki, taču šad tad nākas sastapties ar ļoti cietsirdīgiem ļaudīm. Viņiem dzīvnieks ir kā rotaļlieta: ja grib – pažēlo, ja apnīk – izmet uz ielas. Tā taču nedrīkst!" saka Renāts Ječis.